Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

— Jā, tēvs, taisnība, — droši atteica Lilija.

Tad viņš ņēmās lamāties.

— Ak tu, vējagrābsle! — brēca skvairs. — Tevi vajadzētu nopērt un ieslodzīt pie maizes un ūdens, lai galva kļūst vēsāka! Bet tu, mans k r ustotais spāņu gailēn, iegaumē reizi par visām reizēm: šī meitene ir tev daudz par labu! Ak tu tukšais zāļu pods! Kā gan tu iedrošinājies lakstoties ap manu meitu, ja tev makā nav ne pāris sudraba pensu? Vispirms tiec pie bagātības un vārda un tad tikai sāc mest acis uz tādām kā viņa!

— Es tā arī gribu rīkoties, un es to arī izdarīšu, ser, — es viņu pārtraucu.

— Tu izdarīsi? Tu, aptiekāra zelli, gribi iekarot vārdu un stā­vokli? Nu ko, pamēģini! Tikai tu vēl nebūsi nekur ticis, kad mana meita būs laimīgi izdota pie vīra, kam tas viss jau ir — tu zini, par kuru ir runa. Tūlīt pasaki viņam, mana meita, ka starp jums visam beigas!

— Es nevaru tā teikt, tēvs! — iebilda Lilija, darbodamās ap savu tērpu. — Ja jūs nevēlaties, lai es kļūtu par Tomasa sievu, es izpildīšu savu meitas pienākumu un neprecēšos ar viņu. Bet man arī ir sirds, un nekāds pienākums nepiespiedīs mani kļūt par sievu tam, kuru es nemīlu. Es zvērēju, ka tikām, kamēr Tomass būs dzīvs, es piederēšu tikai viņam un nevienam citam.

— Palaidniece, tev ir drosme! — norūca skvairs. — Bet tagad

uzklausi, ko es tev teikšu: vai nu tu apprecēsi to, kuru es tev esmu izraudzījis, un tad, kad es gribēšu, vai es tevi izdzīšu — un dzīvo tad, kā redzi. Nepateicīgā meitene, vai tu esi aizmirsusi, kas tevi izaudzinājis? Bet tev, tu zāļu pods, es gan rādīšu skūpstīties ar godīgu ļaužu meitām bez vecāku atļaujas!

Un, izgrūdis lāstu, viņš pacēla nūju un metās man virsū, lai pārmācītu mani.

Jau otru reizi šodien straujās asinis manās dzīslās sāka vārīties. Es paķēru spānieša zobenu, kas gulēja zālē man līdzās, un izdarīju izklūpienu. Stāvoklis bija mainījies. Pirmāk man bija jācīnās ar nūju pret zobenu, toties tagad man vajadzēja cīnīties ar zobenu pret nūju. Un, ja nebūtu Lilijas, kas, bailēs iekliegušies, paspēja no apakšas iesist man pa roku, tā ka zobena gals noslīdēja pāri skvaira plecam, man patiesi liekas, ka es būtu nogalinājis viņas tēvu un beidzis savas dienas daudz agrāk — ar cilpu kaklā.

— Neprātīgais! — izsaucās Lilija. — Vai tiešām tu domā, ka iegūsi mani, ja nonāvēsi manu tēvu? Tūlīt svied zemē zobenu, Tomas!

— Šķiet gan, ka man ir maz cerību tevi iegūt, — es iekarsis izmetu, — bet es tev teikšu, ka pat visas pasaules meiteņu dēļ nevienam neļaušu sevi sist ar nūju kā kādu virtuves zēnu!

— Par to es uz tevi nedusmojos, puis! — noteica Lilijas tēvs jau laipnāk. — Es redzu, ka arī tev ir drosme, kas tev lieti no­derēs, un uzskatu, ka tas bija manis necienīgi, kad es dusmās tevi nolamāju par zāļu podu. Bet, kā jau es teicu, šī meitene nav domāta tev, tāpēc pazūdi un pacenties viņu aizmirst. Un, ja tev dzīvība dārga, pielūko, lai es nekad vairs neredzētu jūs abus skūpstāmies! Rīt es vēl par visu parun^u ar tavu tēvu, tā arī zini!

— Nu ko, es iešu, tāpēc ka man laiks iet, — es atteicu. — Bet es nekad neatmetīšu cerības, ser, ka reiz varēšu jūsu meitu saukt par savu sievu. Dzīvo sveika, Lilij! Pagaidīsim, kamēr vētra no­rims!

—- Dzīvo sveiks, Tomas! — viņa atteica, asarām plūstot. — Ne­aizmirsti mani. Bet es savu zvērestu allaž turēšu svētu!

Tad, saķēris Liliju aiz rokas, tēvs aizvilka viņu sev līdz.

Es arī devos projām, bēdīgs, tomēr ne pārāk sarūgtināts, jo tagad zināju, ka biju ieguvis gan tēva dusmas, gan meitas pastā­vīgo mīlu, bet mīlai ir ilgāks mūžs nekā naidam, un galu galā agrāk vai vēlāk mīla uzvar.

33

Kādu gabalu pagājis, beidzot atminējos spānieti, jo gan mīlas brīžos, gan cīņas karstumā viņš man galīgi bija izkritis no prāta. Es tūlīt griezos atpakaļ, lai uzmeklētu viņu un aizvilktu uz siekstu.

