O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kādā pēcpusdienā mēs ar Fērgusu Makmāenu sēdējām Simtkāju nama jūras puses verandā, dzerdami ledū dze­sētu rumu un tērzēdami.

«Džadson,» Fērguss saka. «Oratamā ir eņģelis.»

«Tikām,» es saku, «kamēr tas nav Gabriels, nav jēgas runāt tā, it kā tu būtu dzirdējis bazūnes skaņas.»

«Tas eņģelis ir senjorita Anabela Samora,» Fērguss saka. «Viņa ir... viņa ir... viņa ir ellīgi burvīga!»

«Bravo!» es saku, sirsnīgi smiedamies. «Tu jau ataino savas iecerētās jaukumus ar īsta mīlētāja daiļrunību. Tu man atgādini,» es turpinu, «Fausta lakstošanos ap Margarietu — tas ir, ja vien viņš to darīja pēc tam, kad, iekrī­tot lūkā, bija nogājis no skatuves.»

«Džadson,» Fērguss saka, «tu zini, ka esi neglīts kā degunradzis. Tev tak nevar būt nekādas intereses par sievietēm. Esmu šausmīgi ieķēries mis Anabelā. Tādēļ vien jau tikai es tev to stāstu.»

«O, seguramente,» es saku. «Zinu, ka man ir tāds pieres pacēlums kā acteku dievam, kas Jukatanā, Džefersona apgabalā, apsargā apraktus dārgumus, kuri tur nemaz nav bijuši. Toties man ir šis tas cits. Esmu, piemēram, varenākais vīrs šajā zemē, cik tālu vien acis sniedzas, un vēl tādu gabaliņu. Turklāt, ja es kādu izaicinu cīkstē­ties, lietojot mutes, rīkles un gāmura izdotas skaņas, es no savas puses parasti neaprobežojos ar kaut ko tādu, ko varētu salīdzināt ar fonogrāfā slikti ierakstītu medūzas murgu atskaņojumu.»«O, es zinu,» Fērguss draudzīgi saka, «ka tukšas va­lodas man nepadodas. Pilnas jau arī ne. Tikai tāpēc vien es tev to stāstu. Gribu, lai tu man palīdzi.»

«Kā tad es to varu izdarīt?» es jautāju.

«Uzpirkšanas ceļā,» Fērguss saka, «esmu sev nodroši­nājis seņjoŗitas Anabelas guvernantes, kuru sauc Franseska, pakalpojumus. Tu, Džadson, šajā zemē esi izdau­dzināts par lielu vīru un varoni.»

«Esmu,» es saku, «turklāt pelnīti.»

«Un es,» Fērguss saka, «esmu pats izskatīgākais vīrie­tis starp ziemeļu polārloku un antarktiskajiem ledus lau­kiem.»

«Ar zināmiem ierobežojumiem,» es saku, «attiecībā uz ārieni un ģeogrāfiju es tev labprāt piekrītu.»

«Pa abiem,» Fērguss saka, «mums tā kā vajadzētu iekarot senjoritu Anabelu Samoru. Šī lēdija, kā tev tas jau zināms, ir no vecas spāņu dzimtas; un ārpus tā, ka pēcpusdienās es noskatos, kā viņa vizinās ģimenes carruaje apkārt pilsētas laukumam, vai vakaros reizēm uz brītiņu pamanu aiz rcžģota loga, viņa man ir neaizsniedzama kā zvaigzne.»

«Kuram no mums tu domā viņu iekarot?» es jautāju.

«Protams, sev,» Fērguss saka. «Tu taču neesi viņu pat redzējis. Turklāt Franseska pēc mana mājiena vairākos gadījumos pievērsusi man viņas uzmanību, uzdodama mani par tevi. Kad viņa uz laukuma ierauga mani, viņa domā, ka redz donu Džadsonu Teitu, šīs zemes lielāko varoni, valstsvīru un romantisko personību. Kā gan lai viņa spētu pretoties cilvēkam, kurā apvienota tava repu­tācija ar manu izskatu? Viņa, protams, ir dzirdējusi tava aizraujošā dzīves stāsta katru sīkumu, un viņa ir re­dzējusi mani. Vai kāda sieviete var vairāk vēlēties?» Fēr­guss Makmāens jautā.

«Bet vai viņa spēj iztikt ar mazāk?» jautāju es. «Kā lai mēs atšķiram katra tiesu mūsu kopīgā pievilcībā, un kā mēs sadalīsim ieņēmumus?»

Tad Fērguss man izklāsta savu plānu.

Alkalda dona Luisa Samoras mājai, kā viņš saka, pro­tams, ir patio — kaut kas līdzīgs iekšējam pagalmam ar ieeju no ielas. Vienā tā kaktā — tik tumšā vietā, kādu vien var sameklēt, — atrodas viņa meitas logs. Un, kā jūs domājat, ko viņš grib, lai es daru? Nu, zinādams, cik brīvi, valdzinoši un veikli es runāju, viņš liek priekšā man ieiet patio pusnaktī, kad manu biedēkļa seju nevar saredzēt, lakstoties ap Anabelu, uzdodoties par viņu — izskatīgo vīrieti, kuru viņa nupat redzējusi uz laukuma, domādama, ka viņš ir dons Džadsons Teits.

