Vairāk es nevaicāju, tālab ka negribēju likties ziņkārīgs un līdz ar to zaudēt savu cieņu. Taču viņa vārdi mani samulsināja.
Džims beidza griezt tabaku.
«Bās,» viņš izgrūda.
Es likos viņu nedzirdam.
«Bās,» viņš atkārtoja.
«Nu, puis, kas ir?» es atsaucos.
«Bās, mēs dodamies pēc dimantiem.»
«Pēc dimantiem? Bet tad taču jūs braucat pa nepareizu ceļu, — jums vajadzēja griezties uz Dimantu lauku pusi.» «Bās, vai tev gadījies kādreiz dzirdēt par Suleimana kalniem?»
«Ir gan gadījies.»
«Vai esi dzirdējis stāstām, ka tur esot dimanti?»
«Esmu dzirdējis kaut kādas muļķīgas pļāpas, Džim.»
«Tās nav pļāpas, bās. Reiz es pazinu sievieti, kas kopā ar bērnu bija atnākusi no turienes un aizkūlusies līdz Natalai. Viņa pati man stāstīja par to. Tagad viņa jau mirusi.»
«Tavs kungs kļūs par laupījumu maitas putniem, Džim, ja viņš neatteiksies no nodoma aiziet līdz Suleimana zemei. Jā, un tu arī, ja vien tie atradīs kaut ko knābājamu tavā nevienam nevajadzīgajā vecajā ģindenī.»
Viņš nosmīnēja.
«Var jau būt, bās! Bet cilvēkam taču ir jāmirst. Un man pašam gribētos izmēģināt laimi jaunā vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te drīz būs izmedīti visi ziloņi.»
«Uzklausi mani, puis,» es iekaisu. «Labāk pagaidi, kamēr nāve saķers tevi pie dzeltenās rīkles, paklausīsimies, kādu meldiņu tad tu vilksi.»
Pusstundu vēlāk redzēju, ka Nevila furgons devās ceļā. Pēc īsa brīža Džims skriešus metās atpakaļ un pieskrēja man klāt.
«Bās,» viņš ierunājās, «negribēju aizbraukt, neatvadījies no tevis, tāpēc ka droši vien tev ir taisnība: mēs nekad neatgriezīsimies.»
«Tātad tavs saimnieks patiesi sataisījies uz Suleimana kalniem, Džim, vai arī tu melo?»
«Nē,» atbildēja Džims, «tas ir tiesa. Saimnieks teica, ka viņam par katru cenu jāiegūst vai vismaz jāmēģina iegūt bagātība, un kāpēc lai viņš nepamēģinātu kļūt bagāts ar dimantu palīdzību.»
«Pagaidi mazliet, Džim,» es lūdzu, «še tev zīmīte, ko nodot saimniekam, bet apsoli man atdot to viņam tikai tad, kad būsiet sasnieguši Injati.» (Tas bija apmēram simt jūdžu no šejienes.)
«Labi,» viņš atteica.
Es paņēmu gabaliņu papīra un uzrakstīju: «Lai tas, kas dosies turp … kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes kreisās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš.»
«Nu tad, Džim,» es teicu, «kad atdosi šo zīmīti saimniekam, pasaki, ka stingri jāseko šim padomam. Iegaumē, ka tev nevajag tūlīt atdot viņam šo papīriņu, tāpēc ka es negribu, lai viņš grieztos atpakaļ un sāktu man uzdot jautājumus, uz kuriem man nav nekādās patikas atbildēt. Bet tagad ej, dīkdieni, rati jau gandrīz izzuduši skatienam.»
Džims paņēma zīmīti un aizmetās pakal furgonam. Tas tad arī būtu viss, ko es zinu par jūsu brāli, ser Henrij. Bet es ļoti bai- dos, ka …
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs mani pārtrauca, — es meklēšu savu brāli. Dzīšu viņa pēdas līdz Suleimana kalniem, bet, ja būs nepieciešams, arī vēl tālāk. Iešu, kamēr atradīšu viņu vai arī līdz būšu pārliecinājies, ka viņš gājis bojā. Vai jūs nāksiet man līdzi?
Ja nemaldos, es jau tiku teicis, ka esmu piesardzīgs un pat kautrs cilvēks, un šis priekšlikums mani sabiedēja. Man šķita, ka doties šādā ceļojumā ir tas pats, kas iet drošā nāvē. Bez tam, nerunājot jau par visu pārējo, man ir jāpabalsta dēls, un tāpēc nedrīkstu atļauties nomirt tieši tagad.
— Nē, pateicos jums, ser Henrij, domāju, ka būs labāk, ja atteikšos, — es iesāku. — Esmu pārāk vecs, lai piedalītos šādos bezcerīgos pasākumos, kuri mums, bez šaubām, beigsies tāpat, kā tie beidzās manam nabaga draugam Silvestram. Man ir dēls, kuram esmu nepieciešams, tāpēc nevaru atļauties likt dzīvību uz spēles.
Sers Henrijs un kapteinis Guds izskatījās dziļi vīlušies.
