O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Apmēram divās nedēļās profesoriem izdevās studentus nomierināt un sapulcināt klasēs. Neticu, ka vēl kaut kas spēj sagādāt tādu prieku, kā būt par filantropu. Mēs ar Endiju nopirkām cilindrus un izlikāmies, ka izvairāmies no abiem «Florizvilas Avīzes» reportieriem. Šis laikraksts bija norīkojis kādu vīru ar kodaku vajāt mūs, kad vien mēs parādījāmies uz ielas, un ik nedēļas iespieda mūsu attēlus virs slejas ar nosaukumu «Izglītības vēstis». Di­vas reizes nedēļā Endijs universitātē lasīja lekciju; pēc tās es mēdzu piecelties un pastāstīt kādu jocīgu atgadī­jumu. Reiz «Avīze» ievietoja manu portretu ar Eibu Linkolnu vienā pusē un Maršalu P. Vailderu otrā.

Endijs bija aizrāvies ar filantropiju tāpat kā es. Mēs reizēm pamodāmies pat naktīs un pastāstījām viens otram jaunus plānus, kā veicināt mūsu universitātes tālāku uz­plaukumu.

«Endij,» es viņam kādudien saku, «kaut ko mēs tomēr neesam izdomājuši līdz galam. Zēniem taču būtu vajadzīgi dromedāri.»

«Kas tie tādi?» Endijs prasa.

«Nu tie, saproti, kur iekšā guļ,» es saku. «Visām kole­džām ir tādi.»

«Ā, tu domā pidžamas,» Endijs saka.

«Nē,» es saku. «Es domāju dromedārus.» Bet es ne­parko nevarēju Endijam ieskaidrot, tāpēc mēs tos nepa­sūtījām. Es, protams, domāju tās garās guļamistabas ko­ledžās, kur audzēkņi guļ vienā rindā.

Jā, ser, Vispasaules universitātei bija lieli panākumi. Pie mums sabrauca studentes no pieciem štatiem un teri­torijām, un Florizvilā dzīve gāja uz augšu. Atvēra jaunu šautuvi, lombardu un vēl divus restorānus, un puiši sa­cerēja studentu sauksmi, kas skanēja tā:

Ro-ro-ro, Prot, prot, prot, Pīterss, Takers Prieku dot. Bau-vau-vau, Ho-hī-hā, Pasaules augstskolai Hip, urā!

Tie studentes bija smalka jaunu cilvēku sabiedrība, un mēs ar Endiju lepojāmies ar viņiem tā, it kā viņi būtu mūsu pašu ģimenes locekļi.

Bet vienudien, tā ap oktobra beigām, Endijs atnāk pie manis un prasa, vai man ir kāda jēga par to, cik daudz naudas mums bankā vēl ir palicis. Nospriežu, ka savi sešpadsmit tūkstoši būs. «Mūsu konta atlikums,» saka Endijs, «ir astoņi simti divdesmit viens dolārs un seš­desmit divi centi.»

«Ko!» es gandrīz vai iebrēcos. «Vai tu ar to man gribi teikt, ka šitie baigie lamzaki, tie sēnalu pakauši, suņa purni, aitasgalvas, pasaules vazaņķi, šie ēzeļausainie zirguzagļu dēli izsūkuši mums tik daudz?»

«Ne par naga melnumu mazāk,» apstiprina Endijs.

«Tad lai visa tā filantropija vācas uz Elisiju,» es saku.

«Nav spiesta lieta,» Endijs iebilst. «Filantropija,» viņš saka, «ja tā nostādīta uz stingriem izdevīguma pamatiem, ir viena no vislabākajām ierāvēm. Es papētīšu šo lietu un paskatīšos, vai tur vēl nav kas labojams.»

Nākamajā nedēļā, pārlūkodams mūsu mācību spēku algu sarakstu, es uzdūros jaunam vārdam — profesors Džeims Dārnlijs Makorkls, matemātikas katedra; alga simt dolāru nedēļā. Iekliedzos tik skaļi, ka Endijs iedrāžas kā uz ugunsgrēku.«Kas tad tas?» es noprasu. «Matemātikas profesors par vairāk nekā pieciem tūkstošiem dolāru gadā! Kā tas te gadījies? Vai viņš iekāpis pa logu un iecēlis pats sevi amatā, vai?»

«Pirms nedēļas es telegrāfiski pieprasīju viņu no San­francisko,» Endijs saka. «Izrādījās, ka, pasūtot mācību spēkus, mēs netikām iedomājušies par matemātikas do­cētāju.»

«Un labi vien darījām,» es saku. «Mēs esam spējīgi maksāt viņam algu divas nedēļas, un tad mūsu filantro­pija izskatīsies pēc devītās bedrītes Skibo golfa laukumā.»

