Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Par spīti karstumam, es nodrebinājos. Nevar sacīt, ka drīzas iz­redzes uz tik šausmīgu nāvi būtu patīkamas, bet pat domas par to mani nekavēja aizmigt.

Pēc divām stundām, apmēram tā ap četriem, es pamodos. Kad fiziskā noguruma radītā nepieciešamība pēc miega bija apmieri­nāta, es atkal izjutu mokošās slāpes. Es vairs nevarēju gulēt. Sapnī redzēju, ka peldos tekošā strautā, kura zaļie krasti bija apauguši kokiem, bet pamostoties man vajadzēja atgriezties tai pašā neaug­līgajā tuksnesī, un man ienāca prātā Ambopas vārdi, ka mums draud briesmīga nāve, ja šodien neatradīsim ūdeni. Neviena cilvē­ciska būtne nevar ilgi dzīvot bez ūdens šādā svelmē. Es apsēdos un ar sausām, sarepējušām rokām sāku berzēt netīro seju. Lūpas un plaksti bija aizlipuši, un tikai pēc paberzēšanas man ar pūlēm izdevās tos atvērt. Līdz ausmai nebija tālu, taču gaisā nebija jū­tama ne miņa no rīta dzestruma, bija tik tumšs un karsti smacīgs, ka es to nekādi nespēju aprakstīt. Pārējie vēl gulēja. Beidzot bija jau tik gaišs, ka varēja lasīt. Tad es izvilku kabatas formāta In- goldzbija leģendas, kuras biju paņēmis līdz, un izlasīju «Reim- sas kovārni». Nonācis līdz vietai, kur teikts, ka

Jauks puisēns turēja rokās zeltā rotātu krūzi, Kur laistījās ūdens spirdzīgais malks, Starp Reimsu un Namuru straumē kas smelts, [38]

patiešām sāku čāpstināt sasprēgājušās lūpas vai, pareizāk sakot, mēģināju to darīt. Jau doma vien par šo dzidro ūdeni padarīja mani vai traku. Ja šeit parādītos kardināls ar savu zvaniņu, svēto grāmatu un sveci, es būtu licies pie viņa un izdzertu visu ūdeni, kas paredzēts roku mazgāšanai, pat ja tas būtu pilns ar pāvesta rokas mazgāt cienīgu ziepju putām un pat ja es zinātu, ka par tādu grēka darbu pār manu galvu nāks katoļu baznīcas vissmagā­kie lāsti. Man pat liekas, ka man toreiz no slāpēm, noguruma un bada galvā kaut kas mazliet bija sagriezies, jo es sāku pārdomāt, cik pārsteigts izskatītos kardināls, mazais, jaukais puisēns un ko­vārnis, ieraudzījuši pamazu, brūnacainu un briesmīgi iedegušu ziloņu mednieku, sirmiem matiem, pēkšņi metamies pie trauka un izdzeram dārgo ūdeni līdz pēdējai lāsei. Sī doma man likās tik jocīga, ka es iesmējos vai, drīzāk gan, skaļi ieķērcos un līdz ar to pamodināju ceļabiedrus, kas arī sāka berzēt savas netīrās sejas, un pūlējās atvērt savas satūkušās lūpas un plakstus.

Tiklīdz visi bijām pilnīgi pamodušies, sākām apspriest stāvokli, kas bija pietiekami nopietns. Vairs nebija palicis ne piliena ūdens. Mēs apgriezām pudeles otrādi un mēģinājām izlaizīt to kaklus, bet nekas nesanāca — pudeles bija tukšas kā izslaucītas. Guds izvilka viņa pārziņā nodoto brendija pudeli un paskatījās uz to ar ilgu pilnām acīm, taču sers Henrijs viņam pudeli žigli atņēma, tālab ka mūsu stāvoklī dzert neatšķaidītu spirtu nozīmētu vienīgi tuvināt savu galu.

— Ja neuziesim ūdeni, mēs esam pagalam, — viņš teica.

— Ja vecā portugālieša kartei var ticēt, tad te kaut kur netālu ir jābūt ūdenim, — es ierunājos, bet šī piezīme nevienam nesagā­dāja nekāda mierinājuma. Bija skaidrāks par skaidru, ka uz karti nav ko likt diez kādas lielās cerības. Kļuva aizvien gaišāks. Sēdē­jām, vienaldzīgi blenzdami cits citā. Te es pamanīju, ka hotentots Vējaputns piecēlies kājās un staigā apkārt, skatienu pievērsis ze­mei. Pēkšņi viņš apstājās un, izgrūdis kādu rīkles skaņu, norādīja uz zemi.

— Kas tur ir? — mēs iekliedzāmies, visi reizē pielēkdami kājās un mezdamies pie viņa.

— Ko tu neteiksi, — es novilku, — gazeles pēdas un vēl pavi­sam svaigas, bet kas tad ir?

— Gazeles nemēdz iet tālu projām no ūdens, — Vējaputns at­bildēja holandiešu valodā.

— Pareizi, — es atteicu. — Es biju aizmirsis to; paldies dievam, ka atradām.

