O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Ticis galā ar savu uzdevumu, revidents uzlika galvā cepuri un iegāja bankas prezidenta Viljama R. Longlija kabinetā.

— Nu, kā jums rādās mūsu lietas? — Longlijs lēni jautāja zemā balsī. — Vai, sadzenot lopus barā, jums kādas degzīmes izskats nebija pa prātam?

— Pārbaude noritēja bez sarežģījumiem, mister Longlij, — Tods sacīja, — un es atrodu jūsu aizdevumus labā kārtībā — ar vienu izņēmumu. Jums ir kāds ļoti slikts papīriņš — tik slikts, ka, pēc manām domām, jūs droši vien nemaz neatskāršat tā stāvokļa nopietnību, kādā tas jūs nostāda. Runa ir par Tomasam Mervinam pie­šķirto desmittūkstoš dolāru aizdevumu līdz atprasījumam. Tā summa ne tik vien pārsniedza maksimumu, ko banka likumīgi drīkst izsniegt kādam atsevišķam cilvēkam, bet aizdevums ir arī pilnīgi bez galvotāja vai nodrošinājuma. Tādējādi jūs divkārt esat pārkāpis nacionalbanku darbības noteikumus un devis valdībai iemeslu ierosināt pret jums krimināllietu. Ziņojums, ko par šo gadījumu esmu spiests iesniegt valsts kontroles priekšniekam, beigsies — par to es esmu pārliecināts — ar šis lietas tālāknodošanu Ties­lietu departamentam saukšanai pie atbildības. Redzat, cik stāvoklis ir nopietns.

Bills Longlijs nesteidzīgi atgāza savu diženo stāvu grozāmajā krēslā. Viņa rokas bija sakļautas aiz galvas, un viņš mazliet pagriezās, lai ieskatītos revidenta seja. Revidents bija pārsteigts, ieraugot baņķiera skarbo muti savelkamies vēlīgā smaidā un zilajās acīs iedzirkstamies iecietīgu zibu. Ja viņš arī saprata stāvokļa nopietnību, viņa sejā tas neatspoguļojās.— Jūs, protams, nepazīstat Tomu Mervinu, — gandrīz līksmi sacīja Longlijs. — Jā, es zinu par to aizdevumu. Tam nav nekādu nodrošinājumu, vienīgi Toma Mervina vārds. Es vienmēr kaut kā esmu pārliecinājies, ka vīra vārds, ja uz to var paļauties, ir labākais nodrošinājums, kāds vien var būt. O jā, es zinu, ka valdība tā nedomā. Rādās, ka man šīs parādzīmes dēļ būs jāaizkāpj pie Toma.

Šķita, ka mistera Toda gremošanas traucējumi pēkšņi paasinās. Viņš izbrīnījies noraudzījās uz čaparala bie­zokņu baņķieri caur saviem teleskopiskajiem stikliem.

— Ziniet, — Longlijs sacīja, viegli atrazdams attais­nojumu savai rīcībai, — Toms padzirdēja par diviem tūkstošiem divgadīgo, kuras Riograndes Akmeņainā brasla tuvumā varēja dabūt par astoņiem dolāriem gabalā. Man liekas, tas bija viens no vecā Laendro Garsijas bariem,ko viņš pa kluso bija pārdabūjis pāri robežai, un viņš no tiem gribēja tikt pēc iespējas drīzāk vaļā. Tādu lopiņu dzīvcena Kanzassitijā ir piecpadsmit dolāri. Toms to zi­nāja un es arī. Viņam pašam bija seši tūkstoši dolāru, un es viņam aizdevu trūkstošos desmit tūkstošus, lai viņš va­rētu noslēgt šo darījumu. Viņa brālis Eds pirms trim nedēļām aizdzina pirkumu uz tirgu. Nu jau viņam kuru katru dienu vajadzētu būt atpakaļ ar naudu. Kad viņš pār­nāks, Toms parādu samaksās.

Bankas revidents bija apjucis. Viņa pienākums jau laikam bija steigties uz telegrāfa kantori un nosūtīt kon­troles priekšniekam ziņojumu par savu atklājumu. Bet viņš to nedarīja. Veselas trīs minūtes viņš izteiksmīgi un iespaidīgi strostēja Longliju. Revidentam izdevās likt baņķierim saprast, ka viņš atrodas uz katastrofas robe­žas. Un tad viņš piedāvāja sīku spraudziņu glābiņam.

— Šovakar es braucu uz Hildeilu, — viņš Longlijam stāstīja, — pārbaudīt kādu no turienes bankām. Atceļā es iegriezīšos Caparosā. Rīt pulksten divpadsmitos es iera­dīšos pie jums. Ja līdz tam laikam šis aizdevums būs no­kārtots, tas manā ziņojumā netiks pieminēts. Ja nebūs, man vajadzēs izpildīt savu pienākumu.

To pateicis, revidents paklanījās un aizgāja.

Pirmās nacionālbankas prezidents vēl pusstundu pa­zvilnēja krēslā, tad viņš aizdedza vieglu cigāru un gāja uz Toma Mervina māju. Mervins, brūnā raupja kokvilnas auduma apģērbā tērpies lopkopis, kas raudzījās uz dzīvi ar prātnieka acīm, sēdēja, kājas saslējis uz galda, un pina jēlādas pātagu.

