Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Tā kā mājiņā bija pašauri, sers Henrijs un Guds pārnakšņoja teltī manā apelsīnu birzītē dārza galā. Koki bija ziedos un patīkami smaržoja, skatu priecēja košais zaļums un zeltainie augļi (tālab, ka pie mums Dērbanā kokos var redzēt vienlaikus gan ziedus, gan lapas, gan augļus). Man jāsaka, ka vieta gulēšanai ir jauka, vēl jo vairāk tāpēc, ka pie mums moskītu gandrīz nav, un, ja arī tie kādreiz parādās, tad tikai pēc stiprām lietavām.

Tomēr jāturpina stāsts, citādi tas tev, dēls, apniks, iekams mēs būsim sasnieguši Suleimana kalnus. Tātad, nolēmis piebiedroties seram Henrijam, es nekavējoties uzsāku nepieciešamos priekš­darbus. Vispirms saņēmu no sera Henrija dokumentu, kas nelai­mes gadījumā nodrošināja mana dēla nākotni. So darījumu liku­mīgi nokārtot bija pagrūti: sers Henrijs nebija vietējais, un nauda, kuru vajadzētu saņemt, atradās aiz okeāna. Bet galu galā visu nokārtojām ar kāda advokāta palīdzību, kurš mums noplēsa nedzir­dētu cenu — veselas divdesmit mārciņas sterliņu.

Ielicis kabatā čeku par piecsimt mārciņām un tādā veidā samak­sājis meslus piesardzībai, es uz sera Henrija rēķina nopirku fur­gonu un lielisku vēršu pajūgu. Furgons bija divdesmit divas pēdas garš, dzelzs asīm, ļoti izturīgs un viegls, taisīts viscaur no smir­došā koka [19] . tas gan nebija pilnīgi jauns, jo reizi ar to jau bija braukts līdz Dimantu laukiem un atpakaļ, bet, manuprāt, tas bija vēl labāk, jo liecināja, ka rati darināti no sausa, labi izkaltēta koka. Ja furgons ir darināts slikti vai no zaļa koka, šie trūkumi liek sevi manīt jau pirmajā braucienā. Mūsu furgons bija tā saucamais pussegtais, proti, ratu aizmugures daļa divpadsmit pēdu garumā bija segta, turpretī priekšējā daļa bija paredzēta līdzņemamajai bagāžai un bija vaļēja. Aizmugures daļa bija iekārtota dzīvoša­nai — tur atradās guļvieta — zvērāda, uz kuras varēja gulēt divi cilvēki, plaukti ieročiem un vēl daudz citu mazu ērtību. Samaksāju par furgonu simt divdesmit piecas mārciņas un uzskatu, ka tas nebija dārgi.

Pēc tam es nopirku pirmklasīgu pajūgu, kas sastāvēja no div­desmit iebrauktiem zulusu vēršiem, ko biju noskatījis jau pirms kādiem pāris gadiem. Parasts aizjūgs sastāv no sešpadsmit vēr­šiem, bet es drošības labad nopirku vēl četrus. Zulusu vērši ir mazi un jestri, gandrīz uz pusi mazāki par afrikanderu [20] vēršiem, kurus mēdz izmantot smagu kravu pārvešanai. Toties viņi spēj dzīvot tādos apstākļos, kur afrikanderu lopi būtu nobeigušies; ar ne visai smagu nastu mugurā tie vieglāk noies piecas jūdzes dienā, jo iet ar naskāku soli nekā afrikanderu vērši, turklāt kājas tiem nav tik vārīgas pret noberzumiem. Bez tam šie lopi bija labi norūdījušies, jo bija pārstaigājuši krustām šķērsām visu Dienvidāfriku, un tālab mūsu aizjūgs zināmā mērā bija nodrošināts pret asinskaiti, kas tik bieži iznīcina veselus vēršu barus, tiem nonākot neparastajās veidu [21] ganībās.

Pret plaušu kaiti — tā ir kāda briesmīga pneimonijas forma —, kas šeit ir ļoti izplatīta, viņi bija saņēmuši poti. Sim nolūkam vērša astē, apmēram vienu pēdu no saknes, izdara iegriezumu; iegriezu­mam uzsien gabaliņu no šai sērgā bojā gājuša dzīvnieka plaušas. Pēc kāda laika vērsis saslimst ar plaušu kaiti vieglā formā, viņa aste atmirst un griezuma vietā nokrīt, bet lopiņš pats kļūst pret šo briesmīgo slimību neuzņēmīgs. Protams, ir cietsirdīgi laupīt dzīvniekam asti, it īpaši zemē, kur tik daudz mušu, bet labāk gan upurēt asti nekā zaudēt ir asti, ir vērsi. Aste bez vērša nav nekur derīga, ja nu vien putekļu slaucīšanai. Taču ir diezgan jocīgi braukt ar vēršiem un astu vietā savā priekšā redzēt divdesmit stum- benīšus. Tā vien liekas, ka daba būs mazliet kaut ko sajaukusi un vēršiem pielikusi godalgotu buldogu pakaļdaļas rotājumus.

