O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kad mēs ar Billu Besitu bijām palikuši vieni, es galvā izdariju nelielu prāta akrobātikas vingrinājumu ar amata noslēpumu tā beigās. Klusībā nodomāju: parādīšu šim mis­teram Kramplauzim atšķirību starp tirdzniecību un darbu. Viņš maķenīt bija aizskāris manu profesionālo pašizdabi, mezdams ēnu uz komerciju un veikalnieciskiem darīju­miem.

«Neparko es neņemšu jūsu naudu, mister Besit,» es viņam saku, «bet, ja jūs kā ceļabiedrs samaksātu manus izdevumus, kamēr mēs izkļūstam no bīstamās joslas, ko radījis jūsu šonakt izraisītais neķītrais iztrūkums šīs pil­sētiņas finansēs, es būtu jums ļoti pateicīgs.»

Bills Besits tam piekrita, un mēs taisījāmies, ka tiekam uz rietumiem, tiklīdz bez riska varējām iekļūt piemērotā vilcienā.

Kad nonācām pie kādas Arizonas štata pilsētiņas, ko sauca Losperosa, es liku priekšā vēlreiz izmēģināt laimi uz izkaltušas zemes. Te mājoja Montegjū Silvers, mans vecais skolotājs, kurš tagad bija aizgājis atpūtā. Zināju, ka Montijs man neliegs naudu zirnekļa tīklam, ja varēšu viņam parādīt mušu, kas tepat tuvumā lido sīkdama ap­kārt. Bills Besits apgalvoja, ka viņam visas pilsētiņas iz­skatoties vienādas, jo viņš strādājot galvenokārt tumsā. Tāpēc mēs izkāpām no vilciena Losperosa — jaukā maz­pilsētiņā sudraba ieguves apvidū.

Man bija padomā spīdošs, drošs pasākumiņš, sava veida komerciāla kaķene, ar ko trāpīt Billam Besitam aiz auss. Netaisījos atņemt viņam naudu, kamēr viņš gulēja, bet gatavojos viņam atstāt tās vietā loterijas biļeti, kas dotu viņam uzskatāmu mācību par četri tūkstoši septiņi simti piecdesmit pieciem dolāriem — liekas, tāda summa viņam vēl bija, kad mēs izkāpām no vilciena. Bet jau pirmo reizi, kad es ieminējos par naudas ieguldīšanu, viņš man uzbrūk un izgāž pār manu galvu sekojošas frāzes un izteicienus.

«Brāli Pīters,» viņš saka, «atvērt kādu uzņēmumu, kā tu to iesaki, nav slikta doma. Laikam jau es tev paklau­sīšu. Bet, ja es to izdarīšu, lieta būs tik droša, ka cienīgs atrasties valdes priekšgalā nebūs neviens cits kā tikai Roberts E. Pīrijs un Čārlijs Fērbenkss.»

«Tu, domājams, gribētu apgrozīt savu naudu,» es saku.

«Es jau to daru,» viņš saka, «bieži vien. Nevaru taču visu nakti nogulēt uz vieniem sāniem. Zini ko, brāli Pīters,» viņš saka, «es atvēršu pokera salonu. Nerādās, ka mani interesētu vienmuļa krāpšana, tāda kā tirgošanās ar olu putotājiem vai kukurūzas pārslu pārdošanu Bārnumam un Beilijam, ar ko zāģu skaidu vietā izkaisīt viņu cirku arēnas. Bet kāršu spēļu uzņēmums no galda iene­sīgā gala ir labs vidusceļš starp sudraba karošu speršanu un spalvasslauķu pārdošanu Voldorfa—Astorijas labdarī­bas tirdziņā.»

«Tātad jums, mister Besit,» es saku, «nerūp apspriest manu veikalniecisko pasākumiņu?»

«Nu, vai zini,» viņš saka, «piecdesmit jūdžu rādiusā ap manu dzīvesvietu nav nekādas vajadzības pēc Pastēra institūta. Es kožos ļoti reti.»

Besits noīrē istabu virs kāda krodziņa un sameklē kaut kādas mēbeles un hromolitogrāfijas. Tajā pašā vakarā es aizkāpu pie Montija Silvera uz māju, un viņš man aiz­deva divsimt dolāru mana plāna īstenošanai. Tad es aiz­gāju uz vienīgo Losperosas veikalu, kas tirgojās ar spēļu kārtīm, un nopirku visas, cik tur bija. Nākamajā rītā, tiklīdz veikals bija vaļā, es biju klāt ar visām kārtīm. Sacīju, ka mans kompanjons, kas tika solījies piedalīties pasākumā, ir pārdomājis un es gribu kārtis atdot at­pakaļ. Tirgotājs tās atpirka par puscenu.

Jā, ar šo operāciju es pagrūdu septiņdesmit piecus do­lārus. Bet pa nakti, kamēr kārtis bija pie manis, es ik­vienu no tām iezīmēju. Tas bija darbs. Un tad sita tirdz­niecības stunda, un maize, ko biju iemetis ūdenī, sāka nākt atpakaļ mājpudiņa ar vīna mērci veidā.

