O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Mazulis savas pat pierobežas apstākļiem pārāk šaubī­gās reputācijas dēļ, nebūdams nodrošināts nedz ar svītu, nedz apgādāts ar kuplu piekritēju un atbalstītāju pulku, neuzskatīja par nesavienojamu ar savu neapstrīdamo bez­bailību izdarīt to saprātīgo atraušanās manevru, kas pa­zīstams ar nosaukumu «pazust kokos».

Drīz vien saradās atriebēji un sāka dzīt viņam pēdas. Trīs no tiem panāca viņu dažu metru attālumā no staci­jas. Mazulis pagriezās un parādīja zobus tajā žilbino­šajā, bet drūmajā smaidā, kam parasti sekoja apvaino­jumi un vardarbība, un vajātāji atstājās, aiztaupot viņam nepieciešamību kaut vai tikai sniegties pēc ieroča.

Taču šajā nesenajā divkaujā Mazulis netika jutis baiso alku pēc sadursmes, kas parasti urdīja viņu cīnīties. Tas bija bijis tīri nejaušs strīds, kam par iemeslu bija kārtis un zināmi izteicieni, ar kuriem abi apmainījušies un kurus džentlmenim nav iespējams paciest. Mazulim slaidais, augstprātīgais brūnsejainais puisis, ko viņa lode bija no­pļāvusi vīrietības plaukuma pašā sākumā, drīzāk bija pa­ticis. Un tagad viņš negribēja vairāk asiņu. Viņš vēlējās ar godu tikt projām un kaut kur meskitu zālē krietni iz­gulēties saulē, uzklājis mutautiņu uz sejas. Kamēr viņš bija šādā noskaņojumā, pat meksikānis varētu bez bailēm šķērsot viņa ceļu.Mazulis atklāti iekāpa pasažieru vilcienā, kas pēc piecām minūtēm atgāja ziemeļu virzienā. Bet nedaudzas jūdzes tālāk, Vebā, pieturā uz pieprasījumu, kur uzņēma kādu pasažieri, Mazulis atsacījās no šāda bēgšanas paņēmiena. Priekšā bija stacijas ar telegrāfu, un uz elektrību un tvaiku viņš raudzījās ar neuzticību. Viņa stiprās klintis bija segli un pieši.

Cilvēks, kuru viņš tika nošāvis, bija viņam svešs. Bet Mazulis zināja, ka viņš bija no Hidalgo rančo Koralitosas brigādes un ka turienes kovboji bija vēl nežēlīgāki un nepiedevīgāki par Ķentuki asinsatriebējiem, ja kādam no viņiem tika nodarīts pāri vai kaitēts. Tādēļ ar daudziem dižiem cīnītājiem raksturīgo gudrību Mazulis nolēma uzkrāt starp sevi un Koralitosas atmaksu alkstošo vīru varzu tik daudz čaparala un opunciju biezokņa jūdžu, cik vien iespējams.

Netālu no stacijas atradās tirgotava; tās tuvumā iz­klaidus starp meskitkokiem un gobām stāvēja apsegloti pircēju zirgi. Gaidīdami savus saimniekus, to vairākums nokārtām galvām gurdeni snauda. Bet viens, garkājains sainis izliektu kaklu, sprausloja un ar pakavu kārpīja zemi. Tam tad arī Mazulis uzkāpa mugurā, iespieda sā­nos ceļus un uzcirta ar paša īpašnieka pātagu.

Ja pārsteidzīgā kāršu spēlmaņa nošaušana tika metusi ēnu uz Mazuļa kā krietna un uzticama pilsoņa labo slavu, tad šī viņa pēdējā rīcība to pilnīgi ietina vismelnākajā ne­goda tumsā. Riograndas robežjoslā atņemot kādam dzī­vību, dažkārt tiek atņemta tīrā draza, bet, ja tur cilvēkam atņem zirgu, tā zaudējums viņu padara patiešām nabagu, bet ieguvēju tas nepadara bagātāku — ja viņš tiek no­tverts. Tagad Mazulim atpakaļceļa vairs nebija.

Lēkšojošā saļņa mugurā viņu neko daudz nemāca rūpes vai nemiers. Noauļojis piecas jūdzes, viņš palaida zirgu līdzenuma iedzīvotāja vieglajā riksī un jāja ziemeļ­austrumu virzienā uz Ņūesesas upes palienām. Viņš labi pazina apvidu — zināja tā pašas nomaļākās un slepenā­kās takas cauri plašajam krūmu un kaktusu biezoknim, apmetnes un vientuļus rančo, kur varēja atrast drošu pa­tvērumu un atbalstu. Mazulis pastāvīgi turēja kursu uz rītiem, jo viņš vēl nekad nebija redzējis okeānu un juta tieksmi ieķerties ar rokām varenā Meksikas līča vēl va­renāko ūdens plašumu draiskā kumeļa krēpēs.

Tādēļ pēc trim dienām viņš stāvēja piekrastē pie Korpuskristi un lūkojās tālumā pāri rāmas jūras rēnajām virmām.