3 — 4557

Mani priecināja doma, ka ir kāds, kam atriebties par visām pāres­tībām. Bet, kad nokļuvu līdz vietai, kur biju atstājis spānieti, es redzēju, ka liktenis to bija izglābis ar muļķa rokām. Spānietis bija pazudis, bet līdzās kokam, kur biju cieši piesējis svešzemnieku, stāvēja ciema muļķītis Billijs Minss un skatījās te uz koku, te uz sudraba monētu plaukstā.

— Ei Billij! Kur palicis cilvēks, kas šeit bija piesiets? — es prašņāju.

— Nezinu, master Tomas, — viņš nošļupstēja savā Norfolkas izloksnē, kuru es šeit nemēģināšu atdarināt — Spriežot pēc āt­ruma, kādā viņš aizlēkšoja, kad es viņu biju uzsēdinājis zirgā, kazi, viņš jau būs pusceļā, lai arī uz kurieni būtu jājis.

— Tu uzsēdināji viņu zirgā, muļķi? Kad tas notika?

— Kad? Varbūt stundiņa pagājusi, varbūt divas. Es vis ne­esmu nekāds laika skaitītājs. Laiks vistim pats ved savus rēķinus bez Billija palīdzības, tāpatenās kā krodzinieks. Oho, bet bija gan ko redzēt, kā viņš aizauļoja! Pieši, rau, viņam garu garie, un viņš tos tieši vai iedūra zirgam sānos! Un nav ar' nekāds brī­nums! Padomāt tikai — gaišā dienas laikā karaļa ceļa vidū viņam uzbruka laupītāji! Nabadziņš bija tāds kā jucis. Ne vārdu nevarēja izrunāt, tikai blēja kā aita. Bet Billijs atraisīja viņu, noķēra zirgu, iesēdināja viņu seglos un par savu labo darbu dabūja, lūk, šo naudiņu. Bet ta bija gan šis priecīgs, ka tika prom! Oho! Vajadzēja redzēt, kā viņš aizauļoja!

— Tu esi vēl lielāks muļķis, nekā es biju domājis, Billij Mins!— es dusmās izkliedzu. — Šis cilvēks tik tikko nenogalināja mani! Es ar viņu tiku galā, sasēju, bet tu viņu atbrīvoji. . .

— Ak tad viņš gribēja jūs nosist, kungs, un jūs viņu sasējāt? Kāpēc tad jūs nepalikāt viņu apsargāt, kamēr es atnāku? Tad mēs aizstieptu viņu uz siekstu. Tās tik būtu bijušas lustes! Jūs mani nosaucāt par muļķi. Bet, ja jūs būtu atraduši pie koka piesietu cil­vēku vienās asinīs un brūcēs, kurš i parunāt nevar un liekas tāds kā jucis, vai jūs nebūtu viņu atbrīvojuši? Nu ko, viņš ir prom, un no viņa palika tikai šī te lietiņa, — un plānprātiņš pasvieda gaisā monētu.

Sapratis, ka muļķa runāšana ir pavisam saprātīga un ka pats pie visa biju vainīgs, es pagriezos un, neteicis ne vārda, devos uz māju, tomēr nevis pārtiešus, bet pa ceļu, kas veda uz Vīnkalna virsotni, jo man gribējās uz brīdi palikt vienam un pārdomāt visu, kas bija noticis starp mani, Liliju un viņas tēvu. Šie pakalni bija noauguši ar pamežu, kurā vietumis pacēlās milzīgi ozoli. Tie arī šodien redzami kādus divsimt jardus no mājas, kurā es rakstu. Pamežu šķērsoja taciņas, ko bija iestaigājusi mana māte, jo viņa

mīlēja te klejot. Viena no šīm taciņām aizvijās gar pakalnu pakāji un gleznainās Veivnijas krastu, bet otra aizlocījās līdztekus tai kādas simt pēdas augstāk, tuvu nokalnes korei. Citiem vārdiem, tur bija tikai viena taciņa, kas atgādināja sānis pagāztu burtu O, burta liektie gali tad varētu rādīt, kā taciņa gāja uz augšu pa kalna nogāzi.

Es nogriezos pa šo taciņu tajā galā, kas atrodas tālāk no mājas, un izvēlējos tās zemāko daļu, kura ved gar upes krastu. Tādējādi vienā pusē man palika upe, bet otrā auga biezi krūmāji. Es gāju, nodūris acis un nogrimis dziļās domās par to prieku, ko man sa­gādāja Lilijas dāvātā mīlestība, par mūsu šķiršanās sāpēm un viņas, tēva niknumu. Iedams es pamanīju zālē baltu drānas gabalu. Pār­domās grimis, es tam nepievērsu uzmanību un, uzdūris uz spānieša zobena gala, vienkārši pasviedu sāņus. Bet tā forma un izstrādā­jums man iespiedās atmiņā. Kad biju to atstājis kādus trīssimt soļus aiz sevis un atrados jau netālu no mājām, man atmiņā uz­peldēja zālē nomestā vieglā, baltā drāna, un es zināju, ka tā bija manām acīm pazīstama! Manas domas pārsviedās no baltās drānas uz spānieša zobenu, ar kuru es biju to atsviedis sāņus, bet no zobena — uz pašu tā īpašnieku. Kas gan viņam meklējams mūsu draudzē? Noteikti pekas labs. Kāpēc viņš, ieraugot mani, izbijās un kāpēc, uzzinājis manu vārdu, uzbruka man?