Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Manuprāt, lai cik skaista arī būtu ainava, tomēr nepieciešama cilvēka klātiene, lai tā būtu pilnīga. Iespējams, ka tāds priekšstats man izveidojies tāpēc, ka pārāk ilgi esmu nodzīvojis mežonīgās, vientuļās vietās un tālab arī zinu civilizācijas vērtību, lai arī tā aizbaida medību zvērus. Paradīze bija brīnišķīga, protams, arī līdz cilvēka parādīšanās brīdim, bet esmu pārliecināts, ka tā kļuva vēl skaistāka, kad pa to sāka staigāt Ieva.

Savos aprēķinos bijām mazliet kļūdījušies, un saule jau sen bija norietējusi, kad izmetām enkuru netālu no Dērbanas raga un iz­dzirdām šāvienu, kas pavēstīja lāga dērbaniešiem, ka pienācis pasta kuģis no Anglijas. Doties uz krastu pāri sēklim bija par vēlu; mēs vērojām, kā glābšanas laivā iekrāva pastu, un tad kāpām lejā pusdienā.

Kad atkal iznācām uz klāja, mēness bija jau uzlēcis un lēja savu gaismu pār jūru un krastu tik dāsni, ka bākas ātri mirgojošās ugunis likās pavisam bālas. No krasta plūda stipra, salda smarža, kas man allaž atsauc atmiņā baznīcas dziedāšanu un misionārus. Bīrijes [18] namiņu logos mirdzēja simtiem uguņu. No lielās brigas, kas stāvēja tepat līdzās, atplūda jūrnieku dziesmas; puiši strādāja, lai līdz ar vēju varētu pacelt enkuru un doties tālāk. Bija brīniš­ķīga nakts, viena no tām naktīm, kādas mēdz būt vienīgi Dienvid­āfrikā. Visu dzīvo radību tā ietina savā miera autā, tāpat kā mēness savā sidraba segā ietina visu dabu. Pat milzīgais buldogs, kas piederēja vienam no mūsu sportiskajiem pasažieriem, šī maigā klu­suma ietekmēts, aizmirsa savu vēlēšanos uzsākt ķīviņu ar pērtiķi, kas tupēja būrī klāja priekšgalā; suns gulēja pie kajītes durvīm un saldi krāca, droši vien sapņodams, ka pieveicis pērtiķi, un sapnī jutās laimīgs.

Mēs trīs — tas ir, sers Henrijs Kērtiss, kapteinis Guds un es — aizgājām un apsēdāmies stūres tuvumā.

— Mister Kvotermein, — kādu brīdi klusējis, mani uzrunāja sers Henrijs, — vai esat apdomājuši manu priekšlikumu?

— Jā, jā! — piebalsoja kapteinis Guds. —Ko esat nolēmis, mis­ter Kvotermein? Ceru, ka iepriecināsiet mūs un nāksiet ar mums līdz ķēniņa Zālamana raktuvēm vai arī uz jebkuru citu vietu, uz kurieni varētu būt devies jums zināmais džentlmenis, vārdā Nevils.

Es klusējot piecēlos, piegāju pie borta un sāku izdauzīt pīpi. Nezināju, ko atbildēt; man vajadzēja kaut vai vēl mirkli, lai galīgi izšķirtos. Iekams degošie pelni bija iekrituši jūrā, lēmums bija pieņemts; lai izlemtu, bija vajadzīga tikai viena lieka sekunde. Tā bieži mēdz būt dzīvē, kad cilvēks ilgi nav varējis izšķirties par kaut ko.

— Labi, džentlmeņi, — es teicu, apsēzdamies savā vietā, — esmu ar mieru. Ja atļaujat, izteikšu jums, kāpēc un ar kādiem noteiku­miem pieņemu jūsu priekšlikumu. Sākšu ar noteikumiem.

Pirmais. Jums jāsedz visi izdevumi, kas saistīti ar ceļojumu, visu ziloņkaulu un citas vērtības, kādas mēs varētu iegūt ceļā, līdzī­gās daļās dala kapteinis Guds un es.

Otrais. Iekams dodamies ceļā, jūs samaksāsiet man par pakal­pojumiem ceļojuma laikā piecsimt mārciņu sterliņu. Es, no savas puses, apņemos godīgi kalpot jums tik ilgi, kamēr jūs paši atteik­sieties no sava pasākuma vai kamēr mēs sasniegsim savu mērķi, vai arī mūs piemeklēs nelaime.

Trešais. Iekams mēs dodamies ceļā, jums jāapstiprina ar do­kumentu, ka manas bojā ejas vai smagas sakropļošanas gadījumā jūs apņematies izmaksāt manam dēlam Harijam, kas studē medi­cīnu Londonā Gaja slimnīcā, piecus gadus pa divsimt mārciņām gadā. Ap to laiku viņam jau vajadzētu būt spējīgam pašam nopelnīt sev iztiku. Tas, manuprāt, tad arī būtu viss. Varbūt jums liekas, ka es prasu pārāk daudz?

— Nē, nē! — steigšus sacīja sers Henrijs. — Ar prieku pieņemu visus jūsu noteikumus. No sava nodoma es neatteikšos, un, ņemot vērā jūsu īpašās zināšanas, man nebūtu nekas pretī maksāt vēl vairāk.

