Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Raiders Hegards

No angļu valodas tulkojusi A. F e l d hū n e

Šo patieso, bet nepretenciozo stāstu par kādu ievērības cienīgu piedzīvojumu stāstītājs Alans Kvotermeins ar cieņu velti visiem lielajiem un mazajiem zēniem, kas to lasīs.

Tagad, kad šī grāmata ir iespiesta un drīz izies pasaulē, tās trū­kumi tiklab stilā, kā saturā mani ļoti nomāc. Runājot par pēdējo, varu piebilst vienīgi, ka grāmata nepavisam nepretendē būt mūsu pieredzētā un paveiktā precīzs izklāstījums. Man pārlieku būtu gri­bējies sīkāk pakavēties pie daudzām lietām, kas saistītas ar mūsu ceļojumu uz Kukuāņu zemi, taču es skaru tās tikai garāmejot. Sai sakarā būtu minamas manis savāktās neparastās ziņas par bruņu- krekliem, kas izglāba mūs no nāves lielajā kaujā pie Lū, tāpat arī par «klusētajiem» jeb kolosiem pie ieejas stalaktītu alā. Bez tam, ja es ļautu vaļu savām vēlmēm, es pastāstītu plašāk par atšķirī­bām, kādas vērojamas starp zulusu un kukuāņu dialektiem, tālab ka par dažām no tām, manuprāt, ir diezgan ko padomāt. Vairākas lappuses būtu vērts veltīt Kukuāņu zemes faunas un floras apska­tam. [1] un ir vēl viens ārkārtīgi interesants temats, kas grāmatā tikai šur un tur pieminēts, proti, šīs zemes bruņoto spēku lieliskā organizācija, kas, pēc manām domām, ievērojamā mērā pārspēj karaļa Cakas [2] zulusu zemē ieviesto sistēmu, jo nodrošina ātrāku karaspēka mobilizāciju un nerada nepieciešamību likt lietā pie­spiedu celibāta sistēmu. Un, beidzot, es tikai mazliet skāru ku­kuāņu sadzīves un ģimenes paražas, lai gan daža laba no tām ir visai neparasta, tāpat ari viņu metālkausēšanas un metināšanas prasmi. Pēdējā viņi sasnieguši pilnību. Labu liecību par to dod viņu «tollas» — smagie metamie naži, kuru mugura ir darināta no kal­tas dzelzs, bet skaistā tērauda asmeņi ar naža muguru sametināti ļoti prasmīgi. Taču, pēc manām domām (un tāpat domā arī sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds), vislabāk būtu izlikt uz papīra stāstu vienkārši un atklāti, šos jautājumus atstājot uz priekšdie­nām, lai par tiem pastāstītu, kad tas galu galā būtu vajadzīgs. Es, bez šaubām, ar lielāko prieku sniegšu ziņas, kādas ir manā rīcībā, ikkatram, kas vien par tām interesētos.

Tagad nu man atliek vienīgi atvainoties par neizkopto stilu. Sev par attaisnojumu varu tikai teikt, ka vairāk esmu radis rīkoties ar šauteni nekā ar spalvu, un tālab nevaru pretendēt uz tādiem lite­rāriem lidojumiem un tādu stila krāšņumu, kāds sastopams romā­nos, ko reizumis mīlu palasīt. Droši vien šādi lidojumi un stila krāšņums ir vēlami, un man žēl, ka nespēju lasītājiem tādus sniegt; taču, no otras puses, es nekā nevaru darīt, ja domāju, ka viss vien­kāršais ir visizteiksmīgākais un grāmatas ir vieglāk saprotamas, ja tās rakstītas vienkāršā valodā, lai gan varbūt man nav tiesību izteikt savus uzskatus šādā jautājumā.

«Ass šķēps nav jāspodrina,» saka kukuāņu paruna, un pēc šī paša principa es uzdrošinos cerēt, ka patiess stāsts, lai cik neti­cams tas arī liktos, neprasās pēc izdaiļošanas ar skaistiem vārdiem.

Alans Kvotermeins

Liekas dīvaini, ka es savā vecumā — pēdējā dzimšanas dienā man palika piecdesmit pieci — esmu ķēries pie spalvas, lai uz­rakstītu kādu stāstu. Interesanti, kāds tas izskatīsies, kad būšu to pabeidzis, ja es vispār nonākšu galā.

