O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Nu, un pirms pāris nedēļām misis Brauna apstājas pie durvīm un blenž uz mani veselas desmit minūtes. Es sēžu sāniski pret viņu, izsizdama kādam jaukam večukam no Tonopas vairākus norakstus vara raktuvju lietā. Bet es vienmēr redzu visu, kas notiek man apkārt. Kad esmu iegrimusi darbā, es varu redzēt caur sānu ķemmēm; un, atstājusi blūzes mugurpusē neaizpogātu vienu pogu, spēju samanīt, kas stāv aiz manis. Es neskatījos apkārt, jo nopelnu astoņpadsmit līdz divdesmit dolārus nedēļā, un man nebija nekādas vajadzības to darīt.

Tovakar, darba dienai beidzoties, viņa atsūta man pa­kaļ, lai es uzkāpjot viņas numurā. Gaidīju, ka man vaja­dzēs uzklabināt ap divtūkstoš vārdu garu parādzīmju, ķīlu un līgumu sarakstu ar izredzēm dabūt par to desmit centus lielu dzeramnaudu; bet es tomēr gāju. Nu, cilvēk, es, protams, biju pārsteigta. Vecā Megija Brauna bija kļuvusi cilvēcīga.

«Bērns,» viņa saka, «jūs esat visskaistākais radījums, kādu es savā mūžā jebkad esmu redzējusi. Gribu, lai jūs pamestu savu darbu un pārnāktu dzīvot pie manis. Man nav ne radu, ne draugu,» viņa saka, «izņemot vīru un pāris dēlus, bet ne ar vienu no tiem es neuzturu nekādus sakarus. Tie ir pārmērīgi dārga nasta sūri grūti strādā­jošai sievietei. Gribu, lai jūs man būtu meitas vietā. Runā, ka es esot alkatīga un skopa, un avīzes raksta melus, ka es pati vārot sev ēst un mazgājot veļu. Tā nav taisnība,» viņa turpina. «Veļu es dodu mazgāt ārpus mājas, tikai mutautiņus, zeķes, apakšsvārkus, apkaklītes un tamlīdzī­gus sīkumus ne. Man ir četrdesmit miljoni dolāru skaidrā naudā, akcijās un obligācijās, kas ir izmantojamas mak­sājumiem tāpat kā Standard Oil priekšrocības akcijas labdarības bazārā. Esmu vientuļa veca sieviete, un man nepieciešama sabiedrība. Jūs esat visskaistākais cilvēk­bērns, kādu vien es jebkad esmu redzējusi,» viņa saka. «Vai jūs nāksiet dzīvot pie manis? Es viņiem parādīšu, vai es protu izdot naudu vai ne,» viņa saka.

Nu, cilvēk, ko jūs būtu darījis? Es, protams, piekritu. Un, patiesību sakot, man vecā Megija sāka patikt. Ne­pavisam ne to četrdesmit miljonu dēļ vai aiz tā, ko viņa varēja manis labā darīt. Es jau arī šai pasaulē biju pus­līdz vientuļa. Katram nepieciešams kāds, ar kuru pār­spriest par sāpēm kreisajā plecā vai par to, cik ātri novalkājas lakkurpes, kad tās sāk plaisāt. Un tādas lietas taču nevar pārrunāt ar vīriešiem, ko sastop hoteļos, « viņi tik tādas izdevības vien meklē.

Tāpēc es atstāju darbu viesnīcā un devos līdzi misis Braunai. Viņa tik tiešām šķita kā uzburta uz mani. Viņa mēdza manī noraudzīties vai pusstundu no vietas, kad es sēdēju un lasīju vai apskatīju žurnālus.

Vienreiz es viņai saku: «Misis Brauna, varbūt es jums atgādinu kādu mirušu radinieku vai bērnības draudzeni? Esmu ievērojusi, ka laiku pa laikam jūs diezgan pamatīgi nopētāt mani.»

