O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Lai notiek, čomiņ, — kapteinis sacīja. — Ceru, ka jūsu mamma man nepārmetīs par šo bērnišķīgo muk­šanu. — Ar rokas mājienu viņš pieaicināja vienu no mat­rožiem. — Sančess jūs aiznesīs līdz laivai, citādi jūs sa­mērcēsiet kājas.

Tekers, Savienoto Valstu konsuls Buenostjerasā, vēl ne­bija piedzēries. Pulkstenis bija tikai vienpadsmit, un viņš nekad ātrāk par pēcpusdienas vidu nesasniedza šo savu kāroto svētlaimes stāvokli — stāvokli, kādā viņš raudu­līgi dziedāja senas sentimentālas estrādes dziesmas un ap­mētāja savu ķērkstošo papagaili ar banānu mizām. Tāpēc tad, kad viņš, izdzirdis vieglu ieklepošanos, pacēla galvu no šūpuļtīkla un ieraudzīja Mazuli stāvam konsulāta dur­vīs, viņš vēl bija spējīgs parādīt viesmīlību un laipnību, kā tas pieklājas dižas nācijas pārstāvim. — Neliecieties traucēties, — Mazulis nepiespiesti sacīja. — Es iegriezos tikai tāpat vien. Man teica, ka ir parasts piekāpt jūsu ap­metnē, pirms uzsākam pilsētas apstaigu. Es nupat ar kuģi ierados no Teksasas.

— Priecājos jūs redzēt, mister... — konsuls sacīja. Mazulis iesmējās.

— Spreigs Daltons, — viņš sacīja. — Man pašam tas izklausās tik jocīgi. Riograndes apvidū visi mani sauc par Ljano Mazuli.

— Mans uzvārds ir Tekers, — konsuls sacīja. — Piemetieties uz tā krēsla ar pīto sēdekli. Nu, ja jūs esat ieradies ieguldīt kapitālu, jums būs vajadzīgs kāds, kam prasīt padomu. Sie tumšādaini jums izkrāps pat zelta zo­bus no mutes, ja jūs neizprotat viņu gājienus. Negribat nomēģināt cigāru?

— Liels paldies, — Mazulis sacīja, — bet es ne minūti nevarētu iztikt bez kukurūzas vālīšu seglapām un sava tabakas maka. — Viņš izņēma no kabatas savus «izej­materiālus» un uztina cigareti.

— Te visi runā spāniski, — konsuls sacīja. — Jums būs vajadzīgs tulks. Ja es jūsu labā varētu kaut ko darīt, es būtu priecīgs. Ja jūs gatavojaties iegādāties zemi augļu plantācijai vai gribat dabūt kaut kādu koncesiju, jums būs nepieciešams kāds, kas zina, ko un kā vajaga un kur to meklēt.

— Es runāju spāniski, — Mazulis sacīja, — kādas de­viņas reizes labāk nekā angliski. Apvidū, no kura es nāku, to prot ikviens. Un pirkt es netaisos neko.

— Jūs runājat spāniski? — Tekers domīgi sacīja. Viņš nopētīja Mazuli, it kā gribēdams ar acīm viņu apēst.

— Jūs arī izskatāties pēc spānieša, — viņš turpināja.

— Turklāt jūs esat no Teksasas. Un jums nevar būt vairāk par divdesmit vai divdesmit vienu gadu. Interesanti būtu zināt, vai jums ir vīra dūša.

— Vai jums ir jādabū gatavs kaut kas tāds, kur tā būtu nepieciešama? — teksasietis jautāja ar negaidītu attapību.

— Vai jūs esat ar mieru uzņemties tādu? — Tekers ap­vaicājās.

— Kāda man būtu jēga liegties? — Mazulis sacīja.

— Man tur, Laredo, maķenīt iznāca padraiskoties ar šau­jamo, un es nokniebu kādu balto. Neviens meksikānietis nepatrāpījās pie rokas. Un es atbraucu uz jūsu papagaiļu un pērtiķu zemi tāpat vien paostīt ipomejas un samtenes. Vai nu jūs sabe?

Tekers piecēlās un aizvēra durvis.

— Parādiet man savu roku, — viņš sacīja.

Viņš satvēra Mazuļa kreiso plaukstu un uzmanīgi ap­skatīja tās virspusi.

— To es varu izdarīt, — viņš satraukti sacīja. — Miesa jums ir cieta kā koks un veselīga kā zīdainim. Nedēļas laikā tā sadzīs.

— Ja jūs gribat par mani noslēgt derības dūru cīņā, — Mazulis sacīja, — nesteidzieties pagrūst savu naudu. Lie­ciet man pastrādāt ar šaujamo, un es turēšos kopā ar jums. Bet plūkšanās ar plikām rokām kā tādām dāmiņām viesībās nav priekš manis.

— Jūsu uzdevums ir daudz vieglāks, — Tekers sa­cīja. — Panāciet tik, lūdzu, šurp.

Pa logu viņš Mazulim norādīja uz tropiskiem kokiem apaugušu pakalnu ar lēzenu nogāzi jūrai pretējā pusē, kura virsotnē tumši zaļas lapotnes vidū slējās balti ap­mesta divstāvu ēka ar plašām verandām.

