O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Tādi āboli kā šis, — vēl vienmēr domādams par savu atradumu, sacīja vējdzirnavu vīrs, — Čikāgas tirgū maksā trīs dolārus piecdesmit mucā.

— To, ko es gribu likt priekšā, — sacīja tiesnesis, ap­veltīdams traucētāju ar iecietīgu smaidu, — varētu for­mulēt šādi. Mēs esam spiesti palikt šeit līdz rītam. Mal­kas mums ir papilnam, lai nodrošinātu siltumu. Mūsu tuvākstāvošā vajadzība ir pavadīt šo laiku pēc iespējas interesantāk, lai tas nevilktos pārāk lēni. Es ierosinu nodot šo ābolu mis Gārlendas ziņā. Tas vairs nav auglis, bet, kā jau teicu, izcīnāma balva, kas simbolizē diženu cil­vēka domu. Pašai mis Gārlendai jāpārstāj būt vienpatnei, bet — esmu priecīgs, ka varu piebilst —, tikai uz laiku (izrunājot šos vārdus, viņš zemu paklanījās ar senlaicīgu grāciju). Viņai jāpārstāv viss viņas dzimums, viņai jābūt sievišķības iemiesojumam, tās kvintesencei — dieva ra­dītā meistardarba smadzenēm un sirdij, es uzdrīkstētos sacīt. Kā tāda viņa izspriedis un izlems sekojošu jautājumu.

Vēl tikai pirms dažām minūtēm mūsu draugs, misters Rozs, pagodināja mūs ar interesantu, bet fragmentāru skici par romānu šī mājokļa agrākā īpašnieka dzīvē. Man šķiet, ka nedaudzie fakti, ko mēs esam uzzinājuši, paver mums saistošu iespēju minējumiem, cilvēka sirds izpētei, iztēles vingrinājumiem — īsi sakot, stāstu sacerēšanai. Izmantosim šo izdevību. Ikviens no mums lai izklāsta pats savu versiju par vientuļnieka Redruta un viņa iemī­ļotās tālāko likteni, sākot ar to vietu, kur beidzas mistera Roza vēstījums, no mīlētāju šķiršanās pie vārtiem. Jaunā dāma nav katrā ziņā vainojama, ka Redruts kļuvis par jukušu un cilvēknīdēju vientuļnieku — tik daudz gan va­jadzētu pieņemt un pieļaut. Kad mēs būsim beiguši, mis Gārlendai jāizsaka Sievietes Spriedums. Kā sava Dzi­muma Domas paudējai viņai jāizlemj, kura versija vis­labāk un patiesīgāk attēlo cilvēcisko un mīlestības tēmu un no sievietes viedokļa vispareizāk novērtē Redruta sa­derinātās raksturu un rīcību. Ābols ir jāpasniedz tam, kuram par labu tiks izlemts spriedums. Ja jūs visi pie­krītat, mēs vispirms labprāt noklausīsimies mistera Dinvidija stāstu.

Pēdējais teikums vējdzirnavu vīru pārņēma pilnīgi savā varā. Viņš nebija no tiem, kuri ilgi staigā nokārtu de­gunu.

— Tas, tiesnesi, ir pirmklasīgs plāns, — viņš sirsnīgi sacīja. — Būs īsts stāstu varietē, vai ne? Reiz es Springfīldā biju kāda laikraksta korespondents, un, kad nebija nekādu jaunumu, es tos izdomāju. Man šķiet, ka es ar savu numuru tikšu galā, kā pienākas.

— Es domāju, ka tā ir burvīga izdoma, — jaunā sie­viete jautri sacīja. — Iznāks gandrīz tāda kā rotaļa.

Tiesnesis Menefī panācās uz priekšu un izteiksmīgi ielika ābolu viņai rokā.

— Senajos laikos, — viņš dziļdomīgi sacīja, — Pariss piešķīra zelta ābolu pašai daiļākajai.

— Es biju Parīzes Vispasaules izstādē, — piezīmēja labu omu atkal atguvušais vējdzirnavu vīrs, — bet tur es neko tādu nedzirdēju. Un es tak biju arī Atrakciju avēnijā — vienmēr, kad vien man nevajadzēja būt mašīnu skatē.

— Bet tagad, — tiesnesis turpināja, — šim auglim jā­padara mums saprotami sievietes sirds noslēpumi un gudrība. Ņemiet šo ābolu, mis Gārlenda. Noklausieties mūsu necilos romantiskos sacerējumus un tad piešķiriet godalgu tā, kā jūs uzskatāt par pareizu.

Jaunā sieviete mīļi pasmaidīja. Ābols bija iegūlis viņai klēpī zem segām un apmetņiem. Viņa atzvēlās pret savu aizsargvalni, juzdamās jautri, omulīgi un ērti. Ja nebūtu balsu un vēja auru, varētu cerēt, ka, labi ieklausoties, kļūs dzirdama viņas murrāšana. Kamīnā kāds piemeta klāt pa­gales. Tiesnesis Menefī laipnīgi pamāja ar galvu. — Vai jūs mūs neiepriecinātu ar pirmo stāstu? — viņš jautāja.

Vējdzirnavu vīrs sēdēja kā turks, caurvēja dēļ atstū­mis platmali tālu pakausī.