«Jūsu seja,» viņa saka, «ir gluži tāda pati kā vienai ma­nai dārgai draudzenei — vislabākajai draudzenei, kāda man jebkad ir bijusi. Bet jūs, bērns, jau arī pati man patīkat,» viņa saka.Un paklau, cilvēk, ko gan, pēc jūsu domām, viņa iz­darīja? Atvilga kā mākslīga sproga Koniailendas bangā. Viņa aizveda mani pie smalkas modistes un lika mani apģērbt ā la carte — lai maksā ko maksādams. Pasūtī­jums bija steidzams, tāpēc madāma aizslēdza salona dur­vis un lika visus savus padotos pie darba.

Tad mēs pārcēlāmies uz — kā jūs domājat, uz ku­rieni? — nē; miniet par jaunu — pareizi — uz Bontona viesnīcu. Mums bija sešistabu apartaments, un tas mak­sāja simt dolāru dienā. Pati redzēju rēķinu. Es sāku iemīlēt šo veco lēdiju.

Un tad, cilvēk, kad man sāka piegādāt tērpus — o, par tiem es jums nekā nestāstīšu, jūs tik un tā to nespētu saprast! Un es sāku viņu saukt par krustmāti Megiju. Jūs, protams, esat lasījis par Pelnrušķīti. Nu tas, ko teica Pelnrušķīte, kad princis uzlaikoja uz viņas kājas to devītā lieluma kristāla kurpīti, bija īsts neveiksminieces stāsts salīdzinājumā ar to, ko es sacīju pati.

Tad krustmāte Megija man saka, viņa man Bontonā sarīkošot sabiedrībā ievešanas banketu, kas likšot sarosī­ties visām vecajām holandiešu dižciltīgo dzimtām piektajā avēnijā.

«Sabiedrībā gan, krustmāt Megij, esmu bijusi arī ag­rāk,» es saku. «Bet vediet jau nu vien par jaunu. Taču ziniet,» es saku, «ka šis ir viens no smalkākajiem hote­ļiem visā pilsētā. Un ziniet, ka sadabūt kopā veselu varzu ievērojamu ļaužu nav nemaz tik viegli, ja, piedodiet, trūkst pieredzes.»

«Par to, bērns, neraizējieties,» krustmāte Megija saka. «Es neizsūtu ielūgumus, es izdodu pavēles. Man te būs piecdesmit viesu, kādus savākt kopā no jauna nebūtu iespējams nevienā citā pieņemšanā, ja vien to nerīkotu karalis Edvards vai Viljams Trevērzs Džeroms. Tie, pro­tams, ir vīrieši, un ikviens no viņiem vai nu ir aizņēmies no manis naudu, vai arī gatavojas to darīt. Vienam otram no viņiem sieva nenāks līdzi, bet labai tiesai būs arī tās.»

Kā man gribētos, kaut jūs būtu varējis piedalīties tajā banketā! Pusdienu servīze bija visa vienā zeltā un kris­tālā. Bez krustmātes Megijas un manis bija ieradušies ap četrdesmit vīriešu un astoņas lēdijas. Pasaules trešo ba­gātāko sievieti vairs nevarēja ne pazīt. Viņai mugurā bija jauna melna zīda kleita ar tik daudzām pērlītēm, ka tās grabēja gluži kā tā krusa, ko es reiz dzirdēju kapājam stiklu, kad biju palikusi pa nakti pie kādas meitenes, kura dzīvoja studijā mājas augšējā stāvā.

Un mans tērps! Paklau, cilvēk, stāstīt par to jums nozī­mētu par velti dzesēt muti. Tas bija viss vienās rokām darinātās mežģīnēs — tur, kur vispār kaut kas bija, — un maksāja trīssimt dolāru. Pati ar savām acīm redzēju rē­ķinu. Vīrieši visi bija vai nu plikgalvji, vai arī ar sir­miem deniņiem un nepārtraukti apšaudījās ar vieglprā­tīgām replikām par trim procentiem, Braienu un kokvil­nas ražu.