Protams, es biju starp pirmajiem, kas iegādājās pie Billa Besita spēļu markas. Viņš bija nopircis vienīgās pilsētiņā dabūjamās kārtis, un katrai no tām es mugur­pusi pazinu labāk nekā pats savu pakausi, kad frizieris pēc matu apgriešanas man to parāda ar divu spoguļu palīdzību.

Kad spēle beidzās, man bija nedaudz vairāk par pieciem tūkstošiem dolāru, bet Billam Besitam tikai viņa klejotprieks un melnais kaķis, ko viņš bija nopircis par laimnesi. Kad es gāju projām, Bills sniedza man roku.«Brāli Pīters,» viņš saka. «Darīšanās ar darījumiem nav mana darīšana. Esmu nolemts darbam. Kad pirmā numura kramplauzis mēģina pataisīt savu mūķi par mū­ķeni, viņš pastrādā muļķību, no kuras cieš viņa muķis. Kāršu spēlē tev ir pamatīgi ieeļļota un iedarbīga veiksmes sistēma,» viņš saka. «Miers ar tevi.» Un pēc tam es Billu Besitu vairs neesmu redzējis.

— Nu, Džef, — es sacīju, kad Autolikam līdzīgais dē­kainis šķita izpaudis būtisko savā stāstā. — Ceru, ka jūs to naudu neizniekojāt. Tas būtu respektab... tas ir, ievērojams rīcības kapitāls, ja jūs kādudien sadomātu uzsākt kaut kādu kārtīgu uzņēmumu.

— Ese? — Džefs svēta sašutumā sacīja. — Varat būt drošs, ka es neesmu tos piecus tūkstošus izniekojis.

Viņš jūsmīgi uzsita krūšu apvidū pa svārkiem.

Ieguldīju zelta raktuvju akcijās, — viņš paskaid­roja, — līdz pēdējam centam. Katras nominālvērtība viens dolārs. Gada laikā tai jāpieaug par piecsimt procentiem. Atbrīvotas no nodokļiem. Zilās alveida raktuves. Atklātas tikai pirms mēneša. Jums pašam arī derētu iegādāties, ja vien jums pie rokas ir kāds lieks dolārs.

Dažreiz, — es sacīju, — tādas raktuves nav..,

O, šīs ir solīda padarīšana, — Džefs sacīja. — Jau apzināta rūda par piecdesmit tūkstošiem dolāru un ga­rantēta peļņa desmit procentu mēnesī.

Viņš izvilka no kabatas garu aploksni un nometa to uz galda.

— Vienmēr nēsāju līdzi, — viņš sacīja. — Lai Kramp­lauzis nevarētu samaitāt un Kapitālists ielauzties un tās atšķaidīt.

Aplūkoju skaisto, estampa tehnikā veidoto vērtspapīru.

Ak tad Kolorado, — es sacīju. — Starp citu, Džef, kā sauca to vīreli, kas devās uz Denveru, — to pašu, ko jūs ar Billu sastapāt stacijā?

Elfreds E. Rikss, — Džefs sacīja, — tāds bija tā dergļa apzīmējums.

Kā redzams no paraksta, — es saku, — šīs zeltraktuvju sabiedrības prezidenta vārds ir E. L. Frederikss. Man ienāca prātā...

Parādiet man to akciju! — Džefs skubīgi sacīja, gandrīz raušus izraudams to man no rokas.

Lai cik necik mazinātu viņa apmulsumu, es pieaicināju viesmīli un pasūtīju vēl vienu Barberas vīna pudeli. Manuprāt, tas arī bija viss, ko es viņa labā spēju darīt.

Vilcienā, kas devās uz austrumiem, es iegāju smēķētāju vagonā un atradu tur priekšā Džefersonu Pītersu, vienīgo cilvēku uz rietumiem no Vobešas upes, kuram ir galva uz pleciem un kurš vienā laikā spēj likt lietā lielās pus­lodes, smadzenītes un iegarenās smadzenes.Džefa darbalauks ir nepretlikumīga ierāve. Atraitnēm un bāriņiem no viņa nav ko baidīties — viņš ir tikai lieko līdzekļu samazinātājs. Vislabprātāk viņš tēlo mērķaputnu, kam izšķērdētājs vai neapdomīgs ieguldītājs var mēģināt ar dažiem nenozīmīgiem dolāriem trāpīt. Mēli viņam bez grūtībām atraisa tabaka, tālab ar divu resnu un viegli degošu Havanas cigāru palīdzību es tiku pie viņa jaunākā Autolika dēku stāsta.

— Nozarē, kurā darbojos, — Džefs sacīja, — visgrūtā­kais ir atrast krietnu, uzticamu un neapšaubāmi godīgu līdzdalībnieku, ar ko sadarboties kādā ierāves pasākumā. Pat daži vislabākie cilvēki, ar kuriem kopā man ir iznācis pastrādāt kādu blēdību, reizēm ņēma un piekrāpa mani pašu.