Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Bez šaubām, tā bija iztēle, kas izspēlē ar mums dīvainus jokus, tomēr, kad pirms gada es devos izlikt sloku cilpas un kādā no­vembra vakarā gāju garām tur tam lielajam ozolam, biju gatavs zvērēt, ka redzēju visu no jauna. Es skatīju pats sevi kā jaunu puisi; mana ievainotā roka bija pārsieta ar Lilijas lakatu. Es lēnām kāpu lejā pa pakalna nogāzi un aiz manis, elsodami zem savas nastas, virzījās četru kalpu silueti. Es dzirdēju upes čalu un vēju, kas, tāpat kā pirms septiņdesmit gadiem, sačukstējās ar niedrēm, redzēju mākoņainās debesis ar tumši zilām plaisām un lukturu kustīgo atspulgu uz baltā stāva, kās ar asiņainu traipu krūtīs gu­lēja uz durvīm. Jā, es dzirdēju sevi runājam; ar lukturi rokā so­ļodams pa priekšu, es pavēlēju kalpiem virzīties mazliet pa labi, lai apietu stāvu un slīkšņainu vietu, un savādi man bija klausīties pa­šam savā jauneklīgajā balsī. Patiesi, tas bija tikai rēgs, bet mēs visi esam iedomātu baiļu vergi un visi baidāmies mirušos, tāpēc pat es nemīlu staigāt naktis pa šo taciņu, lai gan pats esmu uzskatāms turpat vai par mirušu.

Beidzot mēs ar savu nastu nonācām līdz mājai, kur sievietes raudot to pārņēma savā ziņā. Man bija ne tikai jācīnās ar savu izmisumu, bet arī jāmierina māsiņa Mērija; es baidījos, ka viņa zaudēs prātu no bēdām un šausmām. Mērija šņukstēja tik ilgi, līdz pēdīgi ieslīga tādā kā sastingumā, un es gāju izprašņāt kalpus, kas sēdēja virtuvē pie pavarda, jo tonakt neviens negāja pie miera.

No kalpiem es uzzināju, ka stundu vai mazliet ilgāk pirms tam, kad biju saticies ar spānieti, viņi redzējuši uz taciņas, kas veda uz baznīcu, bagāti ģērbušos svešinieku. Tas piesējis savu zirgu pa­kalna galā starp irbuleņu krūmiem, kādu laiku kā šaubās tur pa­stāvējis, līdz mana māte iznākusi no mājas, un pēc tam sācis kāpt lejā viņai nopakaļus. Es uzzināju arī, ka viens no mūsu ļaudīm, strādādams dārzā, kas atradās kādus trīssimt soļus no slepkavības vietas, dzirdējis kliedzienus, bet nepievērsis tiem uzmanību. Viņš, lūk, domājis, ka tur uzjautrinoties kāds mīlētājs no Bangejas ar savu meiču, tvarstīdami mežā viens otru, kā vēl tagad mīlētāji to mēdz darīt. Patiesi, todien man likās, ka visa mūsu Dičingemas draudze nav nekas cits kā īsts muļķu patvērums, kuru vidū pats pirmais un pats lielākais biju es. Šī doma kopš tiem laikiem ne reizi vien man iekritusi prātā citos apstākļos.

Bet, lūk, pienāca rīts, un līdz ar to no Jarmutas atgriezās mans tēvs un brālis. Viņi atjāja ar nomātiem zirgiem, jo savējos bija no- dzinuši. Pēcpusdienā pienāca ziņa, ka kuģus, kas bija devušies jūrā meklēt spānieti, vētra atdzinusi atpakaļ/ un tie tā arī nav nekā panākuši.

Neko neslēpjot, es tad pastāstīju tēvam visu par savu sadursmi ar mātes slepkavu, un man nācās izturēt jaunu tēva dusmu uzplūdumu, tāpēc ka es, zinādams par mātes bailēm no kāda spā­nieša, biju pieļāvis, ka manu saprātu nomāc vēlēšanās parunāt ar mīļoto. Mans brālis Džefrijs arī ne mazākā mērā nejuta man līdz; viņš bija saniknots, jo uzzināja, ka mana saruna ar meiteni, kuru tīkoja viņš pats, nav bijusi velta. Bet šo iemeslu brālis noklusēja. Pēdējais piliens, kas lika kausam plūst pāri, bija skvaira Bozarda parādīšanās, kas līdz ar daudziem citiem kaimiņiem bija ieradies palūkoties mirušajā un dalīties ar tēvu viņa bēdās. Apliecinājis savu līdzjūtību, skvairs tūlīt izteica neapmierinātību par to, ka es tīkojot iegūt viņa meitas roku pret viņa gribu, un apgalvoja, ka tas radīšot saspīlējumu viņa un mana tēva senajā draudzībā, ja es arī uz priekšu turpināšot tādā pašā garā.

Triecieni nāca no visām pusēm: sēras par māti, ko es tik maigi biju mīlējis, ilgas pēc iemīļotās, ar kuru es vairs nedrīkstēju tik­ties, sirdsapziņas ēdas par to, ka biju palaidis spānieti burtiski no rokām, tēva dusmas un brāļa niknums. Šīs dienas patiesi bija tik drūmas un rūgtas — es taču biju tai vecumā, kad kaunu un bēdas uztver par visu asāk, — ka ilgojos būt miris un atrasties līdzās mātei. Vienīgais mierinājums bija Lilijas vēstulīte, kuru man no­deva viņas uzticamā kalpone. Vēstulē Lilija apliecināja savu mīlu un lūdza nenokārt galvu.

