Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Drīz pēc tam, kad bijām pagājuši garām tai vietai, kur Guds bija ievainojis tēviņu-patriarhu, uzdūrāmies antilopu baram, bet nešā­vām, jo gaļas mums bija atliku likām. Antilopes aizrikšoja mums garām, pēc tam aiz kāda neliela krūmu pudura apmēram simt jardu tālāk apstājās un pagriezās uz mūsu pusi, lai pavērotu mūs. Guds nevarēja nociesties, neaplūkojis tās labāk, jo viņš nekad nebija

redzējis Dienvidāfrikas antilopi tik tuvu. Tāpēc, atdevis šauteni Ambopam, viņš, Kivas pavadīts, sāka iet uz krūmāju pusi. Mēs ap­sēdāmies, lai pagaidītu viņu, nežēlodamies par to, ka radies iegansts mazliet atvilkt elpu.

Saule rietēja savā purpursārtajā varenībā, un mēs ar seru Hen­riju tīksminājāmies par skaisto ainavu, kad pēkšņi izdzirdām ziloņa spalgo taurēšanu un ieraudzījām dzīvnieka milzīgo stāvu. Tas drāzās uzbrukumā ar paceltu asti un snuķi, krasi iezīmēdamies pret sarkano saules disku. Nākošajā mirklī redzējām, ka Guds un Kiva joza ko kājas nesa atpakaļ pie mums, un ievainotais zilonis (jo tas bija viņš) tiem pakaļ. Kādu brīdi mēs neriskējām šaut, lai netrāpītu skrējējiem — lai gan, taisnību sakot, šaušanai no tāda attāluma nebija diezkādas jēgas, — un tad notika kaut kas bries­mīgs — Guds krita par upuri savai kaislībai uz civilizēta cilvēka apģērbu. Ja viņš līdzīgi mums būtu bijis ar mieru šķirties no savām biksēm un getrām un būtu devies medībās flaneļa kreklā un veld- skunos, viss būtu bijis labi. Taču tagad šai izmisīgajā skrējienā bikses viņam bija par traucēkli, un pēkšņi, kad Guds bija no mums kādus sešdesmit jardus, skriešanā pa zāli nopulētie zābaki slīdēja un viņš nokrita uz mutes tieši ziloņa priekšā.

Šausmās mums aizrāvās elpa, jo zinājām, ka Guda bojā eja ir neizbēgama, un, cik ātri spēdami, metāmies pie viņa.

Pēc trim sekundēm viss bija galā, taču ne tā, kā bijām gaidījuši. Zuluss Kiva ieraudzīja, ka viņa kungs pakritis, un, būdams droš­sirdīgs, pagriezās un grūda zilonim tieši purnā savu asegaju, kas iestrēdza tā snuķī. Sāpēs iekaukdamies, dzīvnieks saķēra nabaga zulusu un nosvieda zemē. Uzlicis savu milzīgo kāju tam virsū, zi­lonis apvija snuķi ap viņa ķermeņa augšdaļu un pārrāva zulusu uz pusēm.

Šausmās vai prātu zaudējuši, mēs brāzāmies uz priekšu, nepār­traukti šaudami, līdz beidzot zilonis nokrita uz sakropļotā zulusa.

Guds piecēlās, izmisis lauzīdams rokas par drošsirdīgo glābēju, kurš bija ziedojis savu dzīvību, lai glābtu viņējo. Un es, lai gan, man dzīvē bija nācies daudz pieredzēt, arī es jutu kaklā sakāpjam kamolu. Ambopa stāvēja, vērodams milzīgo beigto ziloni un na­baga zulusa sakropļotās mirstīgās atliekas.

— Nu ko, — viņš pēc brīža ierunājās. — Kiva ir miris, bet viņš mira kā īsts vīrs.

Bijām nogalinājuši deviņus ziloņus, un, kamēr izgriezām ilkņus, pārvilkām tos nometnē un rūpīgi aprakām smiltīs zem milzīga koka, kas bija redzams no vairāku jūdžu attāluma visapkārt, pa­gāja divas dienas. Ziloņkauls bija lielisks — labāka es nebiju re­dzējis: ikviens ilknis vidēji svēra no četrdesmit līdz piecdesmit mārciņām. Milzīgā ziloņa ilkņi, kurš bija saplosījis nabaga Kivu, pēc mūsu aptuvenā aprēķina, svēra simt septiņdesmit mārciņu.

Kivu vai, pareizāk sakot, to, kas bija palicis no viņa, mēs ierakām skudrulāča alā, kapā ielikām līdz arī asegaju, ko aizstāvēties ceļā uz viņsauli.

Trešajā dienā devāmies ceļā, cerēdami, ka varēsim kādreiz at­griezties un izrakt noslēpto ziloņkaulu. Pēc ilga un nogurdinoša gājiena un daudziem piedzīvojumiem, kurus sīkāk pārstāstīt man te neatliek vietas, sasniedzām Sitandas krālu pie Lukangas upes — mūsu ceļojuma īsteno sākuma punktu.

