Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Tomēr mēs neapstājāmies, lai gan mums tobrīd par varītēm gri­bējās atpūsties; zinājām, ka, saulei kāpjot augstāk, iestāsies tāds karstums, ka turpināt ceļu būs gandrīz neiespējami. Beidzot ap­mēram ap sešiem tālumā pamanījām nelielu klinšu grēdu, kas pa­cēlās līdzenuma vidū. Nogurumā tikko vilkdami kājas, klunkurējām tās virzienā. Par laimi, atradām pārkārušos klints radzi. Zem ra­dzes bija līdzenas smiltis, un tā deva labu patvērumu no svelmes. Palīdām zem radzes, iedzērām mazliet ūdens, noēdām pa gabali­ņam biltonga un tūlīt aizmigām dziļā miegā.

Pamodāmies trijos pēc pusdienas. Mūsu trīs nesēji jau gatavojās atpakaļceļam. Viņiem bija diezgan no tuksneša, un pat visas pa­saules naži nepiespiestu viņus iet tālāk. Ar baudu izdzērām ūdeni, kas vēl bija palicis blašķēs, un, no jauna piepildījuši tās no nesēju ķirbju pudelēm, vērojām, kā viņi uzsāka divdesmit jūdžu garo ceļu mājup.

Pusē piecos arī mēs devāmies tālāk. Jutāmies vientuļi un pa­mesti. Cik tālu sniedzās skatiens, visā smilšainajā klajumā ne­bija manāma neviena dzīva radība, ja neskaita dažus strausus. Acīmredzot zvēriem te bija pārāk sauss, un, izņemot vienu vai divas indīgās kobras, neredzējām nevienu rāpuli. Taču viens kukainis, proti, parastā istabas muša, mūs pavadīja pastāvīgi. Mušas lidoja «ne pa vienai, bet pulku pulkiem», kā tas laikam teikts kaut kur Vecajā derībā. Istabas muša patiesi ir neparasts kukainis. Lai kur arī jūs ietu, visur atradīsiet to priekšā, un tā tas ir bijis allaž : Reiz es redzēju šo kukaini dzintara gabalā, kuram, kā man tika stāstīts, bija ne mazāk par piecsimt tūkstošiem gadu, un muša dzintara izskatījās tieši tāpat, kā tās pēctece šodien. Es gandrīz vai nešau­bos, ka tad, kad zemes virsū pēdējais cilvēks gulēs uz nāves gul­tas, muša — protams, ja tas iekritīs vasarā — dīks un riņķos ap to un gaidīs izdevīgu brīdi, lai apmestos tam uz deguna.

Saulei rietot, apstājāmies un sākām gaidīt uzlēcam mēnesi. Des­mitos tas parādījās pie debess, skaists ifts gauss, kā vienmēr, un mēs atkal vilkāmies tālāk, atpūtušies tikai reizi apmēram ap diviem naktī. Bridām visu nakti bez apstājas, līdz uzausa ilgi gaidītā saule un pārtrauca mūsu grūto gājienu. Iedzēruši dažus malkus ūdens, galīgi novārguši, mēs nogāzāmies smiltīs un drīz vien aiz- migam. Atstāt kādu sardzē nebija ne mazākās vajadzības, jo šajā bezgalīgajā neapdzīvotajā līdzenumā nebija nevienas dzīvas dvē­seles, no kā būtu jābaidās. Mūsu vienīgie ienaidnieki bija svelme, slāpes un" mušas. Bet es drīzāk būtu ar mieru stāties pretī briesmām, kas man draudētu no cilvēka vai plēsīga zvēra, nekā ielaisties da­rīšanās ar šo briesmīgo trijotni. Diemžēl šoreiz mums nepalaimējās noslepties no saules svelmes kādas viesmīlīgas klints paēnā. Un tā pulksten septiņos pamodāmies no neizturama karstuma ar tādu sajūtu, it kā līdzīgi bifštekam tiktu turēti virs kvēlojošām oglēm. Saule vārda visīstākajā nozīmē bija mūs izcepinājusi. Likās, ka tās svelošie stari izsūkuši mums visas asinis no dzīslām. Apsēdāmies un elsām.

— Projām! — es saucu, gurdi atgaiņādams mušu mākoni, kas •dzīvespriecīgi dūca man virs galvas. Tās nejuta karstuma.

— Goda vārds … — noteica sers Henrijs.

— Jā, ir karsti! — piekrita Guds.

Karstums patiesi nebija izturams, un nebija kur patverties no šīs pekles. Kur vien metām acis, neredzējām ne akmeni, ne koku, itin nekā, tikai nebeidzamu spilgtu gaismu; tā apžilbināja acis, jo karstais gaiss virmoja virs tuksneša kā virs nokaitētas plīts.

— Ko iesākt? — ievaicājās sers Henrijs. — Ilgi mēs to neiz­turēsim.

Bezpalīdzīgi vērāmies cits citā.

— Zināt ko? — Guds teica. — Jāizrok bedre, jāierāpjas tur iekšā un jāapsedzas ar dzeloņkrūmiem.

