O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«O,» es saku, «neesmu vēl redzējis tevi kaut ko pārvēr­šam par zeltu ar savu brīnumzizli, mister Labā Feja. Gandrīz katrs varētu paberzēt burvju gredzenu, lai tiktu pie pārtikas palieku mazumiņa.»

«Tā bija tikai ķirbja sagatavošana,» Besits lielīgi un līksmi saka. «Kariete ar sešiem zirgiem priekšā piebrauks pie durvīm, pirms jūs to pamanīsiet, mis Pelnrušķīt. Var­būt tev zem cepures ir paslēpts kāds plāns, kas mūs dabūs uz kājām?»

«Dēls,» es saku, «esmu piecpadsmit gadus vecāks par tevi, tomēr vēl pietiekami jauns, lai izņemtu ilgtermiņa dzīvības apdrošināšanas polisi. Esmu bijis uz sēkļa jau arī agrāk. Es mācījos pie Montegjū Silvera, dižākā ielu tirgotāja, kāds jebkad ir uzrunājis ļaudis no ratiem. Mēs varam saredzēt pilsētiņas ugunis nepilnu pusjūdzi no še­jienes. Šajā mirklī pa tās ielām staigā simtiem cilvēku ar tauku traipiem uz apģērba. Dodiet man benzīna lampu, tukšu kasti un balto Marseļas ziepju gabalu par diviem dolāriem, sagrieztu mazos...»

«Kur tev ir tie divi dolāri?» Bills Besits ķiķinādams pārtrauca manu runu. Nebija jau nekādas jēgas strīdē­ties ar šo kramplauzi.

«Nē,» viņš turpina, «abi jūs esat mazuļi mežā. Kapitāls ir aizslēdzis savu sarkankoka rakstāmgaldu, un tirdznie­cība ir aiztaisījusi aizvirtņus. Jūs abi gaidāt, lai darbs iekustina riteņus. Nu labi. Jūs tam piekrītat. Šonakt es jums parādīšu, ko spēj izdarīt Bills Besits.»

Besits man un Rikšam piekodina neaiziet no būdas, pirms viņš nav atgriezies, pat ja būtu jau uzaususi diena, un tad, priecīgi svilpodams, viņš dodas ceļā uz pilsētiņu.

Šitas Elfreds E. Rikss novelk kurpes un svārkus, pārklāj pār cilindru zīda mutautiņu un noliekas gulēt uz grīdas.

«Domāju, ka pielikšu pūles, lai nodrošinātu sev nelielu snaudienu,» viņš pīkst. «Diena ir bijusi nogurdinoša. Ar labunakti, manu dārgo mister Pīters.»

«Nododiet Morfejam sveicienus no manis,» es saku. «Domāju kādu laiciņu vēl pasēdēt nomodā.»

Ap pulksten diviem naktī — cik nu pareizi es spēju noteikt pēc sava pulksteņa Pīvainā — mūsu darbavīrs pār­nāk mājās, uzjunda Rikšu un pasauc mūs pie spožās mēnesgaismas svītras, kas iespīd pa būdas durvīm. Tad viņš izliek uz grīdas piecus banknošu sainīšus pa tūkstoš dolāriem katrā un virs šī padēkļa sāk kladzināt kā vista.

«Pastāstīšu jums šo to par šito pilsētiņu,» viņš saka. «To sauc par Rokispringsu, un tur tiek būvēts masonu templis; izskatās, ka demokrātu kandidātu mēra amatam ņems pušu populists un tiesneša Takera sievai, kas guļ ar pleirītu, ir mazliet labāk. Man bija saruna par šīm punduru tēmām, pirms es varēju iedabūt šifonu to zinā­šanu avotā, kuras es gribēju izdabūt. Un tur ir banka ar nosaukumu «Mežstrādnieku un arāju krājaizdevu insti­tūts». Vakar tas beidza darbu ar divdesmit trim tūksto­šiem dolāru skaidrā naudā. Šorīt, to atsākot, tā kasē būs astoņpadsmit tūkstoši vienā sudrabā — šī iemesla dēļ es neatnesu vairāk. Lūdzu, ņemiet, Tirdzniecība un Kapitāl! Nu, vai jūs taisāties uzvesties nerātni?»

«Mans jaunais draugs,» rokas pacēlis, Elfreds E. Rikss saka, «vai tad jūs esat aplaupījis to banku, vai? Vai dieniņ, vai!»

«Tā tīri to nevarētu teikt,» Besits saka. ««Aplaupīt» skan skarbi. Man nebija jādara nekas cits kā vien jāuz­zina, uz kuras ielas tā atrodas. Šī pilsētiņa ir tik klusa, ka es, stāvot uz stūra, varēju dzirdēt seifa atslēgas stūmēj-izciļņus klikšķinām: «Pa labi līdz četrdesmit pieci; divreiz pa kreisi līdz astoņdesmit, vienreiz pa labi līdz sešdesmit; pa kreisi līdz piecpadsmit,» — tikpat skaidri kā Jēlas universitātes komandas kapteinis dod norādījumus futbola dialektā. Nu, puiši,» Besits saka, «šajā pilsētiņā ceļas agri. Man stāstīja, ka iedzīvotāji esot augšā un rosoties jau pirms gaismas. Es jautāju, kādēļ, un man atbildēja, ka tajā laikā esot gatavas brokastis. Un kā būtu, ja mēs tagad sekotu jautrā Robiņa Huda paraugam? Aidā! — un kokos ar visu draudzi! Naudu es jums aizlikšu. Cik jums vajag? Runā, Kapitāl!»

