Henrijs Raiders Hegards: Montesumas meita

Lilija nebija līdzīga apaļvaidzēm lauku meičām, kur\i viss skaistums slēpjas viņu veselībā un jaunībā. Viņa bija slaika, liela auguma jauna lēdija, kas agri bija sasniegusi grācijas un skaistuma plaukumu. Tā­pēc, lai arī mēs bijām turpat vai vienaudži, viņai līdzās es allaž jutos jaunākais, un šī sajūta piešķīra manai mīlestībai diezgan stipru godbijības nokrāsu.

— Ai, tas esi tu, Tomas! — noteica Lilija, apmul­sumā piesārtusi. — Bet man jau likās, ka tu neatnāksi. Tas ir, es gribēju teikt, ka gāju uz māju, tāpēc ka ir jau vēls. Bet kāpēc tu tā drāzies, Tomas? Kas tev noticis, ka tava roka vienās asinīs? Un kas tas par zobenu?

— Pagaidi, ļauj atvilkt elpu, — es lūdzu. — Nāc, aiziesim atpakaļ pie vilkābelēm, tur es tev visu iz- stāstfiu.

— Bet man jau laiks doties mājā! Es klaiņoju pa parku jau vairāk nekā stundu, un bez tam vilkābeles vēl gandrīz nemaz nezied.

— Lilij, es nevarēju atnākt agrāk! Mani aizkavēja, turklāt pavisam neparastā veidā! Bet ziedi ir, es re­dzēju, kad skrēju . . .

— Es patiesi nemaz nedomāju, ka tu atnāksi, To- rjas, — atzinās Lilija, nodūrusi acis. — Tev taču ir citas lietas darāmas! Vai tad tu vari staigāt apkārt

pēc vilkābeļu ziediem kā kāda meitene? Bet pastāsti man, kas noticis, tikai nevelc garumā. Es mazliet paiešos ar tevi.

Mēs pagriezāmies un devāmies atpakaļ pie apcirptajiem ozo­liem. Pa ceļam es izstāstīju Lilijai par spānieti, par to, kā viņš mēģināja mani nodurt un kā es viņu apstrādāju ar savu nūju. Tagad Lilija kāri klausījās un, dabūjusi zināt, ka es biju atradies par matu no nāvēs, šausmās pat ievaidējās.

— Bet tu esi ievainots, Tomas, — viņa mani pārtrauca. — Pa­skaties, cik stipri asiņo tava roka. Vai ievainojums ir dziļš?

— Nezinu, es vēl neesmu paskatījies. Man nebija laika… es tā steidzos! … •

— Novelc svārkus, Tomas, lai es varu pārsiet brūci. Nē, nē, nemaz nestrīdies!

Ne bez sāpēm es novilku svārkus un uzrotīju krekla piedurkni augstāk par to vietu, kur veikls dūriens bija caururbis apakšdelma mīkstumu. Lilija izmazgāja vainu ar strauta ūdeni un, nepārtraukti čukstot līdzjūtības vārdus, pārsēja ar savu lakatiņu. Taisnību sakot, es ar prieku būtu pārcietis vēl lielākas briesmas, lai tikai viņa mani tā apkoptu. Viņas maigās rūpes izkliedēja manas šau­bas un deva man drosmi, kas citādi viņas klātbūtnē varētu mani pamest. Tiesa, sākumā es nevarēju atrast vārdus, bet, izmanto­dams izdevīgu brīdi, kad Lilija pārsēja manu ievainojumu, es noliecos un noskūpstīju viņas žēlsirdīgo roku.

Lilija nosarka līdz matu galiem; viņas seja kvēloja kā saulrieta debesis, bet vēl spilgtāk sārtojās viņas baltā roka, kuru es biju noskūpstījis.

— Kāpēc tu to darīji, Tomas? — viņa klusu teica. Un tad es atbildēju:

— Tāpēc, ka es mīlu tevi, Lilij, un nezinu, kā man tev sākt stāstīt par savu mīlu. Es mīlu tevi, dārgā, allaž esmu tevi mīlējis un mīlēšu mūžam!

— Tu esi pārliecināts par to, Tomas? — viņa atkal klusu jau­tāja.

— Es ne par ko pasaulē neesmu tik drošs, Lilij, ka par savu mīlestību! Bet es gribu būt pārliecināts, ka arī tu mīli mani tikpat stipri kā es tevi.

Kādu brīdi viņa stāvēja klusēdama, noliekusi galvu gandrīz līdz krūtīm. Pēc tam viņa pacēla to, un viņas acis staroja tā kā vēl nekad.

— Vai tiešām tu par to vari šaubīties, Tomas? — noteica Lilija.

Tad es apkampu viņu un noskūpstīju uz lūpām.

Atmiņas par šo skūpstu es pēc tam glabāju visu savu dzīvi, un tās joprojām nav mani atstājušas, kaut gan esmu jau vecs sa- » •

kārais un stāvu kapa malā. Šis skūpsts bija vislielākā laime, kādu man jebkad nācies izbaudīt. Ak vai, tas bija pārāk īss, šis pirmais tīrais jaunības mīlas skūpsts! — un tūdaļ es atkal sāku mazliet nesakarīgi runāt.

