Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Es apstājos, vēl arvien vērdamies sev zem kājām. Nejauši mans skatiens krita uz pēdu nospiedumiem taciņas mitrajās smiltīs. Vienas no tām bija manas mātes pēdas. Es pazītu tās starp tūksto­šiem citu, jo tik mazas kājiņas nebija nevienai sievietei šai ap­vidū.

3*

Cieši aiz mātes pēdām, it kā sekojot tām, gāja citas, kas bija tik šauras, ka papriekšu man likās, it kā arī tās piederētu sievietei. Bet tūlīt es apjēdzu, ka tas tā nevarētu būt, jo nospiedumi bija pārmērīgi gari sievietes kājai: zābaki, kas bija atstājuši šīs pēdas, bija man pilnīgi sveši, ar stipri augstu pēdas pacēlumu un ļoti smailu purngalu. Un te pēkšņi man iekrita prātā, ka tieši šādi zābaki bija kājā spāņu svešiniekam; es tos labi paspēju ap­skatīt, kamēr ar viņu sarunājos. Tātad viņš sekojis manai māteif Gājis viņai pa pēdām, un dažuviet mitrajās smiltīs palikuši tikai viņa kāju nospiedumi, zem kuriem pazuda manas mātes pēdas. Un tai pašā mirklī es apjautu, kas tā bija par baltu drānu, ko es biju aizmetis sāņus. Tā bija manas mātes mantilja! Es to zināju, kaut arī nebiju pazinis, jo biju radis ik dienas to redzēt glīti un kārtīgi mātei ap galvu. Visu to es aptvēru acumirklī un sastingu neizturamās, asās bailēs. Kāpēc šis cilvēks vajāja manu māti un kāpēc viņas mantilja mētājās pa zemi?!

35

Es apgriezos un kā briedis metos skriet uz to vietu, kur biju pamanījis mežģiņu drānu. Pēdas visu laiku bija man priekšā. Jā, tas bija manas mātes galvas auts, it kā rupjas rokas norauts. Bet kur gan bija viņa pati?

Ar drebošu sirdi es vēlreiz noliecos, lai izburtotu pēdu rakstu. Te tās pārmijās, it kā divi cilvēki, kas stāvējuši cieši blakus, būtu cīnoties griezušies uz vietas te uz vienu, te uz otru pusi. Tālāk uz taciņas nebija vairs nekādu pēdu. Tad es sāku skraidīt visapkārt kā medību suns, vispirms gar upes malu, tad augšup pa krastu. Seit pēdas atkal parādījās: vienas bēga, bet otras tās vajāja. Es sekoju tām vairāk nekā kādus piecdesmit jardus pa krastu, te pazaudēdams tās mīkstajā velēnā, te atkal atrazdams smiltīs vai smilšmālā, līdz tās noveda mani pie liela ozola stumbra. Šajā vietā pēdas atkal sajaucās, jo te vajātājs savu upuri bija panācis.

Nu es sapratu visu un gandrīz zaudēju prātu aiz bailēm. Izmi­sīgi kā murgā es mētājos šurp un turp, līdz beidzot atkal ieraudzīju pēdu turpinājumu — spānieša pēdas. Nospiedumi bija dziļi, it kā cilvēks būtu nesis kādu smagu nastu. Es devos pa šīm pēdām. Vis­pirms tās veda mani lejup pa pakalnu pie upes, pēc tam nogriezās sāņus uz kādu vietu, kur krūmājs bija biezāks. Pašā biezoknī zari, kam tikko raisījās lapas, bija noliekti pie zemes, it kā kāds būtu" gribējis kaut ko paslēpt zem tiem. Es parāvu tos sāņus. Vakara krēslā manā priekšā neskaidri baloja manas mātes nedzīvā seja.

Kādu bridi es, šausmu pārņemts, stāvēju un stingu skatienu vēros mīļotās mātes nedzīvajā sejā. Tad es noliecos, lai paceltu to, un ieraudzīju, ka viņas krūtis caururbtas, turklāt caururbtas ar to pašu zo­benu, kas joprojām vēl bija man rokā.

Tagad man viss bija skaidrs. To izdarījis svešais spānietis! Tas pats, kuru es biju sastapis steidzamies nokļūt tālāk no nozieguma vietas un kurš, uzzinājis, kā dēls es esmu, vai nu ļaunuma, vai kāda nezināma iemesla pēc mēģināja nogalināt arī mani! Un es biju turējis, šo sātanu savās rokās un ļāvis viņam izbēgt no manas atriebes tikai tāpēc, lai varētu sastapties ar savu mīļoto! Ja es būtu zinājis patiesību, es būtu izrīkojies ar viņu tāpat, kā Anavakas priesteri ar tiem, kurus nodomājuši upurēt saviem die­viem!

Kad es visu to aptvēru, žēlabu, niknuma un kauna asaras izsprāga no manām acīm. Es apgriezos un kā neprātīgs metos skriet uz māju.