Tagad vajadzēja padomāt par pārtiku un zālēm. Sis jautājums bija jāapsver ārkārtīgi rūpīgi. Nedrīkstējām pārslogot furgonu, taču vienlaikus vajadzēja paņemt visu nepieciešamo. Par laimi, iz­rādījās, ka Guds ir tāds kā pusdakteris. Pirms savām jūrnieka gai­tām viņš reiz bija noklausījies medicīnas un ķirurģijas kursu un šīs zināšanas laiku pa laikam bija atsvaidzinājis. Kapteinim, pro­

tams, nebija ārsta grāda, bet, kā mēs vēlāk pārliecinājāmies, viņš dziedniecībā sajēdza krietni vairāk nekā daudzi no tiem, kuri drīkst rakstīt pēc sava uzvārda burtus M. D. [22] viņam bija teicama ceļo­juma aptieciņa un ķirurģisko instrumentu komplekts. Kad mēs vēl bijām Dērbanā, viņš kādam kaferam nogrieza kājas lielo pirkstu tik veikli, ka bija prieks skatīties. Taču kapteinis bija galīgi mēms, kad kafers, kas tik flegmātiski bija vērojis operāciju, palūdza pie­likt viņam jaunu pirkstu, piebilstot, ka ļaunākajā gadījumā viņš esot mierā arī ar baltu.

Kad šie jautājumi bija veiksmīgi nokārtoti, tālāk bija jādomā par tādām svarīgām lietām kā par ieročiem un kalpotājiem. Lai uz­skaitītu ieročus, es labāk pievienošu ieroču sarakstu. Tajā atzīmēts, kādus ieročus pēdīgi izvēlējāmies no bagātā krājuma, kuru sers Henrijs bija atvedis līdz no Anglijas, kā arī no maniem ieročiem. Es ņemu to no savas piezīmju grāmatiņas, kur toreiz visu pie­rakstīju.

«Trīs no resgaļa lādējamas 8. kalibra divstobrenes, katra ap­mēram piecpadsmit mārciņu smaga, vienpadsmit drahmu [23] melnā pulvera lādiņam, paredzētas ziloņu medībām.» Divas no tām — sera Henrija un kapteiņa Guda — bija izgatavojusi kāda pazīs­tama sevišķi laba Londonas firma, bet, kādas firmas bija manējā, es nezinu; tā, tiesa, nebija tik pirmklasīgi nostrādāta, bet es to tiku lietojis vairākos ceļojumos un esmu nošāvis ar to krietni daudz ziloņu; šautene vienādiņ izrādījās īsti augstvērtīgs ierocis, uz kuru pilnīgi var paļauties.

«Trīs «Express 500» sistēmas divstobrenes, domātas sešu drahmu smagam lādiņam» — ieroči kā konfektes, brīnum labi vidēju dzīv­nieku (piemēram, līkragu vai melnās antilopes) medībām un aiz­sardzībai pret ienaidniekiem, it īpaši atklātā vietā.

«Viena Kīpera divpadsmitā kalibra centrā tēmējama skrošu divstobrene, ar čoku abos stobros.»

Vēlāk šī šautene bija mums neatsverams palīgs, medījot zvērus un putnus uzturam.

«Trīs Vinčestras sistēmas magazīnšautenes (ne karabīnes)» — rezerves ieroči.

«Trīs kolti ar liela kalibra patronām.»

Tāds bija mūsu apbruņojums, un lasītājs, bez šaubām, būs pa­manījis, ka ikvienas klases ieroči bija vienas sistēmas un kalibra,

un tāpēc mēs varējām mainīt patronas. Tas ir Joti svarīgi. Es ne­lūdzu piedošanu par to, ka varbūt esmu lasītāju nogurdinājis, uz­skaitot tādus sīkumus, jo ikviens pieredzējis mednieks zina, cik būtiska nozīme ekspedīcijas panākumos ir ieroču un munīcijas krājumiem.

Tagad par cilvēkiem, kuriem vajadzēja doties mums līdz.

Pēc ilgas apspriešanās nolēmām, ka pilnīgi pietiks ar pieciem vīriem: vēršu dzinēju, vedēju un trim kalpotājiem. Kā vēršu dzi­nēju, tā arī vedēju sameklēju bez sevišķām pūlēm. Tie bija divi zulusi, vārdā Goza un Toms. Turpretī sadabūt kalpotājus jau bija daudz sarežģītāk. Mums bija vajadzīgi drošsirdīgi cilvēki, uz ku­riem varētu pilnīgi paļauties, jo no viņu rīcības šajā pasākumā varēja būt atkarīgas mūsu dzīvības. Galu galā man izdevās atrast divus — vienu hotentotu, ko vietējo valodā sauca par «Vējaputnu», un mazu zulusu Kivu, kuram bija tā priekšrocība, ka viņš teicami runāja angliski. Vējaputnu es pazinu jau agrāk. Man nekad nebija gadījies sastapt labāku pēddzini mednieku; viņš bija lokans un sīksts kā pātagas aukla un, likās, nezināja, kas ir nogurums. Taču Vējaputnam piemita viens trūkums, kas vispār bija raksturīgs viņa