O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Gaidu turpinājumu, — Mazulis sacīja. — Nav sen, čomiņ, kopš jūsu apmetnē noņēmu seglus, un nekad agrāk man ar jums nav bijušas nekādas darīšanas, bet, ja jūs esat nodomājis aprobežoties ar vecāku svētību, tad neesmu jūs pareizi novērtējis — un viss.

— Pateicos, — konsuls sacīja. — Jau sen neesmu sa­stapis nevienu, kas tik labi spēj sekot otra domu gaitai kā jūs. Pārējais ir pavisam vienkārši. Ja viņi jums notic kaut uz laiku, ar to pilnīgi pietiek. Nedodiet tikai viņiem iespēju meklēt dzimumzīmi uz jūsu kreisā pleca. Mājās, mazā seifā, ko viegli var atvērt pat ar zābaku aizpogā­jamo āķi, vecais Urike no sākta gala glabā tā starp piec­desmit un simts tūkstošiem dolāru. Dabūjiet tos. Man par savu tetovētajā māku pienākas puse no žūkšņa. Mēs to sa­dalīsim līdzīgās daļās un ar gadījuma tvaikoni dosimies uz Riodežaneiro. Lai tad Savienotās Valstis izput, ja tās nespēj iztikt bez maniem pakalpojumiem. čQue dice, senpr?

— Kā radīts priekš manis! — Mazulis sacīja, pamā­dams ar galvu. — Esmu seglos.

— Nu tad labi, — Tekers sacīja. — Jums vajadzēs no­līst no acīm, kamēr mēs uzdabūsim jums to putnu. Jūs va­rat padzīvot šeit dibenistabā. Es pats gatavoju sev ēst, un es jums sagādāšu tādas ērtības, kādas vien man at­ļauj sīkstulīgā valdība.

Tekers bija noteicis nedēļu ilgu laiku, bet pagāja divas, pirms zīmējums, ko viņš bija pacietīgi uztetovējis Mazulim uz rokas, bija viņam pa prātam. Un tad Tekers pasauca kādu muchacho un nosūtīja izraudzītajam upurim šādu vēstuli:

El Senor Don Sanfos Urique ta Casa Blanca

Godājamais ser!

Atļaujiet man darīt Jums zināmu, ka manā mājā uz laiku kā viesis uzturas kāds jauns cilvēks, kas pirms dažām dienām ieradās Buenostjerasā no Savienotajām Valstīm. Nevēlēdamies modināt vel­tīgas cerības, es tomēr piejauju iespēju, ka viņš varētu būt Jūsu ilgstošā prombūtnē esošais dēls. Būtu labi, ja Jūs ierastos konsulātā un redzētos ar viņu. Ja viņš ir tas, par ko es viņu uzskatu, viņa no­lūks, manuprāt, ir bijis atgriezties mājās, bet, ierodoties šeit, viņam uznākušas šaubas, kā viņu uzņems, un viņš zaudējis drosmi.

Jūsu padevīgais kalps Tompsons Tekers

Pēc pusstundas — Buenostjerasas apstākļiem ļoti ātri —, kučierim pātagojot un ar kliedzieniem uzmudinot tuklos un tūļīgos zirgus, pie konsula durvīm piebrauca senjora Urikes senlaicīgais lando.

No tā izkāpa liela auguma vīrietis ar baltām ūsām un palīdzēja izkļūt dāmai, kuras plīvurs un tērps bija viscaur melns.

Abi steigšus devās iekšā, kur viņus sagaidīja Tekers, paklanīdamies savā vissmalkākajā diplomāta manierē. Pie rakstāmgalda stāvēja slaids, jauns cilvēks ar asi iezīmētiem vaibstiem iedegušajā sejā un gludi sasukātiem melniem matiem. Ar strauju kustību senjora Urike atsvieda atpakaļ savu smago šķidrautu. Viņa bija pāri pusmūžam, un mati vi­ņai jau sāka sudraboties, taču pilnīgais, lepnais stāvs un gaišā olīvkrāsas āda saglabāja basku provincei raksturīgā skaistuma pēdas. Bet pietika tikai redzēt viņas acis un apģist neizsakāmo grūtsirdību, kas izpaudās to bezcerī­gajā izteiksmē un tumšajās ēnās zem tām, lai kļūtu skaidrs, ka šī sieviete dzīvoja vienīgi kaut kādām atmiņām.

Viņa nopētīja jauno cilvēku ar ilgu skatienu, kurā mo­koši cīnījās šaubas ar cerībām. Pēc tam viņas lielās, mel­nās acis novērsās no jaunekļa sejas un apstājās pie viņa kreisās rokas. Un tad ar šņukstu, kas nebija skaļš, bei šķita satricinām visu istabu, viņa iekliedzās: «Hijo mio!» — un spieda Mazuli pie savas sirds. Mēnesi vēlāk Mazulis, atsaucoties uz Tekera aizsūtīto uzaicinājumu, ieradās konsulātā.

Viņš izskatījās pēc jauna spāņu kavaljero. Viņa drānas bija darinātas ārzemēs, un juvelieri nebija veltīgi likuši lietā viņa labā savu māku. Uz pirksta viņam mirdzēja vai­rāk nekā iespaidīgs dimants, kad viņš kukurūzas vālīšu seglapā tina cigareti.

— Ko labu darāt? — Tekers apvaicājās.