— Tom, — Longlijs sacīja, atbalstīdamies pret galdu, — no Eda vēl nekādu ziņu nav?

— Vēl nav, — Mervins atbildēja, nepārtraucot pī­šanu. — Domāju, ka tagad jau nu Eds būs atpakaļ tu­vākajās dienās.

— Pie mums šodien, — Longlijs sacīja, — viens banku revidents izokšķerēja visas malas, un par to tavu parād­zīmi viņš ņurdēja labu tiesu. Tu zini, ka es zinu: uz šo parādzīmi var paļauties, bet tas aizdevums tomēr ir pret banku likumiem. Biju puslīdz pārliecināts, ka tu, Tom, pagūsi to samaksāt, pirms uznāk jauna revīzija, bet tas maitasgabals uzkūlās nelaikā. Nu, un tieši tagad man pašam arī nav brīvas naudas, citādi es izliktu, un tev būtu ar ko nokārtot. Man ir laiks līdz pulksten divpadsmi­tiem rīt, tad man tās parādzīmes vietā vajadzēs uzrādīt skaidru naudu vai arī...

— Vai arī ko, Bil? — Mervins jautāja, kad Longlijs sastomījās.

— Nu, droši vien tas nozīmē dabūt ar abām kājām spērienu no tēvoča Sema.

— Mēģināšu sagrabināt tev to naudu laikā, — Mervins sacīja, visu uzmanību veltīdams pīšanai.

— Labs ir, Tom, — Longlijs nobeidza, pagriezdamies uz durvīm. — Zināju, ka tu to izdarīsi, ja vien varēsi.

— Mervins nosvieda pātagu un devās uz otru pilsētiņas kredītiestādi — Kūpera un Kjeiga privātbanku.

— Kūper, — viņš uzrunāja līdzīpašnieku, kurš saucās šajā vārdā, — man katrā ziņā šodien vai rīt jāsagādā desmittūkstoš dolāru. Man šeit ir māja ar zemes gabalu apmēram sešu tūkstošu dolāru vērtībā, bet tas arī ir viss, kas var noderēt par nodrošinājumu. Taču patlaban man kārtojas viens lopu darījums, kas dažu dienu laikā no­teikti ienesīs peļņu, krietni lielāku par šo summu.

Kūpers sāka klepot.

— Nu, dieva dēļ, nesakiet «nē», — Mervins sacīja.

— Tos desmit tūkstošus esmu aizņēmies līdz atprasījumam. Tagad tos atprasa; un to dara cilvēks, ar kuru es desmit gadus esmu gulējis zem vienas segas ganību ap­metnēs un pārnakšņojot ceļā. Viņš var prasīt visu, kas man ir. Viņš var prasīt asinis, kas tek manās dzīslās, un tās būs viņa. Viņam tā nauda ir jāsaņem. Viņš ir velnišķīgā... īsi sakot, viņam tā nauda ir vajadzīga, un man tā viņam ir jāsadabū. Jūs, Kūper, zināt, ka uz manu vārdu var paļauties.— Bez šaubām, — Kūpers pieklājīgi piekrita, — bet, kā jums zināms, man ir līdzīpašnieks. Es nedrīkstu pie­šķirt aizdevumus uz savu galvu. Ja jums, Mervin, pat būtu uz rokas vislabākie nodrošinājumi, mēs varētu jums pakalpot ne ātrāk kā pēc nedēļas. Patlaban mēs sagata­vojam nosūtīšanai «Brāļiem Maijeriem» Rokdelā piecpa­dsmit tūkstošus dolāru kokvilnas iepirkšanai. Tos aizve­dīs šovakar ar mazo bānīti. Tāpēc mūsu kase pašlaik ir galīgi tukša. Nožēloju, ka nevaram jums izlīdzēt.

Mervins atgriezās savā mazajā darbistabiņā un atsāka pīt pātagu. Ap četriem pēcpusdienā viņš aizgāja uz Pirmo nacionālbanku un pārliecās pāri aizšķērsim pie Longlija rakstāmgalda.

— Mēģināšu sagrābāt tev to naudu šovakar... es gri­bēju teikt, rīt, Bil.

— Labs ir, Tom, — Longlijs mierīgi atbildēja. Tovakar deviņos Toms Mervins piesardzīgi izlavījās no nelielās statņu mājiņas, kurā viņš dzīvoja. Tā atradās netālu no mazās pilsētiņas robežas, un šajā stundā ap­kārtnē bija maz ļaužu. Mervins bija aplicis jostu ar diviem seššāviņu revolveriem un uzlicis galvā ļumcepuri. Viņš aizsteidzās pa vientulīgu ielu un tad nogriezās pa smil­šaino ceļu, kurš gāja līdztekus šaursliežu dzelzceļa līni­jai, kamēr nokļuva pie ūdens tvertnes divas jūdzes no pilsētiņas. Tur Toms Mervins apstājās, apsēja sejas apakš­daļai melnu zīda lakatiņu un novilka ļumeni dziļi uz acīm.