Ierosinājums nelikās sevišķi daudzsološs, tomēr tas bija labāk nekā nekas. Ķērāmies tūdaļ pie darba un, liekot lietā rokas un lāpstiņu, kuru bijām paķēruši līdz, pēc stundas mums izdevās iz­rakt apmēram desmit pēdas garu, divpadsmit pēdas platu un divas pēdas dziļu bedri. Pēc tam ar mednieku nažiem sagriezām zemos krūmus, ielīdām bedrē un apsedzāmies ar tiem. Vienīgi Vējaputns nesekoja mūsu piemēram, jo viņš kā jau hotentots bija pieradis pie svelmes.

Sis patvērums mazliet pasargāja mūs no dedzinošajiem saules stariem. Bet karstumu, kāds bija šajā pašu raktajā kapā, ir vieglāk iedomāties nekā aprakstīt. Droši vien Melnā ala Kalkutā ir nieks pret mūsu bedri. Man līdz šim vēl nav skaidrs, kā mēs pārdzīvojām to dienu. Gulējām, elsdami un laiku pa laikam samitrinādami lū­pas ar ūdeni no mūsu trūcīgā krājuma. Ja mēs ļautu sev vaļu, ūdens tiktu izdzerts pirmajās divās stundās, taču bijām spiesti ievērot visstingrāko taupību, jo pārāk labi sapratām, ka bez ūdens mēs drīz vien aiziesim bojā nožēlojamā nāvē.

Taču viss reiz beidzas — ja vien cilvēks nodzīvo tik ilgi, lai šīs beigas piedzīvotu, — un arī šī briesmīgā diena sāka sliekties uz vakarpusi. Ap pulksten trim pēc pusdienas mēs nolēmām, ka ciest šīs mokas vairs nav iespējams. Labāk nomirt ejot, nekā ļaut sevi lēnām pieveikt slāpēm un karstumam šai pretīgajā bedrē. Pa­dzēruši dažus malkus no mūsu ātri sarūkošā ūdens krājuma, kas bija sasilis līdz cilvēka asiņu temperatūrai, mēs klumburojām tālāk,.

Bijām pa tuksnesi nogājuši jau apmēram piecdesmit jūdzes. Vecā da Silvestras kartē tuksnesis atzīmēts kā 40 ljē [36] plats, un «netīrā ūdens iedobe» ir novietota apmēram tā vidū. Četrdesmit ljē līdzinās simt divdesmit jūdzēm, tātad mums vajadzēja atrasties augstākais divpadsmit vai piecpadsmit jūdzes no ūdens, ja tāds patiesi kaut kur atrodams.

Visu pēcpusdienu mēs, tikko vilkdami kājas, lēnām un ar mokām kustējāmies uz priekšu, stundā noejot ne vairāk kā pusotras jūdzes. Kad saule bija norietējusi, atkal apstājāmies, lai sagaidītu uzlēcam mēnesi; iedzērām pāris malku ūdens, un mums izdevās iesnausties.

Pirms apgulšanās Ambopa norādīja mums uz nelielu pauguru,, kura apveidi neskaidri izcēlās uz smilšainā līdzenuma gludās vir­smas, apmēram astoņas jūdzes no mūsu apmešanās vietas. No, tālienes tas izskatījās pēc skudru pūžņa, un aizmigdams es vēl. domāju, kas tas gan varētu būt.

Līdz ar mēness parādīšanos mēs, galīgi novārguši no svelošā karstuma un mokošajām slāpēm, turpinājām ceļu. Kas nav izjutis šīs mokas pats, tas nevar iedomāties, ko todien izcietām. Mēs jau vairs negājām, bet streipuļojām, laiku pa laikam bezspēkā kriz­dami un turpat vai ik stundu apstādamies, lai atvilktu elpu. Mums. nebija spēka pat sarunāties. Guds līdz šim visu laiku bija pļāpājis un jokojies, jo viņš ir ļoti jautrs puisis, bet arī viņa jautrība kaut kur bija pagaisusi.

Beidzot ap diviem naktī, galīgi paguruši gan miesīgi, gan garīgi, sasniedzām dīvainā mazā smilšu paugura pakāji, kas no pirmā acu, uzmetiena mums tiešām atgādināja milzīgu skudru pūzni; tas bija apmēram simt pēdu augsts un aizņēma gandrīz vai vienu mor- genu [37] (divus akrus) lielu platību.

Seit mēs apstājāmies un, neizturamu slāpju mocīti, izdzērām līdz pēdējam pilienam visu palikušo ūdeni. Iznāca pa puspintai uz cil­vēka, lai gan ikviens no mums varētu izdzert pa veselam galonam.

Tad mēs atkal apgūlāmies. Es jau laidos miegā, kad izdzirdu, ka Ambopa pie sevis ierunājās zulusu valodā:

— Ja rīt neatradīsim ūdeni, mēs visi būsim miruši, iekams būs uzlēcis mēness.