Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Kādu laiku soļojām klusēdami. Pēkšņi Ambopa, kas gāja pir­mais, iesāka zulusu dziesmu par to, kā daži drošsirži, kam apnikusi ikdienas dzīves un ierasto lietu vienmuļība, devušies tuksnesī, lai atrastu tur kaut ko jaunu vai arī mirtu, un kā pēkšņi — tavu brīnumu! —, iegājuši dziļi tuksnesī, viņi ieraudzījuši, ka tas ne­pavisam nav tuksnesis, bet skaists apvidus, kur ir daudz jaunu sievu un treknu lopu, medību zvēru un ienaidnieku, kurus var no- galēt.

Tad visiem bija jāsmejas, un mēs uzskatījām to par labu zīmi. Ambopa tiešām bija jautrs iezemietis, nekad nezaudēja savas vēr­tības apziņu, un, izņemot drūmu pārdomu brīžus, kādi viņam šad tad uznāca, viņam piemita apbrīnojama spēja uzturēt cilvēkos mo­žumu. Mēs visi Ambopu ļoti iemīlējām.

Tagad, sev par prieku, atļaušos pastāstīt kādu atgadījumu, jo es tiešām ārkārtīgi mīlu medniekstāstus.

Apmēram divu nedēļu gājienā no Injati nonācām pie brīnum jaukas mežainas vietiņas. Augsne tur bija valga. Pakalnu aizās kuploja biezi krūmi, ko iezemieši sauc par aidoro, vietumis slējās ērkšķainais «wacht-een-beche» (pagaidi mazuliet) krūms, bez tam tur auga daudz skaisto mačabeles koku; to zarus bija noliekuši atspirdzinošie dzeltenie augļi ar milzīgiem kauliņiem vidū. Sis koks ir iemīļota ziloņu barība; un liecību, ka milzīgie dzīvnieki nav tālu, netrūka, jo tur bija ne tikai daudz viņu kāju milzīgo pēdu nospie­dumu, bet vairākās vietās bija redzami nolauzti un ar saknēm iz­rauti koki. Zilonis ēzdams visapkārt visu noposta.

Kādu vakaru pēc ilgstoša gājiena iznācām neredzēti skaistā vietā. Krūmiem apaugušā pakalna piekājē aizvijās izžuvušas upes gultne, kurā tomēr šur tur bija redzamas kristāldzidra ūdens lāmas ar meža zvēru nagu nospiedumiem visapkārt. Pakalna priekšā ple­tās parkam līdzīgs līdzenums; mimozu puduri ar noplacinātām virsotnēm tur mijās ar spožlapainajiem mačabeles kokiem. Milzīgo mēmo krūmāju jūru nešķērsoja neviena taka.

Izgājuši uz ceļa, ko veidoja upes gultne, izbiedējām veselu pulku garkaklainu žirafu, kuras aizlēca vai, pareizāk, aizpeldēja savā dīvainajā gaitā, astes izslējušas stāvus un klikšķinot ar nagiem ķā ar kastaņetēm. Tās bija apmēram trīssimt jardu no mums, tas ir, šāvienam praktiski nesasniedzamā attālumā, taču Guds, iedams pa priekšu, nevarēja atturēties no kārdinājuma, pacēla šauteni, kas bija lādēta ar liela kalibra lodi, un izšāva uz jaunu žirafes mātīti, kura skrēja pēdējā. Tīri vai neticamas sagadīšanās dēļ lode trāpīja lopiņu tieši kaklā, ievainojot mugurkaulu, un žirafe apmeta kūleni kā trusis. Man nekad nebija nācies redzēt tādus brīnumus.

— Velns viņu rāvis! — noteica Guds. (Diemžēl man jāsaka, ka uztraucies viņš mēdza lietot spēcīgus izteicienus, kurus viņš, bez šaubām, bija piesavinājies savas jūrnieka karjeras laikā.) — Velns viņu rāvis! Es taču viņu nogalināju.

— Ou, Bugvan! — gavilēja kaferi. — Ou, ou!

Viņi sauca Gudu par Bugvanu («Stikla acs») viņa monokļa dēļ.

- O, Bugvan! — kā atbalss atsaucāmies mēs ar seru Henriju, un kopš šīs dienas Guds, vismaz kaferu vidū, iemantoja lieliska šāvēja slavu. Patiesībā viņš šāva pavisam vāji, taču ikreiz, kad kapteinis netrāpīja, mēs, atceroties šo viņa ievērojamo šāvienu, likāmies to nemanām.

Pavēlējuši dažiem no mūsu kalpiem izgriezt labākos žirafes ga­balus, sākām celt nožogojumu apmēram simt jardu pa labi no kādas ūdens lāmas. Šādam nožogojumam nogriež labi daudz dze- loņkrūmu zaru un krauj tos aplī. Laukumu apļa iekšpusē nolīdzina un centrā iekārto guļvietu no sausas tambuki zāles, ja vien tā aug turpat tuvumā, un iededzina vienu vai vairākus ugunskurus.