«Pagaidi brītiņu,» Endijs saka, «un pavēro, kas tur iz­nāks. Pasākums, pie kura esam ķērušies, ir pārāk cildens, lai tagad tam atmestu ar roku. Bez tam, jo pamatīgāk es ielūkojos tai filantropijas mazumtirdzniecības uzņē­mumā, jo daudzsološāks tas man rādās. Agrāk man nekad nebija ienācis prātā iedziļināties tajā. Kad es tagad par to tā padomāju,» turpina Endijs, «visiem filantropiem, kādus vien esmu pazinis, vienmēr naudas ir bijis papil­nam. Jau sen man vajadzēja papētīt šo lietu un noskaid­rot, kas šeit ir cēlonis un kas — sekas.» Paļāvībā uz Endija izmaņu naudas lietās es to visu atstāju viņa ziņā. Universitāte manāmi zēla, un mēs ar Endiju joprojām uzturējām savus cilindrus spožus, un Florizvilā ik uz soļa mums joprojām parādīja tādu godu, it kā mēs būtu kādi miljonāri, nevis gandrīz izputējuši filantropi.

Studenti uzturēja pilsētiņā dzīvību un uzplaukumu. Iera­dās kāds svešinieks, atvēra virs nomas staļļa spēļu namu un sāka raust naudu gubām. Kādu vakaru mēs ar Endiju aizstaigājām uz turieni un kompānijas pēc pagrūdām pā­ris dolāru. Ap piecdesmit mūsu studentu tur dzēra ruma punšu un stumdīja pa galdu augstas zilu un sarkanu banknošu kaudzes, kad bankas turētājs atklāja savas kārtis.

«Sasodīts, Endij,» es saku, «šiem bezmaksas izglītības medniekiem, gataviem aunupierēm, zīdzeķainiem piena­puikām tādiem, ir vairāk naudas, nekā mums ar tevi jebkad ir bijis. Paskat tik vien, kādus žūkšņus viņi velk no kabatām ārā!»«Jā,» saka Endijs, «laba tiesa no viņiem ir bagātu rak­tuvju īpašnieku un lopkopju dēli. Nepatīkami noskatīties, kā viņi tādā veidā iznieko savas spējas.»

Pirms ziemsvētkiem visi studenti brauca uz mājām pa­vadīt brīvdienas. Mēs universitātē sarīkojām atvadu balli, un Endijs nolasīja lekciju par Arhipelāgu mūsdienu mū­ziku un aizvēsturisko literatūru. Ikviens no docētājiem atbildēja uz tostiem un salīdzināja mani un Endiju ar Rokfelleru un imperatoru Marku Autoliku. Es dauzīju ar dūrēm pa galdu un auroju pēc profesora Makorkla, bet iz­rādījās, ka viņš mielastā nepiedalījās. Man gribējās pa­skatīties uz cilvēku, kas, pēc Endija domām, bija spējīgs nopelnīt simt dolāru nedēļā no filantropijas, kura atradās uz bankrota robežas.

Visi studenti aizbrauca ar nakts vilcienu, un pilsētiņa izklausījās tik klusa kā neklātienes skola pusnaktī. Kad nonācu viesnīcā, ieraudzīju Endija istabā gaismu, tāpēc atvēru durvis un gāju iekšā.

Pie galda sēdēja Endijs ar spēļu nama turētāju un sa­dalīja divas pēdas augstu, pa tūkstoš dolāriem sasaiņotu banknošu kaudzi.

«Pareizi,» Endijs apstiprina. «Pa trīsdesmit vienam tūk­stotim uz galviņas. Ā, Džef, nāc tik iekšā!» viņš saka. «Tā ir mūsu peļņas tiesa no Apvienotās un filantropizētās vis­pasaules universitātes par akadēmiskā gada pirmo pusi. Vai nu tu esi pārliecināts, ka filantropija, ja ar to no­darbojas, izmantojot veikalnieciskas metodes, ir māksla, kas atnes svētību tiklab devējam, kā ņēmējam?»

«Lieliski!» es saku, juzdamies pacilāts. «Jāatzīst, ka šoreiz tu tik tiešām esi nepārspējams.»

«Mēs brauksim ar rīta vilcienu,» Endijs saka. «Tev labāk vajadzētu savākt savas apkaklītes, aproces un avīžu izgriezumus.»

«Lieliski!» es saku. «Būšu gatavs laikā. Bet Endij,» es piemetinu, «kā es vēlos, kaut būtu varējis sastapt to pro­fesoru Džeimsu Dārnliju Makorklu pirms viņa aiziešanas. Man tā ziņkārojas redzēties ar šo cilvēku.»

«Tas ir viegli nokārtojams,» Endijs saka, pagriezdamies pret spēļu nama turētāju.

«Džim,» Endijs saka, «iepazīsties ar misteru Pītersu.»

— Ne mazums mūsu ievērojamo vīru, — es sacīju (blakus daudz kam citam), — ir atzinuši, ka viņiem par saviem panākumiem jāpateicas kādas lieliskas sievietes atbalstam un uzmundrinājumam.

— Zinu, — sacīja Džefs Pīterss. — Esmu lasījis vēs­turē un mitoloģijā par Žannu d'Arku, madāmu Jeilu, misis Kodlu, Ievu un citām izcilām pagātnes sievietēm. Bet, pēc manām domām, mūsdienu sieviete ir maz noderīga politiskā un saimnieciskā dzīvē. Un vispār, kur gan viņa ir pārāka? Vislabākie pavāri, dāmu cepurnieki, slimnieku kopēji saimniecības vadītāji, stenogrāfi, ierēdņi, frizieri un veļas mazgātāji taču ir vīrieši. Un no pārējiem darbiem gandrīz vienīgais, kurā viņa vīrieti var cirst pušu, ir sie­vietes lomas tēlotāja vodeviļā.