Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

cilts piederīgajiem, proti, puisis mīlēja iedzert. Vajadzēja tikai vi­ņam ieraudzīt pudeli groka, un viņš jau aizmirsa visu uz pasaules. Bet, tā kā mūsu cejš veda uz vietām, kur vairs nebija dzertuvju viņa mazajai vājībai nebija pārāk lielas nozīmes.

Trešo kalpotāju es nekādi nevarēju sameklēt, un mēs jau no­lēmām apmierināties ar diviem, cerot, ka ceļā palaimēsies atrast piemērotu cilvēku. Bet ceļojuma dienas priekšvakarā zuluss Kiva paziņoja, ka mani gribot satikt kāds vīrs. Kad bijām beiguši mal­tīti, jo mēs tobrīd pusdienojām, es liku svešo ievest. Istabā ienāca ļoti stalts, skaists cilvēks, apmēram trīsdesmit gadu vecs, ar zulu- sam neparasti gaišu ādu. Sveiciena vietā viņš pacēla savu zaraino nūju, tad notupās sakrustotām kājām istabas kaktā un tupēja klu­sēdams. Brīdi izlikos viņu nemanām, jo būtu liela kļūda, ja es iz­turētos citādi: ja jūs uzreiz ielaižaties ar zulusu sarunās, viņš var sākt domāt, ka esat cilvēks, kas nepelna sevišķu cieņu un nav diez ko vērā ņemams. Tomēr es paspēju pamanīt, ka viņš bija «kešla», tas nozīmē «vīrs ar stīpu», jo viņa matos bija iepīts plats melns gredzens, darināts no īpaša veida kaučuka, kas spožumam bija ieziests ar taukiem. Parasti tādas stīpas nēsā zulusi, kas sasnieguši

zināmu vecumu vai augstu stāvokli. Biju pārsteigts, ka viņa seja man šķita pazīstama.

— Nu, — es beidzot iesāku, — kā tad tevi sauc?

— Ambopa, — nesteidzīgi atbildēja atnācējs tīkamā zemā balsī.

— Esmu tevi jau kaut kur redzējis.

— Jā, inkosi [24] redzēja mani Litlhendas (Isandhluanas) [25] kau­jas priekšvakarā.

Un tad es visu atcerējos. Nelaimīgajā karā ar zulusiem biju viens no lorda Celmsforda [26] pavadoņiem. Man palaimējās dienu pirms kaujas ar uzticētajiem furgoniem atstāt nometni. Gai­dot, kamēr iejūdz vēršus, biju sācis runāties ar šo cilvēku. Viņš komandēja nelielu iezemiešu palīgvienfbu, kas cīnījās mūsu pusē. Sarunā viņš apšaubīja mūsu nometnes drošību. Toreiz es viņam ieteicu pievaldīt mēli un atstāt šādas rūpes gudrāku galvu ziņā, bet vēlāk ne vienu reizi vien iedomāju viņa vārdus.

— Atceros, — es apstiprināju. — Ko tev no manis vajag?

— Rau ko, Makumazān (tā mani sauc kaferu valodā, un tas no­zīmē «cilvēks, kas ceļas pusnaktī», bet mūsu valodā tas gluži vien­kārši nozīmētu «cilvēks, kas allaž ir modrs»). Es dzirdēju, ka tu taisies uz garu ceļu tālu uz ziemeļiem ar baltajiem vadoņiem, kuri atnākuši pāri lielajai jūrai. Vai tas ir tā?

— Tā gan.

— Dzirdēju, ka jūs iesiet līdz pašai Lukangas upei, kas no Ma- nikas zemes atrodas viena mēness ceļa attālumā. Vai tas arī ir tā, Makumazān?

— Kālab tu jautā, kurp mēs iesim? Kāda tev tur daļa? — es at­bildēju, vērdamies viņā neuzticības pilnu skatienu, jo ceļojuma mērķi turējām dziļā slepenībā.

— Tāda daļa, ai, baltie cilvēki! — viņš iesaucās, — ka es gribu iet kopā ar jums, ja jūs patiesi dosieties tik tālu.

Sī cilvēka runas veidā bija saklausāma zināma cieņa, it īpaši mani pārsteidza viņa vārdi «ai, baltie cilvēki», ko viņš lietoja pa­rastā «o, inkosi», tas ir, «ai, vadoņi», vietā.

— Tu mazliet aizmirsties! — es teicu. — Tavi vārdi ir nepār­domāti. Vai nezini, kā pieklājas runāt? Kas tu tāds esi un kur at­rodas tavs krāls? Atbildi, lai mēs zinātu, ar ko mums ir darīšana.

