O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Viens otrs no pūļa piesardzīgi iemēģināja roku, bet strādāt bez pievilinātajā ir tas pats, kas makšķerēt bez ēsmas. Beidzu spēli ar tikai četrdesmit diviem dolāriem nestrādes ienākumu, lai gan biju rēķinājies noraut no šiem vaļiniekiem vismaz divus simtus. Pārgāju mājās vienpa­dsmitos un tūliņ likos gulēt. Nospriedu, ka cirks Rūfam droši vien izrādījies pārāk liels kārdinājums un viņš tam, mūzikai un visam pārējam nav spējis pretoties; tomēr nolēmu nopietni parunāt ar viņu no rīta par mūsu darba galvenajiem principiem.

Morfejs tikko bija paguvis piespiest cisu maisam abus manus plecus, kad atkal pamostos no visā mājā dzirda­miem piedauzīgiem un nepiedienīgiem trokšņiem, it kā aiz vēdergraizēm bļautu zaļus ābolus saēdies puišelis. Paveru durvis uz gaiteni un saucu labāko aprindu atraitni, un, kad viņa izbāž galvu, es saku: «Madam, misis Pīvij, vai jūs nebūtu tik laipna un neaizspiestu tam savam zeņķim rīkli, lai godīgi cilvēki var dabūt atpūsties?» «Ser,» viņa saka, «tas nav neviens no maniem bērniem. Tur kviec cūka, ko jūsu draugs misters Tātūms atnesa līdzi savā istabā pirms pāris stundām. Un, ja vien jums ar to ir kaut mazākais sakars, es jums, ser, būtu ļoti pateicīga, ja jūs pats būtu tik laipns un aiztaisītu tai muti.»

Uzrāvu dažus no tiem apģērba gabaliem, bez kuriem nav pieklājīgi rādīties sabiedrībā, un iegāju Rūfa istabā. Viņš bija piecēlies, aizdedzinājis lampu un skārda bļodiņā uz grīdas lēja pienu, ko dot nosmulētam un kviecošam baltam puscūcim.

«Kā tad tā, Rūf?» es saku. «Jūs šovakar negodīgā kārtā neizpildījāt savu darba daļu un ar to izgāzāt man visu pasākumu. Un kā jūs izskaidrosiet šīs cūkas atrašanos šeit? Rādās, ka jums atkal ir uznākusi vecā kaite.»

«Neesiet nu tik bargs pret mani, Džef,» viņš saka: «Jūs jau zināt, cik ilgi esmu nodarbojies ar suķu speršanu. Tas man ir palicis par paradumu. Un šovakar, kad redzu šitādu jauku izdevību, es to nevarēju neizmantot.»

«Nu,» es saku, «varbūt jūs patiešām sirgstat ar klepto-cūcību. Un iespējams, ka tad, kad mēs izkļūsim no cūku joslas, jūs savu uzmanību pievērsīsiet cēlākiem un ienesīgākiem pārkāpumiem. Nudien nevaru saprast, kāpēc jums gribas aptraipīt savu dvēseli ar šādu pretīgu, plān­prātīgu, nešķīstu un gaudojošu lopu.»

«Nu, Džef,» viņš saka, «pret suķiem jūs gan nemaz ne­esiet labvēlīgi noskaņots. Jūs tos nesaprotat tā kā es. Šiten tam kustonim, man rādās, ir apķeršana un prāta spē­jas vairāk nekā parasti. Pirms tāda jonīša viņš no­staigāja uz divām kājām turpat vai pāri visai ista­bai.»

«Es iešu atpakaļ gultā,» es saku. «Pamēģiniet iedabūt sava drauga gudrajā galvā, ka viņš nedrīkst sacelt tādu brēku.»

«Viņš bija izsalcis,» Rūfs saka. «Tagad viņš ies gulēt un netaisīs troksni.»

Es vienmēr ceļos pirms brokastīm un izlasu rīta avīzi, kad vien pagados Ho iespiedmašīnas vai Vašingtona rokas spiedes darbības rādiusā. Nākamajā rītā es piecēlos agri un atradu kādu Leksingtonas laikrakstu ielas puses lievenī, kur to bija iemetis avīžu iznēsētājs. Pirmais, ko tajā ieraudzīju, bija sludinājums priekšējā lappusē divu sleju platumā ar šādu saturu:

PIECTŪKSTOŠ DOLĀRU PATEICĪBAS NAUDA Augšminētā summa tiks izmaksāta, nekā nejautājot tam, kurš atdos sveiku un veselu Bepo, slaveno, mācīto Eiropas cūku, kas noklīda vai tika nozagta no Brāļu Binkliju cirka teltīm iepriekšējā vakarā.

Dž. B. Teplijs, cirka direktors Cirka apmetnē.

Salocīju avīzi, ieliku iekškabatā un iegāju Rūfa istabā. Viņš bija jau gandrīz apģērbies un baroja cūku ar atlikušo pienu un ābolu mizām.«Tā, tā, tā, laburīt visapkārt,» es saku draudzīgi un sir­snīgi. «Mēs tātad esam kājās? Un cūciņa ietur brokastis. Ko jūs, Rūf, bijāt nodomājis darīt ar to cūku?»

