O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kādu rītu mēs ar Endiju pamožās no priežu baļķiem celtā viesnīcā uz Dienvidindiānas fermentēto kukurūzas plāceņu joslas robežas, un mums pa abiem pie dvēseles ir sešdesmit astoņi centi. Nevaru vairs pateikt, kā mēs te iepriekšējā vakarā tikām ārā, jo vilciens izdrāžas cie­matam cauri tik ātri, ka tas, ko mēs caur vagona logu noturējām par krogu, izrādījās aptiekas un divus kvar­tālus atstatas ūdenstvertnes kopskats. Pamatā tam, ka mēs pametām vilcienu pirmajā stacijā, kur varējām, bija neliels misiņzelta pulksteņu un Aļaskas dimantu darī­jums, ar kuru mums iepriekšējā dienā nebija paveicies Kentuki štatā.

Atmodies es izdzirdu dziedam gaiļus, saodu tādus kā karaļūdens izgarojumus, saklausīju stāvu zemāk nokrī­tam uz grīdas kaut ko smagu un kādu vīru izlamājamies.

«Galvu augšā, Endij!» es saku. «Mēs esam uz laukiem. Apakšstāvā viens nupat pārbaudīja zelta ķieģeli. Iziesim ārā, paņemsim, kas mums no fermera pienākas, un tad — aidā un projām!» Fermeri man vienmēr bijuši tāds kā rezerves fonds. Nonācis grūtībās, es arvien mēdzu aiziet uz krustceļiem, iekabināt pirkstu kāda fermera bikšturos, mehāniski noleijerēt savas blēdības programmu, izrevidēt viņa mantību, atdot viņam atpakaļ atslēgas, strīķi un papīrus, kam sve­šās rokās nav nekādas vērtības, un bez liekiem jautāju­miem staigāju tālāk. Fermeri gan nav nekāds kārdinošais laupījums tādiem mūsu nozares dižmeistariem kā es un Endijs, taču reizēm arī viņi mums lieti noderēja, tāpat kā Volstrīts šad un tad nesmādē pat finansu ministru.

Nogājuši lejā, redzējām, ka atradāmies pašā lepnākajā zemkopības novadā, kādu mēs jebkad bijām redzējuši. Apmēram divu jūdžu attālumā birzī uz pakalna slējās liela, balta māja, kam izklaidus visapkārt bija izmētāts lauku, šķūņu, ganību un saimniecības ēku agronomisks konglomerāts.

«Kas tās par mājām?» mēs pajautājām viesnīcniekam.

«Tās,» viņš saka, «ir viena no mūsu apgabala vispro­gresīvākajiem pilsoņiem — fermera Ezras Plankita mītne ar visām pie tās piederīgajām kokaudžu, tīrumu un dārzu piedevām.»

Pēc brokastīm mēs ar Endiju, palikuši ar astoņi centi lielu kapitālu, sastādām šī lauku dižvīra horoskopu.

«Atstāj viņu man vienam,» es saku. «Divatā apstrādāt vienu fermeri būtu tikpat nekrietni kā Rūzveltam izmantot abas rokas, lai nogalinātu vienu lāci.»

«Lai notiek,» Endijs saka. «Man patīk izturēties god­prātīgi, pat tikai ievācot nodevas kāļu kopēju kopienā. Ar kādu ēsmu tad tu taisies noķert šo Ezru?» Endijs man vaicā.

«O,» es saku, «ar pirmo, kas man somā patrāpīsies pie rokas. Domāju paņemt līdzi kādu no jaunajām ienākumu nodokļu kvītīm, recepti āboliņa medus pagatavošanai no ābolu mizām un rūgušpiena, pasūtījumu blankas Makgafija labajām lasāmgrāmatām, kas vēlāk izrādās par Makkormika labības pļaujmašīnām; tad vēl vilcienā atrasto pērļu kaklarotu, kabatas formāta zelta ķieģeli un ...»

«Ar to pietiks,» Endijs saka. «Ezram vajadzētu uzkosties uz jebkuras no tām. Un, paklau Džef, pieprasi, lai tas pupunkukurūzas grūdeņa cienītājs dod tev glītas, jau­nas un tīras banknotes. Tas ir apkaunojums likumam par uzturvielu tīrību, Lauksaimniecības departamentam un pārējām mūsu valsts iestādēm, kādu naudu mums pa­sniedz daži no šiem fermeriem. Man ir nācies pieņemt no viņiem tīstokļus, kas izskatījās pēc mikrobu kultūras kū­līšiem, pievāktiem Sarkanā krusta ambulancē.»

Aizeju uz nomas stalli un noīrēju izbraucamo pajūgu, samaksas vietā atstājis labu iespaidu. Aizlaidu līdz Plankita fermai un piesēju zirgu. Dzīvojamās ēkas priekšā uz kāpnītēm sēdēja kāds cilvēks. Mugurā viņam bija balts vilnas flaneļa uzvalks ar sārtu divstaru kaklasaiti, galvā — sporta cepure un pirkstā — dimanta gredzens, «Vasarnieks,» es savā prātā nodomāju.

«Es gribētu runāt ar fermeri Ezru Plankitu,» es uzbilstu viņu.«Jūs runājat ar viņu,» viņš saka. «Kas jums būtu uz sirds?»