Sis niecīgais atklājums iedvesa mums jaunus spēkus. Apbrīno­jami, kā cilvēks izmisumā pieķeras visniecīgākajai cerībai un jūtas gandrīz vai laimīgs! Tumšā naktī viena vienīga zvaigzne tomēr ir labāka nekā nekas.

Pa tam Vējaputns, izslējis savu strupo degunu, ostīja karsto gaisu tieši tāpat, kā to dara vecs kalnu auns, jauzdams briesmas. Un tad viņš atkal ierunājās.

— Es saožu ūdeni, — Vējaputns teica.

Mūs pārņēma prieks, jo zinājām, cik brīnišķīgs instinkts ir šiem tuksneša dēliem.

Tieši šai brīdī uzlēca saule, un mūsu pārsteigto acu priekšā at­klājās tik lielisks skats, ka mēs uz mirkli pat aizmirsām slāpes.

Ne vairāk kā četrdesmit vai piecdesmit jūdžu no mums, rīta saules pirmajos staros mirdzēdamas kā sudrabs, slējās Sābas ķēni­ņienes krūtis; uz abām pusēm no tām simtiem jūdžu stiepās vare­nie Suleimana kalni. Tagad, kad sēžu, mēģinādams aprakstīt šī skata ārkārtīgo varenumu un skaistumu, es neatrodu vajadzīgos vārdus. Pat atmiņas par to nav viegli izteikt vārdos. Tieši mums priekšā vismaz piecpadsmit tūkstoš pēdu augsti un vairāku jūdžu atstatumā viens no otra pacēlās divi milzīgi kalni, kuriem līdzīgu, manuprāt, nav visā Āfrikā, jā, varbūt pat visā pasaulē. Savienoti ar krauju klinšu grēdu, šie baltie kalni slienas pret debesīm svinīgi un reizē baismi. Tie stāv kā divi milzīgi vārtu stabi un ar savu apveidu tiešām atgādina sievietes krūtis. Kalni pacēlās no līdze­numa ar vieglu izliekumu un no tās vietas, kur stāvējām mēs, izskatījās apaļi un gludi. Abu kalnu galos atradās milzīgs, apaļš, sniegiem klāts izcilnis, kas pēc formas bija līdzīgs sievietes krūts galam. Klinšu grēda, kas savienoja abus kalnus, likās, bija dažus tūkstošus pēdu augsta un ļoti stāva. Abās pusēs kalniem, cik tālu vien sniedza acs, stiepās tādas pašas atradzes, kuru līniju tikai retumis pārtrauca kalni ar plakanām virsotnēm, kas mazliet at­sauca prātā ievērojamo virsotni Keiptaunas tuvumā. Tas, starp citu, ir Āfrikā visai parasts ģeoloģisks veidojums.

Nespēju aprakstīt brīnumaino skatu. Sie milzu vulkāni — jo kalni neapšaubāmi bija apdzisuši vulkāni — bija tik neizsakāmi iespaidīgi, ka mums vai elpa aizrāvās. Kādu brīdi ausma rotājās, apmirdzot sniegu un noslīdot zemāk uz apaļīgajiem un brūnajiem kalnu stāviem. Pēc tam, it kā gribēdami lielisko ainu apslēpt mūsu skatieniem, dīvaini miglas vāli, pamazām sabiezēdami, ietina kal­nus, līdz galu galā mēs tikko spējām izšķirt to noteiktos un majes­tātiskos apveidus, kas rēgaini iezīmējās cauri mākoņu autam. Kā vēlāk atklājām, kalni parasti bija tinušies šai dīvainajā vieglajā miglā; bez šaubām, tāpēc arī nevienam no mums agrāk nebija iz­devies skaidri tos ieraudzīt.

Tikko kalni bija pazuduši savā mākoņu slēptuvē, mūs atkal sāka mocīt slāpes — tā bija vārdpilnā nozīmē degoša problēma.

Vējaputnam bija viegli stāstīt, ka viņš saožot ūdeni, taču, lai kur ari mēs skatījāmies, nemanījām ne niecīgākās ūdens pazīmes. Cik tālu sniedza acs, visur bija tikai neauglīgas, saulē sakaitētas smiltis un dzeloņkrūmi. Apgājām apkārt pakalnam un bažīgi pētī­jām apkārtni cerībā atrast ūdeni kalna viņā pusē, bet arī tur bija tas pats: nekur nebija redzama ne pile ūdens, nebija nekā tāda, kas liecinātu par ūdeni — peļķi vai strautu.

— Ak tu muļķi! — es dusmīgi teicu Vējaputnam. — Seit nav ūdens!

Taču viņš, izslējis savu neglīto strupo degunu, joprojām vilka nāsīs gaisu.

— Es saožu to, bās, — viņš atbildēja, — es to jūtu kaut kur gaisā.

— Jā, — es iesmējos, — bez šaubām, mākoņos ir ūdens, un pēc pāris mēnešiem tas nolīs kā lietus un apskalos mūsu kaulus.