«Es to ielikšu būrī un ar ātro nosūtīšu uz Mauntnebo mammai. Lai viņai nav jādzīvo vienai, kamēr es esmu projām.»«Tā ir varen jauka cūciņa,» es saku, pakasīdams tai muguru.

«Izgājušo nakti jūs to visādi nozākājāt,» Rūfs at­gādina.

«Šorīt, saprotiet,» es saku, «tā man patīk daudz labāk. Es uzaugu laukos un ļoti mīlu cūkas. Es mēdzu iet gulēt, saulei rietot, tādēļ nekad agrāk nevienu netiku redzējis lampas gaismā. Zināt, ko, Rūf,» es saku, «došu jums par to cūku desmit dolārus.»

«Nedomāju šito suķi pārdot,» viņš saka. «Ja tas būtu kurš katrs cits, tad jau gan varētu.»

«Kāpēc tad šo ne?» es jautāju, nobažījies, ka viņš va­rētu kaut ko zināt.

«Nu, kā,» viņš saka, «tas tak bija pats lielākais sasnie­gums manā mūžā. Nav otra tāda cilvēka, kas to būtu varējis izdarīt. Ja man kādreiz būs kamīns un bērni, es sēdēšu pie tā un stāstīšu viņiem, kā viņu tētis aizstiepa suķi no Jaužu pilna cirka. Un varbūt saviem mazbērniem ar. Tie, protams, būs lepni visi kā viens. Tur,» viņš saka, «bija divas teltes, savienotas savā starpā. Šitas suķis bija uz paaugstinājuma, piesiets ar tievu ķēdīti. Otrā teltē es redzēju milzi un lēdiju ar jauku baltu, kuplu matu kodeļu. Pakampu suķi un izlīdu atpakaļ pa brezenta apakšu tā, ka tas ir neiepīkstējās, pat ne tik daudz kā pele. Pabāzu to zem svārkiem un droši vien pagāju garām simts ļau-žiein, pirms aizkūlos, kur ielas bija tumšas. Nedomāju pārdot to suķi, Džef. Gribu, lai mamma to tura un man ir liecība, ko es ir izdarījis.»

«Tā cūka nenodzīvos tik ilgi,» es saku, «lai to varētu izmantot par pierādījumu jūsu vecumdienu medniekstās-tiem pie kamīna. Jūsu mazbērniem vajadzēs vien ticēt jūsu vārdiem. Es jums došu simts dolārus par to lopiņu.»

Rūfs pārsteigts noskatījās uz mani.

«Tas suķis tak nevar būt tādā vērtē priekš jums. Kam viņš jums vajadzīgs?»

«Pavirši uzmetot man acis,» es saku ar vienreizēju smaidu, «neviens nepateiks, ka man dabā ir kaut kas no mākslinieka. Bet tā tas patiešām ir. Es esmu cūku kolek­tors. Esmu izvandījis visu pasauli, meklēdams neparastas cūkas. Viņā pusē, Vobešas ielejā, man ir cūku rančo ar paraugiem gandrīz no visām sugām, sākot ar merīncūku un beidzot ar Polijas un Ķīnas. Šī, Rūf, man izskatās pēc tīrasiņu cūkas,» es saku, «tā, domājams, ir īsta berkšī-riete. Tāpēc jau tā vēlētos tikt pie tās.»

«Man kā likts patiktos izdarīt jums pa prātam,» viņš saka, «bet manā dabā ar ir kauc kas no mākselnieka. Nesaprotu, kāpēc tad tā nav māksla, kad kāds prot suķus spert labāk par kuru katru citu. Suķi priekš manīm ir tā kā iedvesma, kā talants. Sevišķi šitais. Es to kustoni ne­pārdotu pat par divsimt piecdesmit.»

«Nu paklausieties,» es saku, slaucīdams pieri, «mantas nav tik daudz veikala kā mākslas jautājums un ne tik daudz mākslas kā filantropijas. Kā cūku pazinējs un izplatītājs es nejustos izpildījis savu pienākumu pret pa­sauli, ja nepievienotu savai kolekcijai to berkšīrieti. Ne jau tāpēc, ka tā būtu to vērta, bet saskaņā ar cūku kā cilvēces draugu un līdzbiedru ētiku es jums par to lopiņu piedāvāju piecsimt dolāru.»

«Džef,» saka šis barokļu estēts, «man galvenais nav nauda, bet jūtas.»

«Septiņi simti,» es saku.

«Dodiet astoņus,» Rūfs saka, «un es tās jūtas izraušu no savas sirds.»

Atpogāju apģērbu, lai piekļūtu naudas jostai, un no­skaitīju viņam četrdesmit divdesmitdolāru zelta vērtszī­mes.

«Es tikai to aiznesīšu uz savu istabu,» es saku, «un ieslēgšu, kamēr paēdīšu brokastis.»

Satvēru cūku aiz pakaļkājas. Tā sāka spiegt kā cirka tvaika ērģeles.