O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Man nebija zināms, — es sacīju, — ka Dienvidame­rikā iegūst ziloņkaulu.

— Tur nu jūs esat kļūdījies divkārt, — Džadsons Teits sacīja, sadalīdams vārdus pa vismaz vienu savas brīniš­ķīgās balss oktāvu. — Es neteicu, ka zeme, par kuru ir runa, atrodas Dienvidamerikā — man jābūt piesardzīgam, mans mīļais, jo, ziniet, tur es biju iesaistījies politikā. Bet tomēr pat tad varu teikt, ka esmu spēlējis ar turienes pre­zidentu šahu, lietodams figūras, izgrieztas no Kordiljerus apdzīvojoša perissodactyle ungulates kārtas vietējā pār­stāvja — tapira skeleta deguna daļas, kas ir tikpat labs ziloņkauls kā jebkurš cits.

Bet es taču gatavojos jums pastāstīt par romantiku, piedzīvojumiem un sieviešu tikumiem, nevis par zooloģis­kiem dzīvniekiem.

Piecpadsmit gadus es raustīju valdības grožus, ko iz­skata pēc savās rokās turēja vecais Sančo Benavidess, viņa augstība republikas lieltirāns. Jūs laikrakstos esat redzējuši viņa ģīmetni — izburbis tumšādains vīrs ar retu bārdu, izkaisītu pa vaigiem kā notis uz veltņa mū­zikas kastītē ar pulksteņa mehānismu; labajā rokā viņam papirusa tīstoklis, ar kāda attēliem bībelē mēdz izgreznot jaunpiedzimušo ierakstīšanai paredzētās lapas. Nu, un tas šokolādes brūnais varturis mēdza sacelt vislielāko ievē­rību jebkurā vietā starp rasu barjeru un platuma grādiem. Vēl nebija zvanīts, kur viņš beigs savas dienas: dzimtās zemes slavas panteonā vai pekles pavārtē. Viņu droši vien būtu dēvējuši par Dienvidamerikas Rūzveltu, ja vien Sa­vienoto Valstu prezidents tajā laikā nebūtu bijis Grouvers Klivlends. Viņš mēdza palikt amatā pāris posmus pēc kārtas, tad vienu izlaist, iepriekš vienmēr pats izraudzījis sev pēcteci starplaikam.Taču Benavidess Atbrīvotājs nebija tas, kurš sev sagā­dāja visu šo slavu. Viņš jau nu ne. To izdarīja Džadsons Teits. Benavidess bija tikai butaforija, kas aizsedza īsto noteicēju. Es viņam devu mājienu, kad pieteikt karu, pa­lielināt ievedmuitu vai uzvilkt parādes bikses. Bet par to es jums netaisījos stāstīt. Kā es sasniedzu šādu stā­vokli? Es jums to pateikšu. Tāpēc, ka esmu pats spējīgākais runātājs, kāds jebkad nodarbinājis savas balss saites, kopš Ādams pirmo reizi atvēra acis, pastūma sānis ožamo sāli un jautāja: «Kur es atrodos?»

Kā jūs jau būsiet ievērojuši, esmu gandrīz vai pats ne­glītākais cilvēks, kāds vien kādreiz redzēts ārpus Jaunanglijas kristīgo zinātnieku baznīcas pirmo darboņu por­tretu galerijas. Tāpēc jau agrā jaunībā atskārtu, ka tas, kas man trūkst izskata ziņā, man jāatsver ar daiļru­nību. To nu esmu paveicis. Ja kaut ko ieņemu galvā, tad to arī panāku. Salīdzinājumā ar mani — aiz vecā Benavidesa stāvošo patieso pavēlnieku visi vēsturē pazīstamie izcilie aiztroņa rīkotāji, tādi kā Talerāns, marķīze de Pompadūra un Lēbs, šķiet tik nenozīmīgi kā mazākuma iesniegums domei. Es spēju ar savu veiklo mēli veselas tautas iegrūst parādos vai izraut no tiem, iemidzināt ar­mijas kaujas laukā, ar nedaudz vārdiem apslāpēt dumpjus un nemierus, samazināt nodokļus, asignējumus un virsnormas uzkrājumus; svilpojot kā putns, es varēju izsaukt kara suņus vai miera balodi. Citu vīriešu skaistums, epo­letes, sacirtotās ūsas vai grieķiskais profils man nekad nav bijuši par šķērsli. Kad cilvēki paskatās uz mani pirmo reizi, viņi nodreb. Tiklīdz es sāku runāt, tie, ja vien tiem nav angīna pectoris pēdējā stadijā, desmit minūšu laikā ir mani. Es iekaroju katru sirdi, vienalga, kam tā pieder: vīrietim vai sievietei. Jūs jau gan nedomājat, ka sievietei varētu iepatikties vīrietis ar tādu seju, vai ne?

— Kālab gan ne, mister Teit? — es sacīju. — Vēsture čum un literatūra mudž no neglītiem vīriešiem, kas sa­valdzinājuši sievietes. Šķiet, ka...