Beidzot pienāca bēru diena, un manu māti skaistā sniegbaltā tērpā guldīja Dičingemas baznīcā. Līdzās viņai sen jau atdusas arī mans tēvs, bet turpat blakus zem bronzas statujām apbedīti Lilijas senči un daudzi no viņu bērniem.

Bēres bija ļoti drūmas. Tēva bēdu rūgtums izlauzās elsās, bet māsiņa Mērija bez samaņas ieslīga man rokās. Patiesi, nez vai kāda acs baznīcā palika sausa, jo, lai gan māte pēc izcelsmes bija svešzemniece, visi viņu mīlēja par laipnību un labo sirdi.

Galu galā bēres tuvojās nobeigumam. Dižciltīgā spāņu dāma un angļa sieva tika atstāta guļam mūža miegā vecajā baznīcā, kur viņa atdusēsies vēl ilgi pēc tam, kad no ļaužu atmiņas būs iz­dzisis ne tikai viņas traģiskais dzīves stāsts, bet arī viņas vārds. Un tas, iespējams, notiks drīz, tāpēc ka no visiem Vingfīldiem mūsu pusē dzīvs esmu palicis tikai es viens. Tiesa, manai māsai Mērijai ir pēcnācēji, kuri mantos manus īpašumus un mantu, iz­ņemot dažus ziedojumus Bangejas un Dičingemas nabagiem, bet viņi nes citu vārdu.

Kad es pēc bērēm atgriezos mājā, tēvs sēdēja priekšistabā, gandrīz kā prātu zaudējis aiz bēdām, un viņam līdzās mans brālis Džefrijs. Tēvs tūlīt sāka mani apbērt ar visrūgtākajiem pārmetu­miem par to, ka biju palaidis slepkavu, kaut gan pats dievs bija nodevis to manās rokās.

— Jūs aizmirstat, tēvs, ka Tomass lenc meiteni, — ņirdzīgi iesprauda Džefrijs. .— Un viņam acīmredzot bija nesalīdzināmi svarīgāk turēt to savās skavās nekā uzraudzīt mātes slepkavu. Nu ko, toties viņš uzreiz nošāva divus zaķus: atļāva spāņu velnam izbēgt, lai gan zināja, ka mūsu māte baidījās no spānieša ieraša­nās, un reizē sanaidoja mūs ar skvairu Bozardu, mūsu labo kai­miņu, kuram šāda lakstošanās nez kāpēc nepavisam nav pa prātam.

— Jā, tev taisnība, — piekrita tēvs. — Mātes asinis līp pie tavām rokām, Tomas!

Es klausījos un jutu, ka vairs nespēju ilgāk paciest šādu klie­dzošu netaisnību.

—- Tie ir meli! ■— es izsaucos. — Un es to atkārtošu pat savam miesīgam tēvam. Meli! Šis cilvēks bija nogalinājis manu māti, pirms vēl es biju viņu nomaldījušos saticis jau jājam atpakaļ uz Jarmutu, lai kāptu savā kuģī. Kā gan mātes asinis var lipt pie manām rokām? Bet kas attiecas uz manu lakstošanos ar Liliju Bozardi, tad tā jau nu gan, brāl, ir mana darīšana, bet ne tava, kaut gan tev varbūt patiktu, lai tā būtu tavējā! Un jūs, tēvs, kālab jūs neteicāt man, kāda iemesla pēc jūs baidāties šā spā­nieša? Es dzirdēju tikai nenoteiktas runas un neveltīju tām nekādas uzmanības, jo domāju par ko citu. Bet tagad uzklausiet, ko es jums teikšu. Jūs, tēvs, raidījāt pār manu galvu lāstus, kas būs spēkā līdz tam brīdim, kamēr būšu atradis slepkavu un pabeigšu to, ko esmu iesācis. Lai notiek! Lai gulstas pār mani lāsts, līdz es atradīšu spānieti! Es esmu jauns, toties veikls un stiprs. Tikko būs iespējams, es došos uz Spāniju un dzīšos viņam pakaļ, līdz beidzot vai nu viņu atradīšu, vai arī uzzināšu, ka viņš jau miris. Ja jūs gribat dot naudu, kas palīdzētu man meklējumos, lai no­tiek tā, ja ne — iztikšu arī bez tās. Bet dieva un manas mirušās mātes dvēseles priekšā zvēru, ka nelikšos mierā un nemitēšos tik ilgi, līdz nebūšu atriebis viņas asinis slepkavam ar to pašu zobenu, ar kuru tika nogalināta viņa, vai arī pārliecinājies, ka viņš miris. Ja kādreiz kaut kādu iemeslu dēļ aizmirsīšu savu zvērestu, tad lai mani piemeklē vēl briesmīgāks gals nekā manu māti, lai mana dvēsele netiek uzņemta debesīs, bet mans vārds lai uz visiem laikiem zemes virsū paliek apkaunots.