Pie vārtiem es sastapu tēvu un brāli Džefriju — viņi jāšus atgriezās no Bangejas tirgus. Viss bija skaidri lasāms manā sejā, un, ieraudzījuši mani, viņi abi iesaucās vienā balsī: — Kas noticis?

Trīskārt es pacēlu uz tēvu acis un neuzdrošinājos atbildēt bailēs, ka šis trieciens viņu nonāvēs. Bet galu galā man vajadzēja runāt, un tāpēc es, vērsdamies pie brāļa Džefrija, teicu:

— Tur, Vīnkalna pakājē, guļ nogalināta mūsu māte. Viņu nodūris spānietis, vārdā Huans de Gar- sija.

Izdzirdīs manus vārdus, tēvs kļuva bals kā līķis, it kā viņam būtu stājusies pukstēt sirds. Viņa žoklis atkārās, un no viņa krūtīm izlauzās dobjš vaids. Pēc īsa brīža, ar roku ieķēries seglu priekšējā paaugsti­nājumā, lai noturētos zirgā, un pacēlis savu rēgaini bālo seju, viņš iejautājās:

— Kur spānietis? Tu viņu nositi?

— Nē, tēvs. Es viņu nejauši satiku Grabsvellas tuvumā. Kad viņš uzzināja manu vārdu, viņš gribēja mani nodurt, bet es pamatīgi sadevu viņam ar nūju, sasitu viņu līdz nemaņai un atņēmu viņam zobenu.

— Bet pēc tam?

_ tam es viņu palaidu, jo nezināju, ko viņš bija izdarījis

ar māti. Es visu jums izstāstīšu vēlāk . ..

— Dēls, tu palaidi viņu? Tu atlaidi Huanu de Garsiju? Lai dieva lāsts ir pār tevi tik ilgi, kamēr tu neatradīsi viņu un ne­pabeigsi to, ko uzsāki šodien!

— Neraidiet šādus lāstus pār mani, tēvs, mana sirdsapziņa jau ir mani nolādējusi. Grieziet labāk zirgus apkārt un ātrāk jājiet uz Jarmutu, kur stāv viņa kuģis. Viņš pirms pāris stundām devās uz turieni. Varbūt jūs paspēsiet viņu notvert, kamēr vēl kuģis nav devies jūrā.

Neteikuši vairs ne vārda, tēvs un brālis spēji pagrieza zirgus un aizaulekšoja uznākošās nakts tumsā.

Visu ceju viņi drāzās pilnos auļos. Zirgi viņiem bija labi, un pēc mazliet vairāk nekā pusotras stundas trakas jāšanas viņi sa­sniedza Jarmutas vārtus. Bet putniņš jau bija aizlaidies. Tam pa pēdām viņi steidzās uz krastmalu un uzzināja, ka pavisam nesen spānietis iekāpis laivā, kas viņu gaidījusi, Un aizbraucis uz savu kuģi, kas bija noenkurojies reidā ar uzvilktām burām. Uzņēmis spānieti uz borta, kuģis tai pašā mirklī izgājis jūrā un pazudis naktī. Tad mans tēvs pavēlēja paziņot, ka samaksās divsimt zelta gabalu atlīdzības jebkuram, kas notvers slepkavu, un divi kuģi metās tam pakaļ. Bet viņi nepaspēja pārķert spānieša kuģi. Pirms ausmas tas jau bija tālu projām atklātā jūrā.

Kad tēvs un brālis bija aizaujojuši, es sasaucu kopā zirgu pui­šus un citus kalpus un paziņoju, kas noticis. Pēc tam, paņēmuši lukturus, jo bija kļuvis jau pavisam tumšs, mēs devāmies uz biezi .noaugušajiem krūmājiem, kur gulēja mana mirusī māte. Es gāju pa priekšu, tāpēc ka kalpi baidījās. Es arī baidījos, kaut gan pats nezināju, kāpēc gan man būtu jābīstas no mirušās, kas, dzīva esot, mani tik maigi mīlēja. Un tomēr, kad mēs nonācām šajā vietā un es tumsā ieraudzīju divas kvēlojošas acis un izdzirdu brikšķi krūmājos, it kā kāds tur lauztu zarus, es aiz bailēm tik tikko nenokritu, lai gan skaidri zināju, ka tur varēja būt vienīgi lapsa vai kāds klaiņojošs suns, kas atklīdis šajā vietā, kur mājoja nāve.

Taču es gāju tuvāk un saucu pārējos, lai tie man seko. Beidzot mēs uzlikām manas mātes ķermeni uz durvīm, kas šim nolūkam bija noņemtas no virām, un tā pēdējo reizi viņa atgriezās mājup.

Sī taka man vēl joprojām šķiet spoku vieta. Kopš tās dienas, kad mana māte gāja bojā no sava brālēna Huana de Garsijas rokas, pagājis vairāk nekā septiņdesmit gadu; esmu kļuvis vecs un pieradis pie šādiem bēdīgiem notikumiem, bet tik un tā līdz pat šai dienai es ne labprāt eju naktī pa šo taku viens.