— Mans vārds ir Ambopa. Esmu no zulusu cilts un tomēr ne­esmu zuluss. Mana cilts mīt tālu ziemeļos un palika tur, kad citi zulusi atnāca uz šejieni pirms tūkstoš gadiem, ilgi vēl pirms zu­lusu zemes valdnieka Cakas valdīšanas. Man nav krāla. Es klai­ņoju no vietas uz vietu jau daudzus gadus un atnācu uz zulusu zemi no ziemeļiem, kad biju vēl bērns. Pēc tam kalpoju valdnie­kam Kečvaio [27] Nkomabakosijas pulkā. No zulusu zemes es atbēgu uz Natalu, tālab ka man gribējās uzzināt, kā dzīvo baltie cilvēki. Pēc tam karoju pret Kečvaio. Kopš tiem laikiem dzīvoju un strā­dāju Natalā. Esmu apnicis šejienes dzīvi un gribu atkal doties uz ziemeļiem. Sī nav mana zeme. Naudu es negribu, bet esmu dros­mīgs un uzturu un savu vietu pie ugunskura nopelnīšu. Esmu runājis.

Sis vīrs un viņa runas veids-mani samulsināja. Bija skaidrs, ka viņš vispār runā patiesību. Taču iezemietis kaut kādi atšķīrās no parastajiem zulusiem, un viņa piedāvājums piebiedroties mums bez atlīdzības man šķita aizdomīgs. Nezinādams, ko viņam atbildēt, pārtulkoju seram Henrijam un Gudam mūsu sarunu un lūdzu vi­ņus izteikt savas domas. Atbildes vietā sers Henrijs lūdza pateikt Ambopam, lai viņš pieceļas. Nomezdams no pleciem garo karavīra apmetni, zuluss izslējās visā savā milzīgajā augumā un nostājās mūsu priekšā pilnīgi kails, ja vien neskaita muču [28] un lauvas nagu kaklarotu. Viņš patiesi izskatījās lielisks. Nekad nebiju redzējis tik skaista iezemieša. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, platiem pleciem un apbrīnojami samērīgi veidots. Vakara gaismā viņa āda gandrīz nelikās tumšāka, vienīgi vecās asegaju [29] cirstās rētas šur un tur uz viņa ķermeņa iezīmējās kā tumši plankumi. Sers Henrijs piegāja pie zulusa un cieši ielūkojās viņa lepnajā, skaistajā sejā.

-— Kas par lielisku pāri, vai ne? — teica Guds. — Viņi ir pilnīgi vienāda auguma.

— Man jūs patīkat, mister Ambopa, — angliski teica sers Hen­rijs, — un es ņemu jūs par kalpu.

Acīmredzot Ambopa viņu saprata, jo viņš atbildēja zulusu va­lodā «labi» un, paskatījies uz baltā cilvēka vareno stāvu, pie­bilda:

— Mēs esam īsti vīri — tu un es.

Es nedomāju sīki stāstīt par visiem notikumiem mūsu garajā ceļojumā līdz Sitandas krālam, kas atrodas vairāk nekā tūkstoš jūdžu no Dērbanas, netālu no Lukangas un Kalukves satekas. Pē­dējās trīssimt jūdzes vai vairāk mums nācās iet kājām, jo visai bieži sāka parādīties briesmīgās cece mušas, kuru kodiens ir nāvīgs visiem dzīvniekiem, izņemot ēzeļus un arī cilvēkus.

Dērbanu mēs atstājām janvāra beigās, un bija jau maija otrā nedēļa, kad ierīkojām savu nometni pie Sitandas krāla. Ceļā mums atgadījās daudz dažādu piedzīvojumu, bet, tā kā no tādiem nav pa­sargāts neviens mednieks Āfrikā, tad, lai savu stāstījumu nepa­darītu garlaicīgu, es tos šeit neizklāstīšu, ja nu varbūt tikai vienu vienīgu tūdaļ aprakstīšu sīkāk.

Injati — tas ir nomaļš tirdzniecības centrs Matabeles zemē, kurā valda Lobengula (starp citu — pēdējais nelietis), — mums ar mil­zīgu nožēlu vajadzēja šķirties no sava ērtā furgona. No lieliskajiem divdesmit vēršiem, kurus biju nopircis Dērbanā, bija palikuši tikai divpadsmit. Viens aizgāja bojā no kobras kodiena, trīs — no bada un ūdens trūkuma, viens nomaldījās un pazuda, un vēl trīs no­beidzās, saēdušies indīgus augus, ko dēvē par tulpēm. Sī paša iemesla pēc saslima vēl pieci, bet mums izdevās tos izārstēt ar tulpju lapu uzlējumu. Tā ir ļoti spēcīga pretinde, ja slimais to sa­ņem savlaicīgi. Furgonu un vēršus mēs atstājām Gozas un Toma, vēršu dzinēja un vedēja, ziņā. Tie ir uzticami puiši, bez tam palū­dzām godājamu skotu misionāru, kas dzīvoja šajā mežonīgajā vietā, uzmest aci mūsu īpašumam. Un tad Ambopas, Kivas, Vēja- putna un pusduča uz vietas salīgtu nesēju pavadībā devāmies kā­jām piepildīt mūsu neprātīgo ieceri.

Atceros, ka, šķiroties no šīs vietas, bijām visai mazrunīgi. Lie­kas, ikviens no mums domāja, vai viņam būs lemts vēlreiz redzēt šo furgonu. Es, jāsaka gan, pavisam to necerēju.