O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Tā tas turpinājās piecus vakarus pēc kārtas.

Sestajā dienā viņa aizbēga ar Fērgusu Makmāenu.

Bija zināms, ka viņi pametuši Oratamu buru jahtā, kas devusies uz Belizu. Tikai astoņas stundas vēlāk es viņiem sekoju muitas departamentam piederošā tvaika barkasā.

Pirms došanās jūrā es ieklupu vecā metisa boticario Manvela Ikito aptiekā. Nevarēju parunāt, bet norādīju uz savu rīkli un izdevu izplūstošam tvaikam līdzīgu skaņu. Viņš sāka žāvāties. Pēc stundas saskaņā ar vietējām pa­ražām es būtu ticis apkalpots. Pārliecies pāri letei, es sagrābu viņu aiz rīkles un par jaunu norādīju uz savējo.

Viņš vēlreiz nožāvājās uz iegrūda man rokā pudelīti ar kaut kādu melnu šķidrumu.

«Ik pēc divām stundām ieņemiet pa tējkarotei,» viņš saka.

Pasviedu viņam dolāru un lobu uz tvaikonīti.

Belizas ostā es ierados trīspadsmit sekundes pēc jah­tas, uz kuras atradās Anabela ar Fērgusu. Viņi sāka irties uz krastu, kad manu laivu vēl tikai laida ūdenī. Mēģināju pavēlēt saviem matrožiem airēt ātrāk, taču ska­ņas noslāpa jau balsenē, pirms paguva no tās izkļūt laukā. Tad es iedomājos par vecā Ikito zālēm, izņēmu viņa doto pudelīti un iekampu no tās guldzienu.

Abas laivas krastu sasniedza vienlaicīgi. Es tūlīt pie­gāju pie Anabelas un Fērgusa. Viņas acis tikai mirkli pa­kavējās pie manis, tad viņa tās, maigu jūtu un paļāvības pilnas, pievērsa Fērgusam. Zināju, ka nejaudāju parunāt, bet biju izmisis. Valoda bija mana vienīgā cerība. Es taču nevarēju klusēdams stāvēt blakus Fērgusam un pieļaut, ka tiek salīdzināts mūsu izskats. Tīri nevilšus mans balss aparāts mēģināja atveidot skaņas, ko es ar visu savu būtni vēlējos no tā izdabūt.Man par ārkārtīgu pārsteigumu un sajūsmu, skaisti, skaidri, skanīgi un lieliski modulēti raisījās un ritēja vārdi, pilni spēka, izteiksmīguma un ilgi apspiestu jūtu.«Senjorita Anabela,» es saku, «vai drīkstu brītiņu pa­runāt ar jums zem četrām acīm?»

Jūs taču neprasīsiet, lai es visos sīkumos izstāstu par to, kas sekoja, vai ne? Pateicos. Biju visā pilnībā atguvis savu veco daiļrunību. Aizvedu Anabelu zem kokospalmas un no jauna pakļāvu savu vārdu burvībai.

«Džadson,» viņa saka, «kad tu runā ar mani, es ne dzirdu, ne redzu kā cita, un tad man pasaulē nav nekā cita un neviena cita.»

Nu, tas tad arī tā kā būtu viss. Anabela kopā ar mani tvaikonīti atgriezās Oratamā. Neesmu dzirdējis, kas no­tika ar Fērgusu. Pēc tam es viņu vairs neesmu redzējis. Anabela tagad ir misis Džadsone Teita. Vai mans stāsts jūs ļoti garlaikoja?

— Nē, — es atbildēju. — Mani vienmēr inteserē psiho­loģiskas apceres. Cilvēka sirds — un jo sevišķi sievie­tes — ir brīnišķīgs pārdomu priekšmets.

— Tiesa, — Džadsons Teits sacīja. — Tāpat kā vīrieša traheja un bronhas. Un balsene arī. Vai jūs kādreiz esat papētījis gaisa vadu?

— Nekad, — es atbildēju. — Bet man jūsu stāsts ļoti patika. Vai es drīkstu jums pajautāt par misis Teitu un apvaicāties par viņas veselību un pašreizējo atrašanās vietu?

— Jā, protams, — Džadsons Teits sacīja. — Mēs dzīvo­jam Džērsisitijā. Klimats tur, Oratamā, nebija viņai pie­mērots. Jūs taču nekad neesat preparējis uzbalseņa kausiņskrimšļus, vai ne?

— Skaidrs, ka ne, — es sacīju, — neesmu ķirurgs.

— Piedodiet, — Džadsons Teits iebilda, — bet katram cilvēkam būtu tik daudz jāpārzina anatomija un terapija, cik tas nepieciešams savas veselības saglabāšanai. Pēkšņa saaukstēšanās var izraisīt kapilāro bronhītu vai plaušu pūslīšu iekaisumu, kas var beigties ar nopietnu balss or­gānu slimību.

— Var jau būt, — es mazliet nepacietīgi sacīju, — bet tam taču nav nekāda sakara ar jūsu stāstu. Runājot par sieviešu jūtu dīvainajām izpausmēm, es...