Kad nožogojums bija pabeigts, uzlēca mēness, un mūsu pus­diena, kas sastāvēja no žirafes gaļas stēkiem un apceptiem sma­dzeņu kauliem, bija gatava. Ar kādu baudu mēs našķojāmies ar šiem smadzeņu kauliem, lai gan to sasmalcināšana nebija nekāds vieglais darbs!

Es nezinu lielāka garduma kā žirafes kaulu smadzenes, — pro­tams, izņemot ziloņa sirdi, un to mums iznāca nobaudīt nākošajā dienā.

Pilna mēness gaismā sēdējām pie savas vienkāršās maltītes, laiku pa laikam to pārtraukdami, lai pateiktos Gudam par viņa lielisko šāvienu. Tad aizkūpinājām pīpes un sākām stāstīt dažneda­žādus atgadījumus. Droši vien bija ļoti interesants skats, kad mēs tur tā tupējām apkārt ugunskuram.

Es ar saviem īsi apcirptajiem iesirmajiem matiem, kas auga stā­vus kā suka, un sers Henrijs ar dzeltenajām cirtām, kas bija atau­gušas visai garas, bijām sevišķi atšķirīgs pāris, vēl jo vairāk tā­pēc, ka es esmu kalsns, neliela auguma, āda man ir tumša un sveru deviņarpus stounus [30] , turpretī sers Henrijs ir liela auguma, platiem pleciem un sver piecpadsmit. Taču, ievērojot visus apstākļus, liekas, ka visdīvaināk no mums trijiem izskatījās karaliskās flotes atvaļinātais virsnieks kapteinis Džons Guds. Viņš sēdēja uz ādas maisa, it kā tikko atgriezies no tīkami pavadītas dienas medī­bās civilizētajā pasaulē — nevainojami tīrs, kārtīgs un labi ģērbies. Mugurā viņam bija brūna tvīda [31] mednieka tērps, galvā pieskaņo­tas krāsas platmale un glītas getras. Kapteinis kā daždien bija lieliski noskuvies, monoklis un liekie zobi likās esam vislabākajā kārtībā, un tādējādi viņš bija elegantākais vīrietis, kādu man jeb­kad iznācis sastapt tuksnesī. Kapteinis pat bija uzlicis baltas guta- perčas apkaklīti, kuras viņam bija krājumā.

— Tās taču sver tik maz, — viņš atrunājās, kad es šai sakarā

izteicu savu izbrīnu. — Man patīk allaž izskatīties kā džentlmenim.

Un tā nu mēs sēdējām un tērzējām burvīgajā mēness gaismā, lūkodamies, kā kaferi kādus jardus nostāk sūc reibinošo daku no pīpes, kuras iemutis bija darināts no Dienvidāfrikas antilopes raga.

Beidzot viņi cits pēc cita ietinās segās un pie ugunskura aiz­miga, vienīgi Ambopa palika sēžam mazliet nomaļus (es ievēroju, ka viņš nekad nebiedrojās ar kaferiem). Atbalstījis zodu rokā,'viņš, likās, bija nogrimis dziļās domās.

Pēkšņi no krūmu biezokņa mums aizmugurē atskanēja skaļš «vuuf», «vuuf».

— Tas ir lauva, — es sacīju.

Mēs visi pielēcām kājās un klausījāmies.

Tūlīt pat no tās puses, kur simt jardu attālumā atradās lāma, spalgi ieskanējās ziloņa auri.

— Unkungunklovo! Unkungunklovo! (Zilonis! Zilonis!) — čuk­stēja kaferi.

Un pēc brītiņa ieraudzījām veselu rindu lielu, tumšu stāvu gausi soļojam no lāmas puses un ejam krūmāju virzienā. Guds uzrausās kājās, pilns nokaušanas alku, acīmredzot domādams, ka nogalināt ziloni ir tikpat viegli kā žirafi, ar kuru viņam tā bija laimējies, bet es saķēru viņu pie rokas un piespiedu apsēsties.

— Nevajag, — es teicu, — lai viņi iet.

— Izrādās, ka te ir īsta paradīze medniekam. Es ieteiktu kādas dienas palikt šeit un pamedīt, — pēkšņi ierunājās sers Henrijs. _

Tas mani mazliet pārsteidza, jo sers Henrijs allaž bija uzstājis, lai mēs dotos uz priekšu pēc iespējas ātrāk, īpaši vēl, kad Injati bijām pārliecinājušies, ka apmēram pirms diviem gadiem kāds anglis, vārdā Nevils, patiešām tur bija pārdevis savu furgonu un devies dziļāk zemes iekšienē. Domāju, ka šai gadījumā sera Hen­rija mednieka instinkts būs ņēmis virsroku.

Guds par šo domu bija sajūsmā, jo viņš ilgojās izmēģināt roku ziloņu medībās. Taisnību sakot, arī es to vēlējos, jo mana sirds­apziņa neatļāva palaist garām tādu ziloņu baru un ne reizes ne­izšaut.