O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Es paskatījos un jutu zem kājām sagrīļojamies zemi. Jo senjorita Anabela Samora bija skaistākā sieviete pasaulē un, sākot ar šo brīdi, vienīgā, ciktāl tas attiecās uz Džadsonu Teitu. No pirmā acu uzmetiena es sapratu, ka man uz mūžu jāpieder viņai un viņai jāpieder man. Iedomājos savu seju un gandrīz paģību, bet tad man ienāca prātā mani pārējie dotumi, un es atkal izslējos. Un trīs nedēļas es tiku viņu lencis citam vīrietim!

Kad senjoritas Anabelas pajūgs lēnām ripoja mums garām, viņa veltīja Fērgusam ilgu, maigu skatienu no savu melno kā nakts acu kaktiņiem, skatienu, kas Džadsonu Teitu būtu uzrāvis stāvus debesīs kaujas ratos ar gumijas riteņiem. Bet viņa pat neievēroja mani. Un tas skaistulis man blakus tikai bužina savas cirtas, smīkņā un dižojas kā tāds siržu lauzējs.

«Ko tu, Džadson, par viņu domā?» Fērguss man augst­prātīgi jautā.

«Lūk, ko,» es saku. «Viņai jākļūst par misis Anabelu Džadsoni Teitu. Neesmu no tiem, kas krāpj draugus. Tā­pēc uzskati, ka esi ticis brīdināts.»

Es domāju, ka Fērguss aiz smiekliem nomirs.

«Paskat tik,» viņš sacīja, «tu veco sierģīmi! Tu arī esi iegrābies, jā? Tas tik ir ko vērts! Bet tu esi nokavējis. Franseska man stāsta, ka Anabela, diena vai nakts, ne­runājot ne par ko citu kā tikai par mani. Protams, esmu tev šausmīgi pateicīgs par tavu tērgāšanu vakaros ar viņu. Bet, vai zini, man tā vien šķiet, ka es ar to būtu tikpat labi ticis galā arī pats.»

«Misis Anabela Džadsone Teita,» es saku. «Paturi prātā šo vārdu. Līdz šim tu kopā ar savu izskatu izmantoji arī manu mēli, manu zēn. Savu skaistumu tu man aizdot nevari, taču no šī brīža mana mēle pieder man pašam. Neaizmirsti šo vārdu, kas tiks iespiests uz divas collas reiz trīsarpus lielām vizītkartēm: «Misis Anabela Džadsone Teita». Tas ir viss.»

«Labs ir,» Fērguss saka, smiedamies no jauna. «Esmu runājis ar alkaldu, viņas tēvu, un viņš ir noskaņots man labvēlīgi. Viņš rītvakar savā jaunajā noliktavā rīko balli. Ja tu, Džad, būtu no dejotājiem, es gaidītu tevi tur iero­damies, lai iepazītos ar turpmāko misis Makmāenu.»

Bet nākamajā vakarā, kad mūzika alkalda Samoras ballē spēlēja visskaļāk, telpā iesoļo Džadsons Teits, ap­vilcis jaunas, baltas linu drānas, it kā viņš būtu lielākais vīrs visā valstī, kas viņš jau arī bija.

Daži no muzikantiem, ieraudzījuši manu seju, sajauca notis, un viena otra bailīgāka senjorita griezīgi iespie­dzās. Bet alkalds pielec kājās un ar pieri gandrīz no­slauka putekļus no manām kājām. Ar skaistumu vien, lai kāds tas būtu, es nebūtu varējis izpelnīties tik sensacio­nālu sagaidīšanu.

«Esmu daudz dzirdējis, senjor Samora,» es saku, «par jūsu meitas pievilcību. Man būtu ļoti patīkami iepazīties ar viņu.»Gar sienām bija izkārtoti kādi seši duči vītolkoka šūpuļ­krēslu, pārklāti ar tiem piesietām sārtām sedziņām. Vienā no tiem sēdēja senjorita Anabela, tērpusies baltā muslīnā un sarkanās kurpītēs; matos viņai zvīgoja pērles un spigulīši. Fērguss atradās telpas viņā galā un mēģināja at­kratīties no divām meičām — viena bija kafijas un otra sinepju krāsā.