— Tātad tu mīli mani tikpat stipri kā es tevi?

— Ja tu šaubījies agrāk, tad vai tu tiešām vēl vari šaubīties tagad? — tikko dzirdami izdvesa Lilija. — Bet uzklausi mani, Tomas. Ir labi, ka mēs mīlam viens otru, jo mēs esam tam dzimuši, un, pat ja mēs vairs negribētu viens otru mīlēt, tas vairs nebūtu mūsu spēkos. Bet, lai cik salda un svēta ir mīlestība, pienākumu aizmirst nedrīkst. Ko teiks mans tēvs, Tomas?

— Nezinu, Lilij, lai gan nav grūti uzminēt. Es esmu pārlieci­nāts, mīļotā, ka viņš grib izprecināt tevi manam brālim Džefrijam un tikt no manis vaļā.

— Tādā gadījumā viņa griba nav manējā, Tomas. Kaut arī pienākuma jūtas ir stipras, tās tomēr nav pietiekami stipras, lai piespiestu sievieti precēt to, kas viņai nav mīļš. Taču šīs jūtas var būt spēcīgas diezgan, lai atturētu sievieti no laulībām ar to, kas viņas sirdij dārgs, un varbūt tām vajadzētu būt tik stiprām, lai neļautu man runāt par savu mīlu.

— Nē, Lilij! Mīlestība pati par sevi jau nozīmē daudz, un, ja arī tā nenestu augļus, tomēr tā ir vērta, lai to iegūtu visam mūžam!

— Ai Tomas, tu vēl esi pārāk jauns, lai tā runātu. Arī es esmu jauna, tomēr mēs, sievietes, ātrāk kļūstam pieaugušas. Bet varbūt tava mīlestība ir tikai jauneklīga aizraušanās, kas izgaisīs līdz ar jaunību?

— Tā nezudīs nekad, Lilij. Ne velti taču saka, ka pirmās mīlas mūžs ir visgarākais un ka tas, kas dēstīts jaunībā, uzziedēs vīra gados. Klausies, Lilij, man būs jāiekaro sev vieta dzīvē, un tam acīmredzot būs nepieciešams savs laiks. Es lūdzu tev tikai vienu, lai gan es zinu, ka mans lūgums ir savtīgs: apsoli, ka būsi man uzti­cīga un nekad nekļūsi cita vīra sieva, kamēr vien es būšu dzīvs!

— Tas nav tik vienkārši, Tomas, jo ar laiku daudz kas mainās. Tomēr par sevi es esmu droša un apsolu, nē, es zvēru tev to! Par tevi es neesmu tik pārliecināta, bet ko lai dara? Sievietēm jāliek viss uz vienas kārts, un, ja mēs paspēlējam — ardievu laime!

Nezinu, par ko mēs vēl runājām, bet šie vārdi, ko es te uzrak­stīju, man iespiedušies atmiņā gan tāpēc, ka tie bija nozīmīgi jau paši par sevi, gan arī tālab, ka tos lika atcerēties viss, kas notika turpmākajos gados.

Beidzot es jutu, ka man laiks iet, lai gan šķirties mums ļoti

negribējās. Atvadoties es viņu apkampu un noskūpstīju, piespiedis * »

31 sev tik cieši, ka daži asiņu pilieni no manas brūces uzkrita uz viņas baltā tērpa. Šai acumirkli es nejauši pacēlu acis. Tas, ko es ieraudzīju, iztrūcināja mani ne pa jokam. Turpat vai piecus soļus no mums stāvēja Lilijas tēvs, skvairs Bozards, un raudzījās mūsos ar skatienu, kurā nebija ne smaida ēnas.

Skvairs Bozards bija jājis pa taciņu uz dzirdinātavas braslu un, ieraudzījis zem ozoliem kādu pārīti, kas iemaldījies viņa īpašuma robežās, nolēcis no zirga, lai aiztriektu to projām. Tikai pienācis pavisam tuvu, viņš uzzināja, ko bija gatavojies padzīt, un tagad stāvēja mūsu priekšā mēms aiz pārsteiguma.

Mēs ar Liliju lēnām atvirzījāmies viens no otra un lūkojāmies viņā. Lilijas tēvs bija maziņš, resns vīrelis sarkanu seju un bargām, pelēkām acīm; pašreiz tās dusmās tik tikko nelēca no pieres laukā. Kādu acumirkli viņš bija zaudējis runas spējas, bet, kad tās atkal atgriezās, no viņa lūpām plūda nepārtraukta vārdu straume. Es jau esmu aizmirsis visu, ko viņš kliedza, bet jēga bija" tā, ka viņš ' gribot zināt, kas man vajadzīgs no viņa meitas. Es pagaidīju, kamēr viņš bija galīgi bez elpas, un tad atbildēju, ka mēs ar Liliju mīlam viens otru un nule esam zvērējuši uzticību.

— Vai tā ir taisnība, mana meita? — noprasīja skvairs.