Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

— Labi, draugi, — es teicu, — domāju, ka maza izklaidēšanās mums nenāks par ļaunu. Bet tagad dosimies pie miera, jo mums jābūt kājās līdz ar saules lēktu. Tad varbūt izdosies pārsteigt zilo­ņus, kad tie ganīsies pirms dienas gājiena.

Pārējie neko neiebilda, un mēs taisījāmies uz gulēšanu. Guds novilka uzvalku, izpurināja to, noslēpa monokli un mākslīgos zo­bus bikšu kabatā. Savus kārtīgi salocītos apģērba gabalus viņš nolika tādā vietā, kur tos nevarēja samērcēt rīta rasa, un apsedza ar sava ūdensnecaurlaidīgā mēteļa stūri. Mēs ar seru Henriju ap­mierinājāmies ar daudz pieticīgāku sagatavošanos, tā ka drīz vien jau gulējām, ievīstījušies segās, un iegrimām bezsapņu miegā, kāds atalgo ceļinieku.

Un miegā mums šķita, ka mēs arvien vēl ejam, ejam, ejam … Bet kas tad tas?

Pēkšņi līdz mūsu ausīm nonāca niknas cīņas troksnis, ko nāko­šajā mirklī nomainīja drausmīga rēkoņa. Bija skaidrāks par skaidru: tādu troksni var radīt vienīgi lauva. Visi pielēcām kājās un skatījāmies uz lāmas pusi, no kurienes nāca troksnis. Ieraudzījām dzelteni melnu murskuli, kas cīnīdamies streipuļoja mūsu virzienā. Paķērām šautenes un, pa ceļam velkot kājā nemiecētas ādas zāba­kus — veldskunus —, izskrējām no nožogojuma. Nāvīgajā cīņā saķērušies dzīvnieki tagad bija pakrituši un vēlās pa zemi šurp un turp. Kad pieskrējām pie dīvainā murskuļa, cīniņš jau bija galā un viss bija kluss.

Un ko mēs tur ieraudzījām: zālē gulēja beigts Āfrikas visskaistā­kās antilopes — melnās antilopes — tēviņš, bet turpat līdzās — varens lauva ar melnām krēpēm, antilopes milzīgo izliekto ragu caurdurts, arī beigts. Acīmredzot būs noticis tā. Antilope būs nā­kusi padzerties pie lāmas, kur, gaidot uz laupījumu, bija apmeties lauva, droši vien tas pats, kura rēkšanu mēs dzirdējām vakarā. Kamēr antilope dzēra, lauva būs lēcis tai virsū, taču nokļuva tieši uz asajiem izliektajiem ragiem, kas izdūrās tam cauri. Reiz es jau redzēju šādu ainu. Lauva, kas nekādi nevarēja atbrīvoties, koda un plosīja antilopes muguru un kaklu, bet antilope baiļu un sāpju bezprātā drāzās uz priekšu, līdz nokrita zemē bez dzīvības.

Pamatīgi nopētījuši dzīvniekus, pasaucām kaferus un kopējiem spēkiem aizvilkām tos līdz nožogojumam. Pēc tam apgūlāmies un vairs nepamodāmies līdz ausmai.

Līdz ar pirmajiem saules stariem bijām augšā un sākām gatavo­ties medībām. Paņēmām līdz trīs 8. kalibra šautenes, ļoti daudz patronu un savas lielās pudeles ar aukstu, vāju tēju, kas, pēc ma­nām domām, allaž ir labākais padzēriens medībās. Steigšus kaut ko iekoduši, devāmies ceļā. Mums līdz nāca Ambopa, Kiva un Vējaputns. Kaferus atstājām nometnē un pavēlējām novilkt lauvam un antilopei ādu un sacirst antilopi gabalos.

Ziloņu plato taku atradām viegli. Papētījis to, Vējaputns pazi­ņoja, ka to ieminuši kādi divdesmit vai trīsdesmit ziloņi, pie tam lielākā daļa no tiem ir pieauguši tēviņi. Naktī ziloņu bars bija pa­spējis noiet kādu gabalu, un tikai ap deviņiem, kad jau bija ļoti sutlgs, pec nolauztajiem kokiem, nobraztajam lapam un mizas, ka arī pēc kūpošajiem mēsliem zinājām, ka ziloņi nevar būt tālu.

Un tad ieraudzījām ziloņu baru. Kā jau Vējaputns bija teicis, tur tiešām bija divdesmit trīsdesmit ziloņu. Pabeiguši rīta maltīti, tie stāvēja ieplakā, cilādami milzīgās ausis. Tas bija lielisks skats.

Ziloņi atradās apmēram divsimt jardu no mums. Paņēmis kum­šķi sausas zāles, es pasviedu to gaisā, lai noteiktu vēja virzienu, jo zināju, ka tad, ja ziloņi mūs pa vējam saodīs, tie pazudīs, pirms vēl būsim paguvuši izšaut. Pārliecinājušies, ka nelielais vējiņš pūš mūsu virzienā, sākām zagšus līst uz priekšu. Tā slēpjoties, mums izdevās nokļūt apmēram četrdesmit jardu attālumā no milzīgajiem dzīvniekiem. Tieši mums priekšā, pagriezušies sāniski, stāvēja trīs vareni ziloņu tēviņi, viens no tiem ar milzīgiem ilkņiem. Es pačuk­stēju saviem ceļabiedriem, ka tēmēšu uz vidējo, sers Henrijs mēr­ķēja uz to, kas stāvēja pa kreisi, bet Guds — uz tēviņu ar liela­jiem ilkņiem.-

— Nu, — es nočukstēju.