Pa kreisi no manis sēdēja kaut kas tāds, kas runāja kā baņķieris, bet pa labi — jauns puisis, kurš teicās esam laikraksta mākslinieks. Viņš bija vienīgais... nu, es taču gribēju jums pastāstīt kaut ko citu.

Kad pusdienas bija beigušās, mēs ar misis Braunu de­vāmies augšā uz savu apartamentu. Ejot pa gaiteņiem, mums visu laiku bija jālaužas cauri reportieru pūlim. Tā ir viena no tām neērtībām, ko sagādā nauda. Paklau, vai jūs gadījumā nepazīstat laikraksta mākslinieku, uzvārdā Leitrops, — liela auguma, ar skaistām acīm un prasmi nepiespiesti sarunāties? Nē, neatceros, kādā avīzē viņš strādā. Nu, neko darīt.

Kad mēs uzkļuvām augšā, misis Brauna tūlīt telefoniski pieprasa rēķinu. To atnesa, un tas bija par sešiem simtiem dolāru. Redzēju to pati savām acīm. Krustmāte Megija paģība. Uzdabūju viņu uz kušetes un attaisīju pērļu bru­ņas.

«Bērns,» viņa saka, atgriezusies šajā saulē, «kas tas tāds bija? Paaugstināta īre vai ienākumu nodoklis?»

«Tikai nelielas pusdienas,» es saku. «Nekas tāds, par ko būtu vērts uztraukties — tikpat kā ūdens pile jūras dzīlē. Neņemiet par pilnu un celieties tik augšā, ja vien jūs ar tām pašām jau nebūsiet cēlusies.»

Bet paklau, cilvēk, vai jūs zināt, ko darīja krustmāte Megija? Pazaudēja dūšu! Nākamajā rītā deviņos viņa izurdīja mani no tā Bontona hoteļa. Mēs devāmies uz kādu mēbelēto istabu īres namu Vestsaidas lejpusē. Viņa noīrēja īstabu ar ūdeni stāvu zemāk un gaismu stāvu augstāk. Pēc tam kad bijām pārvākušās, tur nebija redzams nekas vairāk kā tikai jauni, smalki tērpi ap pusotra tūkstoša dolāru vērtībā un viendegļa gāzes plīts.Krustmātei Megijai bija uznākusi pēkšņa sīkstulības lēkme. Manuprāt, katram kaut reizi mūžā kārtīgi jāsalaiž. Vīrietis savu prieku atrod glāzītē, sieviete apskurbi­nās ar drēbēm. Bet ar četrdesmit miljoniem dolāru — nu, paklau! Gribētu dabūt bildi no... taču, runājot par bil­dēm, vai jums kādreiz nav iznākušas darīšanas ar laik­raksta mākslinieku, kam uzvārds Leitrops — liela au .., O, es tak jau pirmīt jums to jautāju, vai ne? Viņš tajās pusdienās izturējās pret mani varen jauki. Viņam bija tieši tāda balss, kā man patīk. Viņš droši vien domāja, ka es mantošu daļu no krustmātes Megijas naudas.Nu, mister Cilvēk, man ar tām trim atslodzes dienām mājturībā bija diezgan. Krustmāte Megija bija sirsnīga kā vienmēr. Viņa mani gandrīz neizlaida no acīm. Bet atjaujiet man jums izstāstīt. Viņa bija badmira no Bad­miru ciema Badmiru apgabalā. Mūsu izdevumus viņa iero­bežoja uz septiņdesmit pieciem centiem dienā. Ēdienu mēs sev gatavojām turpat istabā. Tur nu es biju tikusi ar vis­modernākajiem apģērba gabaliem tūkstoš dolāru vērtībā, darīdama brīnumus uz viendegļa gāzes pavarda.