Kālab gan lai es to nedarītu viņa — mana drauga Fērgusa Makmāena labā? Jau pats viņa lūgums vien man bija tīrais kompliments — mana pārākuma un viņa trūkumu atzīšana.

«Tu lilijbaltā, smalkmatainā, gludi nolaizītā, klusējošā statuete,» es saku, «es tev palīdzēšu. Nokārto tik visu vajadzīgo :nogādā mani tumsā pie viņas loga, un mani vārdu plūdi, kas sāksies, līdzko tiks nospiests mēnesgaismas tremolo slēgpedālis, paveiks savu, un viņa būs tava.»

«Tikainerādi savu seju, Džad,» Fērguss sacīja. «Dieva dēļ, nerādi savu seju. Esmu tavs draugs visādā ziņā, taču šis ir lietišķs darījums. Ja es spētu runāt pats, es nelūgtu tevi. Bet, ja viņa redzēs mani un klausīsies tevī, esmu pārliecināts, ka viņa ilgi nespēs pretoties.»

«Kam, tev, vai?» es noprasu.«Jā, man,» viņš atbild.

Fērguss un guvernante Franseska parūpējās par visu nepieciešamo. Un kādā vēlā vakarā viņi man atnesa garu, melnu apmetni ar augstu apkakli, bet pusnaktī aizveda mani uz alkalda māju. Es stāvēju patio kaktā pie loga, līdz režģu viņā pusē izdzirdu balsi, tik klusu un liegu kā eņģeļa čuksts. Iekšpusē es varēju saskatīt vienīgi ne­skaidru, baltā tērptu stāvu; palikdams uzticīgs Fērgusam, es uzcēlu apmetņa apkakli, jo bija jūlijs, kas tur iekrīt lietus periodā, un naktis bija drēgnas. Un, apspiedis smaidu, ko izraisīja doma par vājvalodīgo Fērgusu, es sāku runāt.

Jā, ser, veselu stundu es apbēru Anabelu ar vārdu krusu. Es saku «apbēru», jo par sarunu to nevarēja saukt. Viņa tikai šad un tad izmeta pa kādam: «O, senjor», «Vai jūs to sakāt no tiesas?» vai «Jūs tak to nedomā no­pietni?» un tamlīdzīgi — kā jau mēdz darīt sievietes, kad viņas tiek lenktas pēc visiem likumiem. Mēs abi pratām angļu un spāņu valodu, tādēļ es savam draugam Fērgu sam centos iekarot šīs lēdijas sirdi divās valodās. Ja lo­gam priekšā nebūtu bijuši režģi, es to būtu varējis izdarīt vienā. Kad bija apritējusi stunda, viņa lika saprast, ka man jāiet, un pasniedza lielu, sarkanu rozi. Es to nodevu Fērgusam, kad nokļuvu mājās.Nākamajās trīs nedēļās katru trešo vai ceturto nakti patio pie senjoritas Anabelas loga es pārtapu savā drauga. Beidzot viņa atzina, ka viņas sirds piederot man, un teica, ka esot mani redzējusi katru pēcpusdienu, kad vizi­nājusies pa laukumu. Tas, ko viņa tika redzējusi, pro­tams, bija Fērguss. Bet mana valoda bija tā, kas iekaroja viņu. Iedomājieties, kas būtu noticis, ja pie viņas būtu aizgājis Fērguss un mēģinājis gūt panākumus tumsā, kur no viņa skaistuma nekas nebija redzams, nespēdams iz­dabūt pār lūpām nevienu jēdzīgu vārdu!

Pēdējā naktī viņa solījās kļūt mana — tas ir, Fērgusa. Un caur režģu starpu viņa pastiepa man skūpstam roku. Es to noskūpstīju un aizgāju pavēstīt par notikušo Fērgusam.

«To tu būtu varējis atstāt manā ziņā,» viņš saka.

«Tev ar to vajadzēs nodarboties priekšdienās,» es saku. «Tikai dari to nepārtraukti un nemēģini runāt. Varbūt vēlāk, kad viņa būs pārliecināta, ka ir iemīlējusies, viņa nepamanīs atšķirību starp īstu domu apmaiņu un to neskaidro dūkoņu, kādu izdodi tu.»

Es vēl nekad nebiju redzējis senjoritu Anabelu. Tālab nākamajā dienā Fērguss mani uzaicina kopīgi izmest kādu līkumu pa laukumu un pavērot Oratamas sabiedrī­bas dienišķo pastaigu un pašizstādi, ainu, kas mani ne­pavisam neinteresēja. Tomēr es aizgāju viņam līdzi; bērni un suņi, tiklīdz tie ieskatījās manā sejā, metās mukt uz banānu birzīm un mangrovju mūkļiem.

«Lūk, kur viņa brauc!» Fērguss sacīja, virpinādams ūsu galus. «Tā tur baltajā tērpā vaļējos ratos ar melno zirgu.»