«Mans dārgais, jaunais draugs,» saka šī Rikša izskata alu vāvere, stāvēdama uz pakaļkājām un ķepās žonglē-dama riekstus, «man Denverā ir draugi, kas man palī­dzēs. Ja man būtu simt dolāru, es...»

Besits atrauj vaļā banknošu sainīti un pasviež Rikšam piecus divdesmitniekus.

«Cik Tirdzniecībai?» viņš jautā man.

«Bāz vien, Darbs, savu naudu kabatā,» es saku. «Nekad vēl neesmu izmānījis no godīgā rokpeļņa viņa sūri grūti iegūtos nabaga grašus. Dolāri, kas krīt manā makā, de­dzina muļķu un zaļknābju kabatas un ir tiem lieki. Kad es, stāvēdams uz ielas stūra, pārdodu kādam ausainim par trim dolāriem masīvu zelta gredzenu ar dimantu, es uz to iesitu tikai divus dolārus sešdesmit. Un es zinu, ka viņš to uzdāvinās kādam skuķim un saņems pretī visus tos pašus labumus, kādi pienākas par gredzenu, kas maksā simts divdesmit piecus dolārus. Viņa peļņa ir simts div­desmit divi dolāri. Kurš no mums tad nu ir lielākais spe­kulants?»

«Un, kad tu pārdod nabadzīgai sieviņai šķipsniņu smilšu par piecdesmit centiem, lai pasargātu viņas lampu no eksplozijas,» Besits saka, «cik tad, pēc tava rēķina, liels ir viņas kopienākums, ja smilšu cena ir četrdesmit centi par tonnu?»

«Paklau,» es saku, «es pamācu viņu turēt lampu tīru un uzpildītu. Ja viņa to dara, tā nevar sprāgt. Un viņa zina, ka nevar, ja iekšā ir smiltis, tāpēc viņai prāts ir mierīgs. Tas savā ziņā ir kristīgās zinātnes rūpniecisks paveids. Sieviņa samaksā piecdesmit centu un par tiem izkalpina tiklab Rokfelleru, kā arī misis Ediju. Ne jau katram ir pa spēkam likt pie darba šos zelta smilšu dvī­ņus.»

Elfreds E. Rikss gandrīz laiza Billa Besita kurpes.

«Mans dārgais, jaunais draugs,» viņš saka, «es nekad neaizmirsīšu jūsu augstsirdību. Debesis jūs par to atal­gos. Bet es jūs dedzīgi lūdzu atgriezties no vardarbības un nozieguma ceļa.»

«Pelīt,» Bills saka, «lien savā alā aiz sienas paneļa. Tavas dogmas un sprediķošana man izklausās kā velosi­pēda pumpja pirmsnāves vārdi. Ko tu ar savu tikumiski augsto, tikai liftā aizsniedzamo piesavināšanās sistēmu esi panācis? Trūkumu un nabadzību. Pat brālis Pīterss, kurš par visu vari grib apgānīt laupīšanas mākslu ar savām veikala un tirdzniecības teorijām, atzina, ka viņam ir pienācis gals. Jūs abi dzīvojat pēc apzeltītā likuma. Brāli Pīters,» Bills saka, «labāk jau paņem vien kādu balzamēto banknošu porciju. Laipni lūdzu.»

Es vēlreiz teicu Billam Besitam, lai viņš bāž to naudu kabatā. Nejutu tādu cieņu pret kramplauzību kā viens otrs cits. Par naudu, ko paņēmu, es allaž devu kaut ko pretī, kaut vai kādu nieka suvenīru, kas cietušajam atgā­dinātu neiekrist no jauna.

Un tad Elfreds E. Rikss vēlreiz zemojas pie Billa kājām un saka mums ardievas. Viņš noīrēšot kādā fermā pajūgu un aizbraukšot uz nākamo staciju un no turienes ar vil­cienu uz Denveru. Pēc tā nožēlojamā pogaļtārpa aizieša­nas gaisotne kļuva veselīgāka. Viņš bija apkaunojums ik­vienai neražojošajai profesijai šajā zemē. Ar visiem saviem iespaidīgajiem plāniem un lepnajiem birojiem viņš galu galā izrādījās nespējīgs tikt godīgā ceļā pat pie maltītes citādi kā tikai no sveša un varbūt pat nekrietna kramp­lauža žēlastības. Priecājos, redzot viņu aizejam, kaut arī tagad, kad viņš bija izputināts uz visiem laikiem, man viņa bija drusku žēl. Ko gan šāds cilvēks varēja iesākt bez liela rīcības kapitāla? Skaidrs, ka Elfreds E. Rikss, kad mēs viņu pametām, bija bezpalīdzīgs kā uz muguras apvelts bruņurupucis. Viņš pat nebūtu varējis izstrādāt plānu, kā no mazas meitenes izmānīt viencenta grifeli.