Es ļoti labi atminos mūsu ierašanos šai vietā. Pa labi bija ciems ar izkaisītām iezemiešu būdām un dažas no akmens celtas lopu mītnes. Mazliet zemāk pie pašas upes bija redzami apstrādāti ze­mes gabaliņi, kur iezemieši izaudzēja savus trūcīgos labības krāju­mus. Aiz tiem viļņojās nepārredzamas veldas — augstas zāles pļa­vas, kur klejoja sīkāku dzīvnieku bari. Kreisajā pusē pletās tuk­snesis.

Likās, ka Sitandas krāls atrodas šī auglīgā apvidus pašā malā. Grūti pateikt, ar ko izskaidrojama tik negaidīti krasa augsnes maiņa. Taču tā bija acīm redzama.

Tieši lejpus mūsu nometnei urdzēja maza upīte. Tās pretējā krastā bija akmeņaina nogāze, tā pati, pa kuru pirms divdesmit gadiem es redzēju nabaga Silvestru rāpus atgriežamies pēc mēģi­nājuma aizkļūt līdz Zālamana raktuvēm. Aiz šīs nogāzes sākās tuksnesis, kur auga zemi dzeloņkrūmi.

Bija vakars, kad mēs beidzām ierīkot nometni. Milzīgā ugunīgā saules lode lēnām iegrima tuksnesī, lejot pāri visam nepārskatā­majam plašumam savus pēdējos mirdzošos daudzkrāsainos starus.

Atstājis Gudu par mūsu mazās nometnes iekārtošanas uzraugu, es uzaicināju seru Henriju pastaigāties. Uzkāpām pretējā nogāzē, lai no turienes pavērotu tuksnesi. Gaiss bija ļoti tīrs, un tālumā es varēju atšķirt lielā Suleimana kalna sniegoto virsotņu neskaid­ros zilganos apveidus.

— Paraugieties, — es ieteicos, — lūk, siena, kas apjož Zālamana raktuves. Dievs vien tik zina, vai mēs kādreiz tās sasniegsim.

— Tur jābūt manam brālim, un, ja viņš ir tur, lai notiek kas no­tikdams, es nokļūšu pie viņa, — teica sers Henrijs ar to mierīgo pārliecību, kas šim vīram bija tik ļoti raksturīga.

— Cerēsim, ka mums tas izdosies! — es atteicu un pagriezos, lai ietu atpakaļ uz nometni, kad pēkšņi pamanīju, ka nebijām vieni. Aiz mums, tāpat nopietnu seju vērdamies uz tālajiem kalniem, stā­vēja lielais zuluss Ambopa. Redzot, ka es skatos uz viņu, zuluss ierunājās, taču vērsās pie sera Henrija, kuram viņš jau bija pa­spējis pieķerties.

— Vai tā ir tā zeme, uz kurieni tu domā iet, Inkubu (šis vārds vietējo ļaužu valodā nozīmē «zilonis», un kaferi tā bija iesaukuši seru Henriju)? — Ambopa norādīja ar savu plato asegaju uz kalniem.

Es sašutis jautāju, ko gan viņš domā, tik familiāri uzrunājot savu kungu. Lai iezemieši savā starpā sauc mūs, kādos vārdos viņi tikai iedomājas, bet nav pieklājīgi, ka viņi savus pagāniskos vārdus lieto, uzrunājot balto cilvēku. Zuluss klusu iesmējās, un šie smiekli mani pagalam saniknoja.

— Kā tu zini, ka es neesmu līdzinieks tam inkosi, kuram kal­poju? Raugi, mans kungs ir karaļa dzimuma, tas redzams pēc viņa auguma un acīm, bet vai nevar būt, ka arī es esmu tāda dzimuma, jo vai es neesmu tikpat liels. Ai, Makumazān! Esi mana mēle un pastāsti manus vārdus Inkubu, manam kungam un vadonim, jo es gribu runāt ar viņu un ar tevi arī.

Biju dusmīgs uz Ambopu, jo neesmu pieradis, ka kaferi tā runā ar mani, taču viņš kaut kādā veidā mani ietekmēja. Bez tam gri­bēju uzzināt, kas viņam sakāms. Un tā es pārtulkoju viņa vārdus seram Henrijam, piebildis, ka, pēc manām domām, viņš ir bez­kauņa un viņa plātīšanās ir nedzirdēta.

— Jā, Ambopa, — apstiprināja sers Henrijs, — esmu nodomājis doties uz šo zemi.

— Tuksnesis ir plašs, un tanī nav ūdens, bet kalni ir augsti un klāti ar sniegu, un cilvēks nevar pateikt, kas atrodas aiz kalniem, kur savu paslēptuvi radusi saule. Kā tu aiziesi uz turieni, Inkubu, un kālab gan tu gribi to darīt?

Es pārtulkoju.

— Pasakiet viņam, — atbildēja sers Henrijs, — es iešu tālab, ka, pēc manām domām, cilvēks, kura dzīslās rit tās pašas asinis, kas manējās, proti, mans brālis, jau sen devies uz turieni, un es eju viņu meklēt.