Neatbildēju ne vārda. Stāvēju kā sastindzis, domās at­kārtodams jautrās dziesmiņas «Vīrs ar kapli» draiskulīgās rindas. Paskatoties uz šā cilvēka augsto, slīpo pieri, tās nieka blēņas, kas man bija kabatā fermera apšmaukšanai, izlikās tikpat bezcerīgas kā policijas mēģinājums izspiest naudu no Liellopu gaļas tresta, liekot lietā apcietināšanas pavēli un butaforisku šauteni. «Nu,» viņš saka, cieši uzlūkodams mani, «klājiet vaļā! Redzu, ka jūsu žaketes kreisā kabata pamatīgi uzblīdusi. Raujiet to zelta ķieģeli ārā vispirms. Drīzāk jau tad mani interesē tie ķieģeļi nekā numurs ar vekseļiem, kas izpēr­kami pēc diviem mēnešiem, un stāsts par pazudušajām sudraba raktuvēm.»

Man prāts it kā apskaidrojās, un es sapratu, cik aplami bijuši mani priekšstati par loģisko domāšanu; taču es izvilku savu klucīti un iztinu no mutautiņa, kurā biju to ievīstījis.«Dodu dolāru un astoņdesmit centus,» saka fermeris, pasvārstījis to rokā. «Vai iet tā lieta?»

«Jau svins vien tā sastāvā ir vairāk vērts,» es cienīgi saku. Iebāžu klucīti atpakaļ kabatā.

«Kā jums tīk,» viņš atbild. «Man tomēr būtu gribējies to pievienot savai nupat aizsāktajai kolekcijai. Pagājušajā nedēļā es vienu, par kuru prasīja piectūkstoš dolāru, no­pirku par diviem dolāriem desmit.»

Tajā mirklī ieskanējās telefons.

«Ienāciet, Kūmiņ,» fermeris saka, «un paskatieties, kā esmu iekārtojies. Dažreiz te ir druscītiņ vientuļi. Laikam zvana no Ņujorkas.»

Iegājām istabā. Tā izskatījās kā Ņujorkas biržas māk­lera birojs: gaiši ozola rakstāmgaldi, divi tālruņi, ar safjānu apvilkti klubkrēsli un kušetes, gleznas pēdu platos zeltītos ietvaros; un vienā kaktā telegrāfa aparāts tikšķināja ziņas.«Hallo, hallo!» dīvainais fermeris saka. «Vai Rīdženta teātris? Jā, runā Plankits no Kazlapju centra. Rezervējiet man piektdienai četras vietas parterī — tās pašas, kur es parasti sēžu. Jā, piektdienai. Uz redzēšanos!»

«Reizi divās nedēļās es aizšauju uz Ņujorku noskatīties kādu izrādi,» fermeris saka, uzkārdams klausuli. «Uz turieni ekspresis no Indianapolisas mani aizrauj astoņpadsmit stundās; pavadījis desmit labākās vakara un nakts melnuma stundas lielpilsētas burzmā un ārpus mājas pavisam četrdesmit astoņas, es atgriežos, kad vis­tām pienācis laiks lēkt laktā. Vai jums, mister Kūmiņ, neliekas, ka Habarda attēlotais pirmatnīgais alu cilvēku laikmeta lauku lempis sāk maķenīt palielināt apgriezie­nus, gatavodamies biedrības «Nenodzēsiet gāzi!» gadskārtējai sanāksmei?»

«Man šķiet,» es saku, «ka nomanu kaut kādu robu zemkopju tradīcijās, uz kurām citkārt vienmēr tiku pa­ļāvies.»

«Protams, Kūmiņ,» viņš saka. «Dzeltenā prīmula up­mala mums, zemes rūķiem, sāk likties kā «Puķu valodas» jubilejas luksa izdevums ar zeltītām maliņām un prettitulu.»

Tajā mirklī no jauna atskan tālruņa zvans. «Hallo, hallo!» viņš saka. «Ak Pērkinss no Dzirnlejas! Es jau jums teicu, ka astoņsimt dolāru par to zirgu ir pārāk daudz. Vai viņš jums ir tur kaut kur tuvumā? Labi. Paskatīsimies. Atejiet nost no mikrofona! Tagad palaidiet viņu rikšos pa apli! Ātrāk! Jā, es dzirdu viņu rikšojam. Lai tik rikšo ... vēl ātrāk .. . Pietiks. Un tagad pievediet viņu pie aparāta! Tuvāk! Purnu tuvāk! Tā. Pa­gaidiet! Nē, to zirgu es nepērku. Ko? Nē, ne par kādu naudu. Viņam ir dusulis un saskaras kājas. Sveiki!»

«Nu, Kūmiņ,» fermeris saka, «vai nu jūs sākat apjēgt, ka lauksaimniekam vairs nevar piešūt bārdu? Jūs esat pa­lieka no aizgājuša laikmeta. Tagad pats Toms Losens ir kļuvis pietiekami prātīgs, lai nemēģinātu apvest ap stūri modernu agrārieti. Mums šodien ir sestdiena, četrpadsmi­tais datums — uz galvošanu. Nu paklausieties un paska­tieties, kā mēs turamies kopsolī ar dzīvi.»