Alkalds aizved mani pie Anabelas un stāda viņai priekšā. Pirmo reizi ielūkojoties manā sejā, viņa tā sa­trūkās, ka izlaida no rokām vēdekli un gandrīz pārsvēra un apsvieda šūpuļkrēslu. Bet es jau pie tā esmu pieradis, Apsēdos viņai blakām un uzsāku valodas. Izdzirdusi mani runājam, viņa salēcās, un acis viņai kļuva tik lielas kā avokado bumbieri. Mana balss viņai nelikās saderīga ar manu seju. Bet es turpināju vien runāt Do mažorā, kas ir atslēga uz sievietes sirdi; un drīz viņa mierīgi sē­dēja savā krēslā un acīs viņai parādījās sapņaina iz­teiksme. Viņa sāka samierināties ar mani tādu, kāds es biju. Par Džadsonu Teitu viņa zināja, kāds ievērojams cilvēks viņš bija un kādus varenus darbus tika paveicis; un tas viss nāca man par labu. Taču zināmu triecienu viņai, protams, sagādāja atklājums, ka es nebiju tas skaistais vīrietis, kas viņai bija ticis parādīts kā Džadsons Teits. Un tad es pārgāju uz spāņu valodu, kas zināmiem nolū kiem ir noderīgāka par ang]u, un spēlēju uz tās kā uz arfas ar tūkstoš stīgām. Mans diapazons sniedzās no otrā sol zem nošu līnijkopas līdz fa diēzam virs tās. Tēr­zējot par dzeju, mākslu, romantiku, puķēm un mēnesnīcu, es izraudzījos saturam atbilstošu toni. Atkārtoju dažas no tām vārsmām, ko tiku dudinājis tumsā pie viņas loga; un, kad pēkšņi viņas acis maigi iedzirkstījās, es zināju, ka viņa pēc balss manī sazīmējusi savu noslēpumaino pus­nakts pielūdzēju.Lai nu kā, bet Fērgusu es biju nostūmis pie malas. 0, ja ir kāds īstens mākslinieks, tad tas ir orators — tur šaubu nav. Ar valodu tiek tālāk nekā ar skaistumu. Tā skan pārveidotais sakāmvārds.

Aizvedu senjoritu Anabelu pastaigāties pa citronu birzi, kamēr Fērguss ar dusmās izķēmotu seju valsēja ar si­nepju krāsas meiču. Pirms mēs atgriezāmies, es biju iegu­vis atļauju nākamajā dienā pusnaktī aiziet patio pie viņas loga parunāties.

Tālākais nāca diezgan viegli. Divu nedēļu laikā mēs ar Anabelu bijām saderināti, un visas Fērgusa cerības bija vējā. Kā skaistulis viņš to uzņēma mierīgi un teica man, ka nedomājot padoties.

«Savā vietā jau tā runātmāka varētu būt tīri noderīga, Džadson,» viņš man sacīja, «kaut gan es to nekad neesmu uzskatījis par izkopšanas vērtu. Bet,» viņš saka, «gaidīt, lai vārdi vieni paši sekmīgi nodrošina ilgstošu lēdijas labvēlību vīrietim ar tādu seju kā tavējā, ir tas pats, kas gaidīt, lai cilvēks justos sātīgi paēdis tikai no pusdienu zvana skaņām vien.»

Bet es joprojām neesmu savā stāstā nokļuvis līdz pa­šam svarīgākajam.

Kādā svelmaini saulainā dienā es devos garā izjādē un pēc tās, vēl sakarsis, izpeldējos pilsētas nomalē kādas lagūnas aukstajos ūdeņos.

Tovakar pēc tumsas iestāšanās es iegriezos alkalda mājā apciemot Anabelu. Tolaik es to darīju kārtni ik vakarus, un pēc mēneša mums bija noliktas kāzas. Viņa izskatījās pēc lakstīgalas, pēc gazeles, pēc tējas rozes, un acis viņai bija tik maigas un spulgas kā divi litri krējuma, nosmalstīta no Piena Ceļa. Viņa raudzījās ma­nos raupjajos vaibstos bez mazākās šausmu vai pretīguma izteiksmes. Tik tiešām, man pat šķita, ka es uztvēru dzi­ļas apbrīnas un mīlas pilnu skatienu, tādu pašu, kādu laukumā viņa tika veltījusi Fērgusam.

Apsēdos un pavēru muti, lai pateiktu Anabelai to, ko viņai tā patika dzirdēt, — ka viņa ir trests, kam pieder vispasaules monopoltiesības uz tām īpašībām, kuras sie­vieti dara mīlamu. Pavēru muti, un notās atskanēja nevis parastie saviļņojošie mīlas un cildinājuma vārdi, bet gan vārgs gārdzieniņš, kādu varētu izdot ar krupu sirgstošs bērns. Ne viens vienīgs vārds, pat ne balsiens vai sapro­tama skaņa. Neapdomīgi peldoties saltajā ūdenī, biju saaukstējis kaklu.

Divas stundas es nosēdēju, visādi cenzadmies pakavēt Anabelai laiku. Labu tiesu sarunāja viņa pati, taču viņas stāstījums bija paviršs un izplūdis. Pats veiksmīgākais no maniem mēģinājumiem kaut ko pateikt beidzās ar skaņu, kas atgādināja jūras gliemeža pūliņus bēguma laikā uzdziedāt «Mūžs okeāna viļņos rit». Likās, ka Anabelas acis nekavējās pie manis tik bieži kā parasti. Bet es ne ar ko nebiju spējīgs valdzināt viņas ausis. Mēs apskatījām fotogrāfijas, un reizēm viņa uzspēlēja ģitāru un darīja to visai vāji. Kad mēs šķīrāmies, veids, kādā viņa atvadījās, šķita vēss vai vismaz piesardzīgs.