O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Tad es izklāju savu segu, kā to darīja Izraēla bērni, un gaidu nobirstam no debesīm mannu.

«Nu nē, mister Rugāj,» saka vīrs, sarkans kā vārīts vēzis, ar acenēm un punktotu pikē vesti, «dariet mums to prieku un pieņemiet līdz rītam šo desmitdolāru bank­noti. Nododiet izlabot savu aizjūgu un pienāciet desmi­tos. Mēs labprāt piešķirsim jums šo aizdevumu.»

Nieks jau vien ir, — Bakingems Skiners atturīgi saka, — bet, kā jau teicu, tas ir tikai pagaidām, sīkiem izdevumiem.

Tas taču nav nekas tāds, par ko būtu jākaunas, — es saudzīgi saku, sargādamies padziļināt viņa pazemojuma sajūtu, — kad spiež kurpe. Protams, tas nav daudz sa­līdzinājumā ar tresta dibināšanu vai bridžvista partijas sarīkošanu, bet pat Čikāgas universitātei vajadzēja sākt ar mazumiņu.

Un ar kādu ierāvi jūs patlaban nodarbojaties? — Bakingems Skiners man jautā.

Ar likumīgo, — es atbildu. — Tirgojos ar mākslī­giem briljantiem, Dr. Oleuma Sinapi elektriskajām gal­vassāpju baterijām, svilpītēm ķauķa dziesmas atdarinā­šanai, kādu drusciņu viltotu viena un divu dolāru bank­nošu un dāsnumturzu, pildītu ar jaunzelta saderināšanās un laulības gredzenu, sešiem Ēģiptes liliju sīpoliem, ma­rinētu dārzeņu dakšiņu, kombinētu ar nagu grieznēm, kā arī piecdesmit estampa tehnikā iespiestām vizītkartēm, katru uz cita vārda, — to visu par trīsdesmit astoņiem centiem.

Pirms diviem mēnešiem, -— Bakingems Skiners saka, — man Teksasā labi paveicās ar jaunmodīgām ātršķiltavām no presētiem koka pelniem un benzīna. Pārdevu tās kaudzēm pilsētās, kur nēģerus mīl sadedzināt žigli, neprasot citiem uguni. Un tieši tad, kad man ar tām vis­labāk gāja no rokas, tur tiek uzieta nafta, kas dara galu tai manai tirdzniecībai. «Jūsu mašiņš, čomiņ, tagad ir par gausu,» viņi man saka. «Mēs ar šiten to petroleju var aizraidīt melno uz elli, iekams tas jūsu vecais krama un posa ugunsdaikts iespēj uzsildīt viņu tiktāl, ka viņš sāk skaitīt tēvreizi.» Un tā es atmet tai šķiltavai ar roku un atlaižas te uz Kanzassitiju. Šitā priekšspēlīte ar to simulēto saimniecību un hipotētisko pajūgu, ko jūs, mister Pikens, redzējāt mani notēlojam, nepavisam nav mans ampluā, un man ir kauns, ka jūs mani pieķērāt darboja­mies tajā.

Nevienam, — es laipni saku, — nav jākaunas par to, ka viņš piešuvis bārdu kredītsabiedrībai pat par tik sīku summu kā desmit dolāri, ja viņš ir nokļuvis finan­siālās grūtībās. Bet gluži tīra tā lieta tomēr nebija. Tā pārāk atgādina naudas aizņemšanos uz neatdošanu.

Bakingems Skiners man jau no paša sākuma iepatikās kā viens no krietnākajiem vīriem, kādi jebkad ir slīpējuši bruģi un ieelpojuši benzīna dūmus. Un drīz vien mēs sadraudzējāmies, un es viņu iepazīstinu ar kādu ieceri, kas man jau labu laiku ir padomā, un piedāvāju sadarboties.

— Kurā katrā pasākumā, — Baks saka, — kas nav pagalam negodīgs, labprāt esmu ar mieru piedalīties. Iedziļināsimies tava priekšlikuma kodolā. Tas, ka tādas nieka naudas kā desmit dolāru dēļ esmu spiests nēsāt matos salmu butaforiju un iztaisīties par lauki, mani pa­zemo. Tik tiešām, mister Pikens, tādēļ es jūtos kā Ofēlija lielajā visu rietumštatu teātru zvaigžņu kopas apvienotajā izrādē. Šī mana iecere bija no tādām, kas atbilda manām no­sliecēm. No dabas esmu maķenīt sentimentāls, un man vienmēr ir bijusi labvēlīga attieksme pret tām dzīves sastāvdaļām, kas atmodina maigas jūtas. Esmu noskaņots iecietīgi pret mākslu un zinātnēm, un es atrodu laiku skubināties būt sirsnīgam pret dabas humānajām parā­dībām, tādām kā romantika, atmosfēra, zāle, dzeja un gadalaiki. Nekad es neapstrādāju ausaini, neapbrīnojis viņa galvas biezumu. Nekad nepārdodu cilvēkam ar kapli kādu apzeltītu nieciņu, neievērojis, cik skaisti harmonē zaļš ar zeltu. Un tāpēc man šī iecere tā patika: tajā bija tik daudz svaiga gaisa, dabasskatu un viegli iegūstamas naudas.