— Jauki. Bet tagad, kad esmu izklāstījis savus noteikumus, pa­teikšu, kādu iemeslu pēc nolēmu piebiedroties jums. Vispirms, džentlmeņi, man jāatzīstas, ka visas šīs dienas es jūs uzmanīgi vēroju, un neuzskatiet mani par nekaunīgu, ja sacīšu, ka jūs abi man esat ļoti simpātiski. Esmu pārliecināts, ka mēs lieliski rikšo­sim vienā pajūgā. Bet, kad taisies sākt tādu garu ceļojumu, tad, manuprāt, tas jau ir kaut kas.

Runājot par pašu ceļojumu —• es domāju mūsu mēģinājumu šķērsot Suleimana kalnus —, teikšu jums skaidri, ser Henrij un kapteini Gud, diez vai mēs atgriezīsimies no turienes sveiki un veseli. Kāds liktenis piemeklēja veco da Silvestru pirms trīssimt gadiem? Kāds liktenis piemeklēja viņa pēcteci pirms divdesmit gadiem? Un kā bija ar jūsu brāli? Teikšu atklāti, džentlmeņi, manu- prat, mūs gaida tāds pats liktenis.

Es apklusu, lai pavērotu savu vārdu iespaidu. Kapteinis Guds izskatījās drusku samulsis, bet sera Henrija sejā pat nepakustējās ne vaibsts.

— Mums ir jāizmēģina sava laime, — viņš noteka.

— Jūs varbūt brīnāties, — es turpināju, — kāpēc es, paredzē­dams mūsu ceļojumam tādu galu, tomēr neatsakos piedalīties tajā, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu bikls cilvēks. Bet tam ir divi iemesli. Pirmkārt, es paļaujos uz likteni un esmu pārliecināts, ka mana nāves stunda ir iepriekš noteikta neatkarīgi no manas rīcības. Un, ja man ir lemts doties uz Suleimana kalniem, lai ietu bojā tur, tad es došos uz turieni un tikšu nogalināts tur. Protams, Visuvarenais zina, ko viņš ir paredzējis iesākt ar mani, tāpēc man pašam nav jāuztraucas par to. Otrkārt, es esmu nabags. Ar medībām un tir­gošanos nodarbojos turpat vai četrdesmit gadus, taču man neko nav izdevies atlicināt, jo nopelnītā ir tikko pieticis Iztikai. Jums, kungi, varbūt nav zināms, ka ziloņu medniekam, kad tas uzsāk medību gaitas, lemts dzīvot vidēji četrus vai piecus gadus. Tātad es esmu pārdzīvojis septiņas ziloņu mednieku paaudzes, un jā­domā, ka mana stunda jau vairs nav tālu. Ja ar mani kaut kas atgadītos, kā tas parasti notiek medībās, tad pēc manu parādu no­maksas mans dēls Harijs paliktu bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, līdz varētu nostāties pats uz savām kājām, bet, ja došos kopā ar jums, viņš uz pieciem gadiem būs nodrošināts. Tie nu īsumā ir mani apsvērumi.

—- Mister Kvotermein, — ieteicās sers Henrijs, noklausījies manī ļoti nopietni un uzmanīgi, — iemesli, kuri pamudinājuši jūs iesais­tīties pasākumā, kas, jūsuprāt, var beigties tikai bēdīgi, dara jums godu. Protams, vienīgi laiks un notikumi rādīs, kam bijusi tais­nība. Bet es, kā jau reiz teicu, esmu nolēmis šo pasākumu novest līdz galam, vienalga kā arī pagrieztos likteņa rats. Ja arī mums galu galā lemts mirt, tad vismaz ceru, ka pirms nāves tomēr varē­sim mazliet pamedīt, vai ne, Gud?

— Kā tad, — apstiprināja kapteinis. — Mēs visi trīs esam pie­raduši skatīties briesmām acīs un ne vienreiz vien esam riskējuši ar dzīvību. Tāpēc nav ko atkāpties. Bet tagad es ieteiktu noiet salonā un atzīmēt mūsu vienošanos, lai viss tā labi veicas.

Un mēs atzīmējām — izdzerot glāzes līdz dibenam.

Nākošajā dienā izkāpām krastā, un es piedāvāju seram Henrijam un kapteinim Gudam apmesties manā mājelē Bīrijē. Mājā ir tikai trīs istabas un virtuve; tā ir celta no nededzinātiem ķieģeļiem ar cinkota skārda jumtu. Toties dārzs man ir lielisks. Tanī aug vis­labākās japāņu mušmulas koka šķirnes un vairāki skaisti mango kociņi, no kuriem es gaidu krietnu ražu. Kociņus man uzdāvināja Botāniskā dārza pārzinis. Dārzu uzrauga viens no maniem biju­šajiem medniekiem, vārdā Džeks. Medībās Sikukunīsu zemē bifeļu māte tik briesmīgi sadragāja viņam kājas stilbu, ka nabaga Džeks bija spiests uz visu mūžu atteikties no medīšanas. Bet kaut kā pa- klibot un kopt dārzu viņš var, jo ir miermīlīgās grikvas cilts dēls; zulusu jūs nekad nepiespiedīsiet nodarboties ar dārzkopību. Tā ir mierīga nodarbošanās, bet zulusam tādas nav pa prātam.