— Lūk, — viņš iesāka bez mazākā apmulsuma, — kā es novērtēju tās domstarpības: Redrutu, protams, krietni piežmiedza tas tips, kuram bija naudas kā spaļu un kurš mēģināja izgriezt viņam pogas pie viņa skuķa. Tāpēc viņš, dabiski, aizkāpj pie viņas un noprasa, vai starp vi­ņiem viss vēl pa vecam. Nu lūk, nevienam jau nav pa­tīkami, kad no malas kāds jaucas iekšā ar saviem atsperratiem un zeltraktuvju akcijām, kad viņš uz skuķi sev jau ir nodrošinājis tiesības. Lūk, tad viņš aizkāpj viņu apcie­mot. Nu lūk, viņš varbūt iekarst un runā ar viņu kā ar savu īpašumu un aizmirst, kad saderināšanās nevienmēr ir tikpat kā āmen baznīcā. Nu lūk, es domāju, kad Alisei no tā sametās silti zem ņiebura. Lūk, viņa asi atcērt. Nu lūk, viņš...

— Paklau! — viņu pārtrauca pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs. — Ja jūs uz katras no tām savām lūkām varētu uzcelt pa vējdzirnavām, tad gan jums laikam līdz pašām mūža beigām nebūtu vairs jāstrādā, vai ne?

Vējdzirnavu vīrs labsirdīgi pavīpsnāja.

— O, nekāds Gajs de Monpansjē jau nu es nav, — viņš jautri sacīja, — Es ar jums runāju vienkāršā amerikāņu valodā. Lūk, viņa viņam saka kaut ko uz to pusi. «Mis­ters Zeltakcija man ir tikai draugs,» viņa saka, «bet viņš ved mani vizināties un pērk teātra biļetes, bet tu jau to nekad nedari. Vai tad es tiešām nemaz vairs nedrīkstēšu baudīt dzīvi, vai, kamēr vēl spēju, ko?»

«Izbeidz šito čubināšanos,» saka Redruts, «iedod tam čabulītim kurvīti ar visu, kas pienākas, citādi tu savas čības neglabāsi zem mana skapja.»

Nu lūk, tādā valodā jau nu nevar runāt ar skuķi, kam ir raksturs. Varu saderēt, kad tas skuķis visu laiku mīlēja vienīgi savu iecerēto. Varbūt viņa tikai gribēja — kā jau skuķi to raduši — maķenīt padzīt velnu, lai sagādātu sev izklaidēšanos un konfektes, pirms dodas laulībā un lāpa Džordžam zeķes un ir laba sieva. Bet viņš ir uzņēmis pārāk augstu toni un ir nedomā to nolaist zemāk. Nu lūk, viņa viņam atdod atpakaļ gredzenu; un Džordžs aiziet un sāk slīcināt dūšu. Jāā. Tādas tās lietas. Saderu, kad tas skuķis iedeva tam švītīgajam pārpilnības ragam vilka pasi divas dienas pēc tam, kad viņas īstais bija aizgājis. Ar sausiņu maišeli padusē Džordžs iekāpj prečniekā, kas dodas uz nezināmu pusi. Dažus gadus viņš nodzīvo vienā šmīgā; un tad tā nāves dzira ir padarījusi savu. «Es ir par vientuļnieka būdu,» saka Džordžs, «un labi garu bārdu un apraktu podu ar naudu, kuras nav.»

Bet šitā Alise, pēc manām domām, to lietu bija ņēmuse nopietni. Viņa vairs neapprecējās, bet, tiklīdz sāka parā­dīties krunkas, ķērās pie mašīnrakstīšanas un turēja kaķi, kas nāca viņai klāt, kad viņa sauca: «Inc, inc, inci!» Es pārāk ticu sievietes krietnībai, lai pielaistu domu, kad tās katrā reizē puisi, kam viņas ir pieķērušās, pamet kārtīga žūkšņa dēļ.

Vējdzirnavu vīrs apklusa.

— Es domāju, — sacīja jaunā sieviete, viegli sakustē­damās uz sava vienkāršā troņa, — tas ir bur...

— O, mis Gārlenda! — ar paceltu roku iejaucās ties­nesis Menefī. — Lūdzu bez komentāriem! Tas nebūtu godīgi pret pārējiem līdzcensoņiem. Mister... ē... jūsu kārta, esiet tik laipns. — Tiesnesis uzrunāja jauno cil­vēku, kam bija aģentūra.

— Mana versija par šo romānu, — jaunais cilvēks iesāka, aiz bikluma žņaudzīdams rokas, — būtu šāda. Viņi šķiroties neķildojās. Misters Redruts viņai pateica ardievas un aizgāja pasaulē laimi meklēt. Viņš zināja, ka mīļotā paliks viņam uzticīga. Viņš nepieļāva pat domu, ka viņa sāncensis varētu atstāt kādu iespaidu uz tik mīlošu un uzticamu sirdi. Es sacītu, ka misters Redruts devās meklēt zeltu Klinšu kalnos, Vaiomingas štatā. Vienu dienu tur izkāpa pirātu banda, sagūstīja viņu, kamēr viņš strā­dāja un...