— Tajā namā, — Tekers sacīja, — smalks, vecs kastīliešu džentlmenis un viņa sieva ilgojas jūs ieslēgt savos apkampienos un piepildīt jūsu kabatas ar naudu. Tur dzīvo vecais Santoss Urike. Viņam pieder puse no visām šīs zemes zelta raktuvēm.

— Vai jūs neesat saēdies tragantzirņus? — Mazulis jautāja.

— Apsēdieties no jauna, — Tekers sacīja, — un es jums pastāstīšu. Pirms divpadsmit gadiem viņi pazaudēja bērnu. Nē, viņš nenomira — lai gan lielākā to daļa te iz­laiž garu no virsūdeņu dzeršanas. Viņš bija mazs, mežo­nīgs velnēns, kaut arī viņam nebija pat astoņi gadi. Tas zināms ikvienam. Kaut kādi amerikāņi ar ieteikuma vēstu­lēm senjoram Urikem bija te ieradušies meklēt zeltu, un zēns bija viņu mīlulis. Viņi tam piepūta pilnu galvu ar lielīgiem stāstiem par Savienotajām Valstīm, un apmēram mēnesi pēc viņu aizbraukšanas arī puišelis nozuda. Viņš, domājams, bija paslēpies kādā augļu transporta tvaikonī starp banānu ķekariem un aizbraucis uz Ņūorleānu. Klīda valodas, ka vēlāk viņš vienu reizi ticis redzēts Teksasā, bet pēc tam par viņu nekas vairs nebija dzirdams. Vecais Urike par viņa meklēšanu izdeva tūkstošiem dolāru. Ma­dāma vistraģiskāk pārdzīvoja dēla zaudējumu. Puišelis viņas dzīvē bija viss. Viņa joprojām valkā sēras. Bet cil­vēki runāja, ka viņa neatmetot cerības un ticot, ka viņš kādu dienu atgriezīšoties pie viņas. Uz zēna kreisās plauk­stas virspuses bijis ietetovēts lidojošs ērglis ar šķēpu na­gos. Tas ir vecā Urikes ģerbonis vai kaut kas tamlīdzīgs, ko viņš mantojis no saviem senčiem Spānijā.

Mazulis lēnām pacēla savu kreiso roku un ziņkārīgi blenza uz to.

— Tur jau ir tā lieta, — Tekers sacīja, sniegdamies aiz dienesta rakstāmgalda pēc savas kontrabandas konjaka pudeles. — Jūs nemaz neesat tik neatjautīgs. Es to varu izdarīt. Kālab tad es esmu bijis konsuls Sandakanā? Līdz šim es to vēl nezināju. Nedēļas laikā es to ērgļaputnu ar visu varžu duramo būšu iedabūjis jūsu ādā tā, ka jūs do­māsiet, ka esat ar to piedzimis. Tieši tādēļ es jau arī at­vedu līdzi adatu komplektu un tintes, jo biju pārliecināts, ka jūs, mister Dalton, kādu dienu iegriezīsieties.

— Velns parāvis! — Mazulis sacīja. — Domāju, ka pa­teicu jums savu vārdu!

— Lai notiek! Tātad, Mazuli. Bet tas nebūs uz ilgu laiku. Kā izklausās pārmaiņas pēc senjorito Urike?

— Cik vien atceros, es nekad neesmu spēlējis dēla lomu, — Mazulis sacīja. — Ja man vispār kādreiz ir bi­juši vecāki, tad viņi ir aizgājuši no šīs pasaules ap to laiku, kad es izdevu savu pirmo brēcienu. Kāds ir jūsu rīcības plāns?

Tekers atzvēlās pret sienu un pacēla glāzi pret gaismu.

— Un nu mēs esam nonākuši pie jautājuma, — viņš sa­cīja, — cik tālu jūs esat gatavs ielaisties tamlīdzīgā pasākumiņā.

— Es jau jums teicu, kāpēc es ierados šeit, — Mazulis vienkārši sacīja.

— Laba atbilde, — konsuls teica. — Bet tik tālu jums nevajadzēs iet. Lūk, mana iecere. Pēc tam kad būšu uz­tetovējis jums uz rokas to firmas zīmi, es padošu ziņu vecajam Urikem. Starplaikā es jūs apgādāšu ar visu, ko varu izdibināt par šīs ģimenes vēsturi, lai jūs spētu sa­gatavot pieturas punktus, par ko runāt. Jums ir piemērots izskats, jūs protat spāniski, jūs zināt faktus, jūs varat pa­stāstīt par Teksasu, jums ir vajadzīgais tetovējums. Kas notiks, kad es viņiem pavēstīšu, ka likumīgais mantinieks ir atgriezies un gaida, lai noskaidrotu, vai viņu pieņems un viņam tiks piedots? Viņi brāztin atbrāzīsies šurp un metīsies jums ap kaklu, un nolaidīsies priekškars, lai skatītāji varētu iebaudīt atspirdzinājumus un pastaigāties foajē.