Šonera «Fatamorgāna» kapteinis Būns stāvēja netālu no kuģa laivas, kas, viena no tās apkalpes locekļiem ap­sargāta, zvalstījās bangotnē. Jau gatavs doties ceļā, viņš bija atklājis, ka aizmirsta viena no viņa dzīves pirmajām nepieciešamībām — paralclogramveida presētā tabaka. Kāds matrozis bija aizsūtīts pēc trūkstošās kravas. Gaidī­dams viņa atgriešanos, kapteinis soļoja pa smiltīm, ne­špetni košļādams kabatā palikušos krājumus.

Slaids, stiegrains jauneklis augstpapēžu zābakos nāca lejup uz pludmali. Viņa seja bija zēniska, bet ar priekšlaicīgu skarbumu, kas norādīja uz vīra pieredzi. Tās krāsa jau no dzimšanas bija tumša, bet, dzīvojot brīvā dabā, tā saules un vēja iedarbībā bija kļuvusi kafijas brūna. Mati viņam bija melni un gludi kā indiānim; viņa seju vēl nekad nebija pazemojis bārdas naža pieskāriens; zilo acu skatiens bija auksts un vērīgs. Kreiso roku viņš turēja mazliet atstatu no ķermeņa, jo pilsētas policisti iz­turas noraidoši pret četrdesmit piektā kalibra revolveriem ar perlamutra spalu pie jostas, bet, iebāzti vestes kreisās rokas izgriezumā, tie ir drusku par lieliem. Atstādams bez ievērības kapteini Būnu, viņš noraudzījās uz līci ar ķī­niešu imperatora bezpersonisko, no katras izteiksmes brīvo cieņu.

— Gudro pirkt to tur līci, vai, čomiņ? — jautāja kap­teinis, kuru apziņa, ka viņš gandrīz izgājis jūrā bez taba­kas, bija padarījusi sarkastisku.

— Nu, nē, — Mazulis laipni atbildēja. — Rēķinu, ka nē. Es to vēl nekad nebiju redzējis. Es tikai uz to paskatī­jos. Jūs tak to nedomājat pārdot, vai ne?

— Šajā reisā vēl ne, — kapteinis sacīja. — Atsūtīšu jums to uz pēcmaksu, kad nokļūšu atpakaļ Buenostjerasā. Tur nu beidzot kūņojas tas ar vinču velkamais gausdienis ar zelēkli. Man jau pirms stundas vajadzēja pacelt en­kuru.

— Vai tas ir jūsu kuģis? — Mazulis jautāja.

— Nu, jā, — kapteinis atbildēja, — ja jums gribas no­saukt šoneri par kuģi un man nav iebildumu samelot. Bet labāk jau sacīsim — īpašnieki ir Millers un Gonsaless, bet apnicīgi parastais, nolāpīti vecais Semjuels K. Būns ir šķiperis.

— Uz kurieni jūs braucat? — bēglis jautāja.

— Uz Buenostjerasu Dienvidamerikas piekrastē — aiz­mirsu, kā to zemi sauca, kad biju tur pagājušo reizi. Krava — kokmateriāli, gofrēts skārds un mačetes.

— Kāda tā zeme ir, — Mazulis jautāja, — karsta vai auksta?

— Remdena, čomiņ, — kapteinis atbildēja. — Bet ainavas elegances un ģeogrāfijas skaistuma ziņā īsta Zau­dētā paradīze. Katru rītu tevi pamodina sarkanu putnu ar septiņām purpura astēm skanīgā dziesma un vējiņa šal­koņa puķēs un rozēs. Un iedzīvotāji nestrādā, jo viņiem atliek tikai pasniegties, lai, neizkāpjot no gultas, pieplūktu pilnus pamatīgus grozus ar pašiem labākajiem siltumnīcas augļiem, kādus vien var vēlēties. Un tur nav ne svētdienu, ne ledus, ne īres, ne rūpju, ne jēgas, ne velna. Tā ir lie­liska zeme, kur cilvēks var gulēt un gaidīt, lai kaut kas pagadās. Banāni un apelsīni, orkāni un ananāši, ko jūs ēd, nāk no turienes.

— Tas izklausās tieši kā priekš manis! — Mazulis sa­cīja, beidzot izrādīdams interesi. — Kādi būs pasta izde­vumi par manis nogādāšanu uz turieni jūsu kuģī?

— Divdesmit četri dolāri, — kapteinis Būns atbil­dēja, — par vešanu un ēšanu. Otrās klases kajītē. Pirmās klases man nav.

— Jūs esat ticis pie manas sabiedrības, — Mazulis sa­cīja, izvilkdams briežādas maku. Viņš bija ieradies Laredo ar trīssimt dolāriem kārtējai «uzdzīvei». Divkauja Val­doša spēļu namā bija pārtraukusi viņa līksmībai paredzēto laiku, toties atstājusi viņu ar gandrīz divsimt dolāriem kā atspaidu bēgšanai, ko tā bija padarījusi nepieciešamu.