Savā dzīvē, kas man iznākusi visai gara, tālab ka savas patstā­vīgās gaitas es iesāku tik jauns, esmu daudz ko darījis. Tai ve­cumā, kad citi zēni deldē skolas solu, es jau pelnīju dzīvei nepie­ciešamo kā tirgotājs vecajā kolonijā.* Esmu bijis tirgotājs, med­nieks, karakalps, esmu pat strādājis raktuvēs. Un tomēr pagājuši

tikai astoņi mēneši, kopš iedzīvojos naudā. Tā ir liela nauda, kas man tagad pieder, — vēl īsti nezinu, cik daudz — taču nedomāju, ka šīs naudas dēj es būtu ar mieru vēlreiz pārdzīvot pēdējos piec­padsmit vai sešpadsmit mēnešus; nē, pat tad ne, ja zinātu, ka no visām likstām galu galā iznākšu sveiks un vesels un vēl ar tādu naudu. Esmu lēnas dabas; vardarbība man netīk, un piedzīvojumi man ir galīgi apnikuši. Tīri vai jābrīnās, kāpēc gan sāku rakstīt šo grāmatu: tas nepavisam nav manā garā. Neesmu no izglītota­jiem, lai gan ļoti mīlu Veco derību* un tāpat ari «Ingoldzbija leģendas [3] . Pamēģināšu izklāstīt iemeslusj kas mani pamudi­nāja rakstīt, lai redzētu, vai man tādi maz ir.

Pirmais iemesls: mani to lūdza darīt sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds.

Otrais iemesls: tāpēc ka tagad esmu apmeties Dērbanā un sāpes kreisajā kājā mani pagalam nomoka. Šīs sāpes liek sevi manīt kopš tās reizes, kad nolādētais lauva iecirta man kājā savus zo­bus; šobrīd ir pavisam ļauni un es kliboju vairāk nekā citkārt. Acīmredzot lauvas zobos jābūt kādai indei, jo, kā gan citādi tas nākas, ka jūsu brūces, kas ir aizvilkušās, atkal atveras un pa­rasti — ievērojiet! — ik gadus vienā un tai pašā laikā sākas jūsu mocības? Vai nav skumīgi, ja kādam, kas savā mūžā nošāvis seš­desmit piecus lauvas, kā to esmu darījis es, sešdesmit sestais sa­košļā kāju kā kumšķi tabakas. Tas izjauc lietu ierasto gaitu, un, tā kā bez visa cita es esmu cilvēks, kas mīl kārtību, man tas netīk. Tas tā, starp citu.

Trešais iemesls: tāpēc ka gribu, lai mans dēls Harijs, kas paš­laik strādā Londonas slimnīcā, kur apgūst dziednieka māku, lasī­dams šo stāstu, mazliet izklaidētos un kaut vai uz kādu nedēļu tiktu pasargāts no iespējamām aušībām. Darbam slimnīcā dažkārt jābūt garlaicīgam un diezgan neinteresantam, jo pat mirušu ķer­meņu uzšķēršana reizēm var būt līdz kaklam. Un, tā kā šis stāsts, lai kāds arī tas iznāktu, garlaicīgs būt gan neliekas, tad uz kadu dienu vai divām, kamēr mans dēls to lasīs, stāsts var ienest mazliet dzī­vības viņa darīšanās.

Beidzot, ceturtais iemesls: tāpēc ka taisos pastāstīt visneparas­tāko stāstu, kādu vien zinu. Tas var likties dīvaini, it īpaši ievē­rojot to, ka tanī nav nevienas sievietes, ja neskaita Fulatu. Pag, tomēr! Ir vēl Gegūla, ja vien viņa bija sieviete un nevis satans.

Bet Gegūlai bija vismaz simt gadu, tātad viņa nebija precību ga­dos, un tāpēc es viņu neskaitu. Katrā ziņā droši varu teikt, ka visā stāstā nav neviena sievišķa. Taču vai nebūtu labāk, ja es jūg­tos savos ratos. Augsne te ir smaga, un es jūtos kā līdz pašai asij iestidzis muklājā. Spēcīgs pajūgs galu galā tiks cauri, ja vien vērši nebūs pārāk vārgi. Ar nožēlojamiem vēršiem nekā neizdarīsi. Ta­gad sākšu.

Es, Alens Ķvotermeins no Dērbanas Natalas [4] provincē, džentl­menis, nododu zvērestu un saku — tā es iesāku savu liecību mier­tiesā sakarā ar nabaga Kivas un Vējaputna bēdīgo galu; taču nez kāpēc tas man neliekas īstais veids, kā būtu jāiesāk grāmata. Un bez tam, vai maz esmu džentlmenis? Kas tad ir džentlmenis? Man nav īsti skaidrs. Dzīvē man iznākušas darīšanas ar melnādaina­jiem, nē, izsvītrošu vārdu «melnādainajiem», jo es to nemīlu. Es pazinu iezemiešus, kuri bija džentlmeņi, un tā teiksi ari tu, Harij, pirms būsi līdz galam izlasījis šo stāstu, un es pazinu arī baltos cilvēkus, kam bija milzums naudas un kas tikko bija atbraukuši no dzimtenes, bet kas tādi nebija. Vismaz es esmu dzimis džentl­menis, lai arī dzīvē nekas vairāk neesmu bijis kā vien nabaga ce­ļojošs tirgotājs un mednieks. Nezinu, vai esmu palicis džentlmenis, par to jāspriež tev. Debess vien zina, ka mēģināju tāds būt.