Bum! Bum! Bum! — nodārdēja trīs šautenes, un sera Henrija zilonis nokrita. Lode bija trāpījusi tieši sirdī. Manējais nokrita uz ceļiem. Es domāju, ka dzīvnieks ir nāvīgi ievainots, bet pēc mirkļa tas piecēlās kājās un metās bēgt, bezmaz mani neskāris. Sai mirklī izšāvu otru stobru viņam tieši ribās, un nu zilonis nogāzās jau pa īstam. Steigšus ielicis divas jaunas patronas, pieskrēju viņam cieši klāt un ar trešo šāvienu smadzenēs izbeidzu nabaga dzīvnieka cie­šanas. Pēc tam pagriezos, lai paskatītos, kā Guds ticis galā ar mil­zīgo tēviņu, kuru dzirdēju rēcam no niknuma un sāpēm, kad pie­veicu savu ziloni. Pieskrējis pie kapteiņa, redzēju, ka viņš ir ārkār­tīgi uztraucies. Izrādījās, ka, ievainots ar pirmo šāvienu, zilonis apgriezies un drāzies tieši virsū savam pāridarītājam un Guds tik tikko paspējis izvairīties. Pēc tam zilonis meties bēgt, nemeklējot ceļa, tieši uz mūsu nometni. Turpretī pārējais bars mežonīgā iz­bīlī drāzās pretējā virzienā.

Brīdi apspriedāmies, vai mums sekot ievainotajam tēviņam vai arī doties pakaļ baram, un galu galā izšķīrāmies par pēdējo. Gā­jām, domādami, ka vairs nekad neredzēsim šos lielos ilkņus. Vēlāk es vēlējos, kaut tā būtu bijis. Sekot ziloņiem nebija grūti, jo viņi atstāja aiz sevis taku apmēram braucama ceļa platumā, turklāt, panikā bēgdami, nomīdīja biezos krūmus, it kā tie būtu tambuki zāle.

Taču panākt ziloņus nemaz nebija tik vienkārši, un mēs kveldi­nošajā saulē bijām nomocījušies vairāk nekā divas stundas, kad beidzot ieraudzījām tos atkal. Visi dzīvnieki, izņemot vienu tēviņu, stāvēja cieši saspiedušies, un pēc nemierīgajām kustībām, kā ari pēc nemitīgās snuķu cilāšanas, ostot gaisu, sapratu, ka tiem prātā kaut kas nelabs. Vientuļais tēviņš acīmredzot stāvēja sardzē kādus piecdesmit jardus šaipus bara un sešdesmit — no mums. Domā­dami, ka tad, ja mēs mēģināsim pieiet tuvāk, viņš mūs var pamanīt vai saost un ka tādā gadījumā bars atkal metīsies bēgt, īpaši tāpēc, ka vieta bija diezgan klaja, mēs visi nomērķējām uz šo tēviņu un pēc manas čukstus dotās komandas reizē izšāvām. Visi trīs šā­vieni trāpīja, un zilonis nokrita beigts. Bars atkal metās uz priekšu, bet, dzīvniekiem par nelaimi, apmēram pēc simt jardiem ceļā gadī­jās nulla — izžuvusi upes gultne ar stāviem krastiem. Sī vieta bija ļoti līdzīga tai, kur kādreiz zulusu zemē galu dabūja karaliskais princis [32] . te tad arī iedrāzās ziloņi. Kad sasniedzām malu, ierau­dzījām, ka viņi mežonīgā panikā izmisuši pūlas izkļūt otrā krastā. Spalgi taurēdami, dzīvnieki, savtīga pašaizsargāšanās in­stinkta dzīti,» grūda cits citu nost, gluži tāpat kā šādā gadījumā rīkotos lielākā daļa cilvēku.

Šis brīdis nu bija mums izdevīgs; mēs šāvām tik ātri, cik ātri vien spējām pielādēt šautenes, un nobeidzām piecus nabaga dzīv­niekus. Bez šaubām, mēs būtu pieveikuši visu baru, ja vien ziloņi nebūtu izbeiguši mēģinājumu tikt krastā un nebūtu sākuši skriet cik tik jaudas uz priekšu pa nullu. Bijām pārāk noguruši, lai dzītos tiem pakaļ, bet, iespējams, mums jau mazliet bija apni­cis nogalināt, jo astoņi ziloņi nav vis nekāds mazais medījums vienai dienai.

Kad kaferi bija izgriezuši diviem ziloņiem sirdis, lai pagatavotu vakariņas, mēs, mazliet atpūtušies un ļoti apmierināti ar guvumu, griezāmies atpakaļ uz nometni, nolēmuši nākošajā rītā atsūtīt ne­sējus, kas beigtajiem ziloņiem nocirstu ilkņus.