— Jā, jā, — Džadsons Teits mani pārtrauca, — viņām ir savādi ieradumi. Bet, kā es jums jau taisījos stāstīt: kad atgriezos Oratamā, uzzināju no Manvela Ikito, kas bija tajā mikstūrā, ko viņš man iedeva pazaudētās balss ārstēšanai. Es jau jums teicu, cik ātri tā mani izdziedi­nāja. Tās zāles viņš gatavoja no čučulas auga. Lūk, pa­skatieties.

Džadsons Teits izvilka no kabatas garenu balta kartona kārbiņu.

— Pret jebkādu klepu, — viņš sacīja, — saaukstēšanos, aizsmakumu vai bronhu iekaisumu, vienalga, kāds tas būtu, man šeit ir pats iedarbīgākais līdzeklis pasaulē. Te jūs redzat uz kastītes iespiestu formulu. Katras tabletes sastāvā ietilpst: lakrica 0,1295, tolu balzams 0,0065, anīsa eļļa 0,000003, darvas eļļa 0,000001, kubebas sveķeļļa 0,000001, čučulas ekstrakts 0,000006.

Esmu ieradies Ņujorka, — turpināja Džadsons Teits, — ar nolūku dibināt sabiedrību tirdzniecībai ar iedarbīgāko kakla slimību ārstniecības līdzekli, kāds jeb­kad ticis atklāts. Patlaban es to ieviešu pārdošanā ne­lielos daudzumos. Šeit man ir kastīte ar četriem dučiem, ko es pārdodu par nieka naudu — piecdesmit centiem. Ja jūs slimojat ar...

Piecēlos un, neteicis ne vārda, gāju projām. Lēnām aiz­staigāju līdz nelielajam parkam netālu no manas viesnī­cas, pamezdams Džadsonu Teitu vienu ar viņa sirdsapziņu. Manas jūtas bija aizskartas. Mazpamazām viņš pār mani bija izlējis stāstu, ko es būtu varējis izmantot. Tajā bija cik necik dzīves elpas un kaut kas no tās mākslīgās gaisotnes, kas, prasmīgi pielabota, atrod noietu. Un galu galā tas bija izrādījies par tirdzniecisku pilulu literāra cukuriņa apvalkā. Ļaunākais bija tas, ka šo stāstu es nevarēju piedāvāt publicēšanai. Sludinājumu kantori un reklāmas nodaļas noskatās uz mani no augšas. Un beletristikai tas nav piemērots. Tādēļ es sēdēju uz sola kopā ar citiem pieviltajiem, līdz mani plakstiņi kļuva smagi.

Aizgāju uz savu istabu un, kā to esmu radis, kādu stundu lasīju stāstus savos iecienītajos žurnālos. To es darīju, lai no jauna pievērstu domas mākslai.

Un, izlasījis kārtējo stāstu, bēdīgi un bezcerīgi nometu attiecīgo žurnālu uz grīdas. Visi autori, bez viena vienīga izņēmuma, kurš man varētu noderēt par mierinājumu, rak­stīja stāstus par kādas noteiktas firmas ražotu automašīnu, kas šķita iedarbojamies uz viņu talanta dzirksts aizdedzes sveci.

Un, kad zemē bija nosviests pēdējais, es saņēmu dūšu.

«Ja jau lasītāji spēj sagremot tik daudzus dažādu marku automobiļus,» es sev sacīju, «viņiem nekā ļauna nevarētu nodarīt arī viena no Teita Kompozītajām Bronhu Dziedinātājām Cučulas Brīnumtabletēm.»

Un tāpēc, ja jūs ieraugāt šo stāstu iespiestu, jūs sa­pratīsiet, ka veikals paliek veikals un ka Mākslai, ja tā pārāk atraujas no Tirdzniecības, jāsasparojas un jāsāk rosīties.Lai viss būtu nolikts pa vietām, varētu vēl arī piebilst, ka čučulu aptiekās nopirkt nevar.

Nepatikšanas iesākās Laredo. Ljano Mazulis pats bija vainīgs, jo savā ieradumā nogalināt viņam vajadzēja ap­mierināties ar meksikāņiem. Taču Mazulim bija jau pāri par divdesmit, un Riograndes robežjoslā nav nekāds gods, ja cilvēks ir nodzīvojis divdesmit gadu un nonāvējis vie­nīgi meksikāņus.

Tas notika vecā Husto Valdo spēļu namā. Pie pokera galda sēdēja spēlētāji, kas visi nebūt nebija draugi, kā jau bieži gadās vietās, kur vīri sajāj no tālienes iztrakoties pēc sirds patikas, Ķilda izcēlās tik sīka iemesla dēļ kā pāris dāmas; un, kad dūmi bija izklīduši, atklājās, ka Mazulis pastrādājis neapdomību un viņa pretinieks bijis vainīgs nelabojamā kļūdā. Jo neveiksmīgais duelants bija nevis kaut kāds meksikānis, bet gan augstas kārtas jauneklis no liellopu rančo apmēram tādā pašā vecumā kā Mazulis, un viņam bija draugi un aizstāvji. Viņa kļūme, aizšaujot garām tikai collas sešpadsmitās daļas atstatumā no Ma­zuļa labās auss, kad tas izrāva revolveri, nemazināja trāpīgākā šāvēja pārsteidzības sekas.