— Neko sevišķu, — Mazulis rāmi atbildēja. — Šodien es pirmo reizi mūžā ēdu leguānas siteni. Tās ir šitās lie­lās ķirzakas, jūs sabe? Taču, pēc manām domām, pupas ar cūkas ribiņām ne ar ko nav sliktākas. Vai jums, Teker, leguānas iet pie sirds?

— Nē, un arī citas sugas rāpuļi ne, — Tekers sacīja. Pulkstenis bija trīs pēcpusdienā, un vēl pēc stundas viņš būs savā svētlaimes stāvoklī.

— Jums, dēliņ, tā kā būtu pienācis laiks turēt vārdu, — viņš turpināja ar draudīgu izteiksmi piesarkušajā sejā. — Jūs neizturaties godīgi pret mani. Nu jau četras nedēļas jūs spēlējat pazudušo dēlu un būtu varējis trīs reizes dienā ēst teļa galu no zelta traukiem, ja vien jūs to būtu gribējis. Nu, mister Mazuli, vai, pēc jūsu domām, ir pa­reizi likt man tik ilgi pārtikt no sēnalām? Kas jūs kavē? Vai tad Casa Blanca istabās jūsu dēla acīm nav pieejams nekas tāds, kas izskatās pēc skaidras naudas? Nestāstiet nu man, ka nav. Katram ir zināms, kur vecais Urike glabā savas timpas. Turklāt ASV valūtā — neko citu viņš neņem pretī. Ko tad jūs galu galā darāt? Tikai šoreiz ir nemēģiniet teikt — «neko sevišķu».

— Nu protams, — Mazulis sacīja, apbrīnodams savu di­mantu. — Naudas tur ir papilnam. Neko lielu nejēdzu no vērtspapīru žūkšņiem, taču ņemos apgalvot, ka lielākā summa, ko vienā reizē esmu redzējis tajā skārda pielieka­majā, kuru mans pieņemtais tēvs sauc par seifu, ir piec­desmit tūkstoši dolāru. Un dažreiz viņš atstāj man at­slēgu tāpat vien, lai parādītu, ka viņš nešaubās, ka esmu īstais mazais Fransisko, kas pirms daudziem gadiem no­klīda no ganāmpulka.

— Nu ko tad jūs vēl gaidāt? — Tekers dusmīgi jau­tāja. — Neaizmirstiet, ka es kuru katru dienu, kad gribu, varu izjaukt jūsu plānus. Vai jūs spējat iedomāties, kas ar jums notiktu, ja vecais Urike dabūtu zināt, ka jūs esat viltvārdis? O, jūs nepazīstat šo zemi, mister Teksasas Ma­zuli. Likumi te ir rūgti un kodīgi kā sinepes. Šejienieši jūs izplās kā vardi, kurai kāds uzminis, un uzskaitīs pa piec­desmit nūjas sitieniem uz pilsētas laukuma katra stūra. Turklāt sitīs tā, ka arī pašas nūjas sadauzīs drazās. Un to, kas no jums paliks pāri, viņi izmetīs par barību aligatoriem.

— Tikpat labi es jums, čomiņ, tagad varētu paziņot, — Mazulis sacīja, ērti atlaizdamies guļamkrēslā, — ka viss paliks tieši tāpat, kā ir. Un ir tā, kā tam jābūt.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — Tekers jautāja, bungo­dams ar glāzes dibenu pa rakstāmgaldu.

— Pasākums ir atcelts, — Mazulis teica. — Un, kad vien jums labpatiksies mani uzbilst, sauciet mani par donu Fransisko Uriki. Galvoju, ka uz šādu uzrunu es atbildēšu. Ļausim, lai pulkvedis Urike patur savu naudu. Ciktāl tas ir atkarīgs no jums un manis, viņa skārda lādīte ir tik­pat droša kā seifs ar pulksteņa mehānismu Laredo pir­majā nacionālbankā.

— Jūs tātad taisāties atkratīties no manis, vai ne? — konsuls noprasīja.

— Protams, — Mazulis mundri atbildēja. — Atkratīties no jums. Tieši tā. Un es jums pateikšu, kādēļ. Pirmajā vakarā, kad biju ieradies pulkveža mājā, es iepazinu guļamistabu. Nevis uz grīdas noklātas segas, bet īstu is­tabu ar gultu un visu, kas tajā iederas. Un, pirms es biju aizmidzis, ienāk tā mana neīstā māte un ievīsta mani deķos. «Pančito,» viņa saka, «mans pazudušais mazais puisī­tis, dievs tevi atvedis atpakaļ pie manis. Lai slavēts viņa vārds mūžīgi mūžam!» Viņa teica tā vai kaut kādas tamlīdzīgas blēņas. Un tad nokrīt viena otra lietus pile un trāpa man pa degunu. Un tas viss man vairs neiziet no prāta, mister Teker. Un kopš tā brīža tā tas ir visu laiku. Un tā tam arī ir jāpaliek. Nedomājiet, ka es to saku tādēļ, ka man no tā atlēktu kāds labums. Ja jums kaut kas tāds arī ienāktu prātā, paturiet to pie sevis. Man savā mūžā nav bijis daudz darīšanu ar sievietēm un ar mātēm pat ne tik, bet šī dāma mums jāmāna arī turpmāk. Vienu reizi viņa to izturēja, otru vairs nepārcietīs. Esmu nekrietns suns, un mani šajā ceļā sūtīja drīzāk velns nekā dievs, bet es iešu pa to līdz galam. Un nu, neaizmirstiet, ka es esmu dons Fransisko Urike, kad vien jums gadās pieminēt manu vārdu.