— Mister Kvotermein, — ierunājās sers Henrijs, — esmu bagāts cilvēks un no sava nodoma neatteikšos. Par saviem pakalpojumiem varat pieprasīt jebkuru atlīdzību. Sī summa jums tiks izmaksāta līdz mūsu aizbraukšanai. Bez tam, ja ar mums vai jums kaut kas atgadīsies, būšu parūpējies, lai jūsu dēls tiktu pienācīgi nodrošināts, un pēc tā jūs varat spriest, par cik nepieciešamu es uzskatu jūsu līdzdalību. Ja mums palaimēsies nokļūt līdz tai vietai un atrast dimantus, jūs tos sadalīsiet līdzīgās daļās ar Gudu. Man tie nav vajadzīgi. Protams, cerību tur nokļūt nav gandrīz nekādu, taču var gadīties, ka pa ceļam mēs iegūsim ziloņkaulu, un ar to jūs varēsiet rīkoties tāpat. Jūs varat tikpat labi man diktēt savus noteikumus, mister Kvotermein. Un pats par sevi saprotams, ka es segšu visus izdevumus.
— Ser Henrij, — es sacīju, — man nekad nav nācies dzirdēt augstsirdīgāku piedāvājumu, un nabaga mednieks un tirgotājs nevar ar to nerēķināties. Bet šis ir vislielākais pasākums, kurā jebkad esmu ticis uzaicināts, un man vajadzīgs laiks, lai to visu apsvērtu. Katrā ziņā došu atbildi, pirms vēl būsim sasnieguši Dērbanu.
— Lieliski, — atbildēja sers Henrijs.
Tad es viņiem novēlēju labu nakti un devos pie miera. Sapnī es redzēju nabaga sen sen mirušo Silvestru un dimantus.
III nodaļa
AMBOPA KĻŪST PAR MŪSU KALPOTĀJU
No Keiptaunas nokļūt pa jūru līdz Dērbanai var četrās piecās dienās: tas ir atkarīgs no laika apstākļiem un kuģa gaitas. Dažreiz, ja grūti iebraukt īstlondonā [17] , kur vēl nav tās lieliskās ostas, par ko tik daudz runāts un kur ieguldīts milzums naudas, ir jākavējas vesela diennakts, kamēr velkoņi var izbraukt, lai aizvestu no kuģa preces. Mums nebija jāgaida, jo jūras viļņošanās bija pavisam nenozīmīga, un no krasta tūlīt atgāja velkoņi, vedot līdz virteni neglītu plakandibena laivu, kurās ar lielu troksni sāka sviest preču saiņus, nemaz nepievēršot uzmanības, kas tajos atradās; saiņi lidoja brākšķēdami, neviens neskatījās, vai tā ir vilna vai porcelāns. Redzēju, kā sašķīda kaste ar četriem dučiem šampanieša pudeļu un dzirkstošais vīns izšļācās un putoja pa netīrās kravas laivas dibenu. Tie nu gan bija pavisam nevajadzīgi plūdi! Laivā sēdošie kaferi acīmredzot domāja tāpat, jo, atraduši pāris nesaplīsušu pudeļu, viņi nosita tām kaklus un izdzēra tukšas līdz dibenam. Taču viņi nebija rēķinājušies ar šampanieša tilpuma palielināšanos putu dēļ. Juzdami, ka dzēriens viņus spiež vai nost, tie valstījās pa laivas dibenu, saukdami, ka gardais dzēriens esot «tagati» — noburts. Stāvēdams uz kuģa, es aprunājos ar viņiem un iestāstīju, ka viņi iedzēruši visstiprākās baltā cilvēka zāles un dzīvotāji vairs nebūs. Kaferi aizīrās uz krastu briesmīgi pārbijušies, un es domāju, ka šampanietim viņi gan vairs nekad nepieskarsies.
Visu ceļu uz Natalu man no prāta neizgāja sera Henrija Kērtisa piedāvājums. Dienu vai divas mēs pie tā vairs neatgriezāmies, lai gan es stāstīju seram Henrijam un Gudam neskaitāmus medniek- stāstus, turklāt nekā neizdomājot un nepārspīlējot. Nav nekādas vajadzības pūst pīlītes par medīšanu, jo tam, kas nodarbojas ar medībām, tāpat jau gadās daudz neparastu piedzīvojumu. Bet tas uz manu stāstu neattiecas.
Beidzot kādā brīnišķīgā janvāra vakarā — mums taču janvāris ir viskarstākais mēnesis — kuģis tuvojās Natalai, un mēs braucām gar tās krastiem, cerot, ka, saulei rietot, apbrauksim Dērbanas ragu. Krasts no pašas īstlondonas ar saviem sarkanajiem smilšainajiem pakalniem un plašajiem koši zaļajiem klajumiem, kas šur un tur izraibināti ar kaferu ciematiem, ir apbrīnojami skaists. Viļņi, brāžoties pret piekrastes klintīm, uzšļācas augstu jo augstu un izveido sniegbaltu putu joslu, kas apjož visu krastu. Bet sevišķi krāšņa daba ir pie pašas Dērbanas. Gadsimtu gaitā lietavu straumes izskalojušas pakalnos dziļas plaisas, kurās spīguļo upes; cilvēku roku neskarto krūmāju tumšais zaļums mijas ar maizes koku dārzu un cukurniedru plantāciju zaļumu, kam ir cita nokrāsa, bet šur tur izsvaidītie baltie namiņi, uzsmaidot rāmajai jūrai, rada mājīguma noskaņu.
Читать дальше