— Atvainojiet, — Džadsons Teits mani pārtrauca, — bet jūs tā īsti nesaprotat. Jūs vēl neesat dzirdējis manu stāstu.

Fērguss Makmāens bija viens no maniem galvaspilsētas draugiem. Runājot par viņa izskatu, man jāatzīst, ka ne tur bija ko pielikt, ne ko atņemt. Viņam bija gaišas cirtas, smejošas zilas acis un pareizi vaibsti. Ļaudis melsa, ka viņš esot kā izspļauts pēc statujas, kas glabājas kādā muzejā Romā un saucas Herr Mejs, valodas un daiļrunī­bas dievs. Droši vien kāds vācu anarhists. Tie vienmēr kaut kur glabājas un par kaut ko spriedelē.

Taču Fērgusam valoda nevedās. Viņam bija ieaudzināta pārliecība, ka būt skaistam nozīmē gūt panākumus. Viņa tērzēšana sagādāja apmēram tādu pašu baudu kā ūdens pilešana no griestiem skārda vanniņā pie gultas galvgāja, kad gribas doties pie miera. Un tomēr mēs ar viņu kļuvām draugi — varbūt tieši tādēļ, ka bijām tik dažādi, vai jums tā neliekas? Šķita, ka Fērgusam, kad es skuvos, darīja prieku noraudzīties tajā ķekatu maskā, kuru es dēvēju par savu seju; un es esmu drošs, ka vienmēr, kad es izdzirdu viņa rīkles izdotās vārgās skaņas, ko viņš sauca par runāšanu, es jutos gandarīts, ka man ar visu ķēmīgo ārieni tomēr ir veikla valoda.

Reiz man bija nepieciešams aizlaist uz jau minēto pie­jūras pilsētiņu Oratamu, lai darītu galu plašiem politis­kiem nemieriem un nocirstu dažas galvas muitas un kara resoros. Fērguss, kam tur bija republikas ledus un sēr­kociņu koncesijas, teicās man piebiedroties.

Un tā, mūļu karavānas zvaniņiem šķindot, mēs ieauļo Oratamā, un pilsēta mums piederēja tikpat pilnīgi kā Longailenda nepieder japāņiem, kad Teodors Rūzvelts uzturas Austeru līcī. Es gan saku mums, taču nozīmēt tas nozīmē man. Ikviens četru nāciju, divu okeānu, viena līča ar pāržmaugu un piecu apkārtējo arhipelāgu robežās bija dzirdējis par Džadsonu Teitu. Džentlmeniskais dēkai­nis — tā mani tur godāja. Pieci bulvāru žurnāli tika mani cildinājuši savās slejās, kāds mēnešraksts šim nolūkam bija izlietojis četrdesmit tūkstoš vārdus (ar izrotājumiem uz malām), bet «New York Times» tam bija atvēlējis likņa tiesu divpadsmitajā lappusē. Esmu gatavs apēst savas Panamas platmales cenas etiķeti, ja Fērgusa Makmāena skaistums izpelnījās kaut nelielu tās uzņemšanas daļu, kādu mums parādīja Oratamā. Tas biju es, kam par godu namus izgreznoja ar papīra puķēm un palmu za­riem. Neesmu nenovīdīgs; es tikai konstatēju faktus. Ļau­dis uzvedās kā Nebukadnecars — yiņi nograuza zāli zem manām kājām, jo pilsētā nebija putekļu, ko nolaizīt man no zābakiem. Viņi krita Džadsonam Teitam pie kā­jām. Viņi zināja, ka es stāvēju aiz Sančo Benavidesa uri biju īstais noteicējs. Viens vienīgs vārds no manis viņiem nozīmēja vairāk par kāda cita sarakstītu veselu spurlapu grāmatu bibliotēku no īstororas sekciju plauktos. Un tomēr ir cilvēki, kas stundām ilgi kopj savas sejas, ieziežot tās ar koldkrēmu un masējot to muskuļus (vienmēr acu vir­zienā), atsvaidzinot savītušo sejas ādu ar benzosveķu tinktūru un ar elektrolīzi iznīcinot dzimumzīmes, — kam gan tas viss ir vajadzīgs? Lai izskatītos skaisti. Ak, kādi maldi! Kosmētikas speciālistiem pirmām kārtām vajadzētu nodarboties ar balsenes kopšanu. Prasme lietot mēli ir svarīgāka par glītu mūli, orators ir pārāks par dekora­toru, valodīgs cilvēks panāk vairāk nekā valdonīgs, kom­plimentu vērtē augstāk par kompleksiju un fonogrāfu par fotogrāfu. Bet nu jau es atkal esmu aizklīdis no temata.

Vietējie Astori mūs ar Fērgusu iekārtoja Simtkāju kluba ēkā, celtā uz pludmalē iedzītiem pāļiem. Paisuma laikā ūdens dziļums liedagā ir tikai deviņas collas. Sanāca vietējās pašvaldības visu kavu kalpi, kungi un dūži, luncinādamies un zemu klanīdamies. O, ne jau nu Herram Mējam. Viņi bija dzirdējuši par Džadsonu Teitu.