Šī pasākuma īstenošanai mums palīgos bija nepiecie­šama jauna dāma, un es Bakām apvaicājos, vai viņš nezina kādu, kas atbilstu šai lomai.

— Tādu, — es saku, — kas ir savaldīga, gudra un stingri lietišķa no sasukas līdz pazolēm. Izbijušas balerī­nas, gumijas zelētajās un pasūtījumu vācējas pasteļu portretiem šim darbiņam neder.

Baks apgalvoja, ka pazīstot piemērotu sievišķi, un viņš aizved mani ciemos pie mis Sēras Melojas. Esmu ar viņu apmierināts, tiklīdz es viņai uzmetu acis. Viņa rādījās esam tieši tā prece, ko biju pasūtījis. Viņā nebija nekā no trim «p»: ne vēsts no peroksīda, pačūlijas vai peau de soie; būdama apmēram divdesmit divus gadus veca brunete ar patīkamu izturēšanos, viņa bija tieši kā radīta mūsu nolūkiem.

Varbūt jūs būtu tik laipns un aprakstītu tuvāk jūsu laupīšanas plānu? — viņa iesāk.

Nu, cienītā, — es saku, — šī mūsu ierāve ir tik jauka, romantiska un izsmalcināta, ka salīdzinājumā ar to balkona aina no «Romeo un Džuljetas» liktos kā zā­dzība ar ielaušanos otrajā stāvā.

Mēs to pārspriedām, un mis Meloja bija ar mieru kļūt par mūsu pasākuma līdzdalībnieci. Viņa teica, ka prie­cājoties par izdevību atstāt savu stenogrāfistes un sekre­tāres vietu kādā priekšpilsētas gruntsgabalu sabiedrībā un nodarboties ar kaut ko cienījamu.

Mūsu ieceri mēs īstenojām, lūk, tā. Papriekš man tā uzradās no tāda kā sakāmvārda. Labākās ierāves pasaulē balstās uz ābeces patiesībām, garīgām dziesmām, sakām­vārdiem un Ezava fabulām. Rādās, ka tās it kā pareizi attēlotu cilvēka dabu. Mūsu mazā, mierīgā blēdībiņa dibi­nājās uz seno parunu: «Mīlētāju visi mīl.»

Vienu vakaru Baks un mis Meloja vieglos ratos pie­brauc kā uz ugunsgrēku pie kāda fermera durvīm. Viņa ir bāla, bet pieķērīga: cieši turas viņam pie elkoņa — arvien turas cieši viņam pie elkoņa. Katram ir redzams, ka viņa ir viņa puķīte, turklāt no vīteņu paveida. Viņi iegalvo, ka cietsirdīgu vecāku dēļ aizbēguši no mājām, lai slepus salaulātos. Viņi apvaicājas, kur te varētu at­rast mācītāju. Fermeris saka: «Ak tu tētīt! Klātāk par cienīgtēvu Eibelsu, četras jūdzes nostāk pie Keini upītes, te neviena mācītāja nav.» Fermeriene priekšautā slauka rokas un ziņkārīgi blenž caur acenēm.Tad, rau un vei! Pa ceļu no otras puses divričos kratās Pārlivū Pikenss, ģērbies viscaur melnā, ar baltu kakla­saiti un garu seju, šņaukādamies un izdodams kaut kādu nedabisku troksni, kas atgādina liturģisko slavas dziesmu.

— Lai tad velns par stenderi paliek, — saka ferme­ris, — ja tas tur nav mācītājs!

Noskaidrojas, ka es esmu cienīgtēvs Ebaidže Grīns un dodos uz Litlbeteles skolu noturēt nākamsvētdien diev­kalpojumu.

Jaunieši par visu vari grib, lai viņus salaulā, jo paps viņiem dzenoties pakaļ ar darba mūļiem, iejūgtiem iz­braucamajos ratos. Tāpēc cienīgtēvs Grīns, maķenīt pa­svārstījies, salaulā viņus fermera viesistabā. Un fermeris smīkņā, sadabū sidru un saka: «Ak tu tētīt!» — un ferme­riene drusku pašņukst un paplikšķina līgavai uz pleca. Un Pārlivū Pikenss, viltus cienīgtēvs, izraksta laulības ap­liecību, un fermeris ar fermerieni kā liecinieki to paraksta. Tad pirmās, otrās un trešās lomas tēlotāji iekāpj savos braucamajos un aizripo. O, tā nu gan bija idilliska ierāve! Patiesa mīlestība, zaļais maurs, maurojošās govis un sau­les apspīdētās sarkanās saimniecības ēkas — tas viss, bez šaubām, sita pušu pārējās man zināmās mahinācijas.

Droši vien kādās divdesmit fermās es patrāpījos laikā, lai salaulātu Baku ar mis Meloju. Man netīk pat domāt, kā šī romantika izgaisa vēlāk, kad visas tās laulības apliecības parādījās bankās, kur mēs tās tikām diskontē­juši, un fermeriem vajadzēja samaksāt vekseļus, ko viņi bija parakstījuši par trīs līdz pieci simti dolāru lielu summu.