Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

«Ūdeni, dieva dēļ ūdeni!» viņš izdvesa. Lūpas viņam bija sa­sprēgājušas, mēle, kas rēgojās starp tām, piepampusi un nomelnē­jusi.

Es iedevu viņam ūdeni, kuram mazliet biju pielējis pienu; viņš izdzēra ne mazāk kā divas kvartas [15] vienā paņēmienā, milzīgiem malkiem. Vairāk es baidījos viņam dot. Pēc tam viņam sākās drudža lēkme, nabadziņš nokrita un sāka murgot par Suleimana kalniem, par dimantiem un tuksnesi. Ievilku viņu teltī un, cik nu tas stāvēja manos spēkos, centos atvieglot viņa ciešanas. Daudz es līdzēt, protams, nevarēju, un man bija skaidrs, ar ko tam neiz­bēgami vajadzēja beigties. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš maz­liet nomierinājās. Es atlaidos atpūsties un aizmigu. Rītausmā pa­modos un puskrēslā ieraudzīju viņa savādo, izģindušo augumu. Viņš sēdēja un stingi raudzījās uz tuksneša pusi. Pēkšņi pirmais saules stars apspīdēja plašo līdzenumu mūsu priekšā un pārslīdēja pāri vienai no Suleimana kalnu augstākajām virsotnēm, kuru no mums šķīra vairāk nekā simt jūdžu.

«Lūk, tur, tur!» mirējs izsaucās portugāliski, izstiepis pret vir­sotni savu garo, vājo roku. «Bet man nav lemts tur kādreiz nokļūt, nav lemts! Un nevienam neizdosies tur nokļūt!» Pēkšņi viņš ap­klusa un likās kaut ko apsveram. «Draugs,» viņš teica, pagriezies pret mani, «jūs esat šeit? Man acis tumst.»

«Jā,» es atsaucos, «esmu šeit. Bet tagad atgulieties un atpū­tieties.»

«Drīz es varēšu pūsties,» viņš čukstēja. «Man būs daudz laika atpūtai — vesela mūžība. Es mirstu! Jūs izturējāties labi pret mani. Atstāšu to dokumentu jums. Varbūt jūs nokļūsiet tur, ja izturēsiet ceļojumu pāri tuksnesim, kas nobendēja ir manu nabaga kalpu, ir mani.»

To izteicis, viņš pagrābājās azotē un izņēma kaut ko, kas man šķita esam tabakmaks, kādu būri mēdz gatavot no melnās anti­lopes ādas. Tas bija cieši sajozts ar mazu ādas siksniņu. Mirējs pūlējās to dabūt vaļā, bet nespēja un pastiepa vīstokli man, lūg­dams atraisīt. Es paklausīju un izvilku kādu nodriskātu dzeltenu audekla skrandu, uz kuras kaut kas bija uzrakstīts rūsas krāsas burtiem. Drānā bija ietīts papīra gabals.

Nabadziņš runāja pavisam vārgā balsī, jo spēki viņu atstāja.

«Uz papīra ir rakstīts tas pats, kas uz drānas gabala. Es ziedoju daudz gadu, lai to izlasītu. Klausieties! Mans sencis, politisks emigrants no Lisabonas, bija viens no pirmajiem portugāļiem, kas izkāpa Šeit malā. Viņš uzrakstīja šo dokumentu savā nāves stundā kalnos, kur ne līdz tam, ne arī pēc tam neviens baltais cilvēks nav spēris kāju. Viņu sauc Zozē da Silvestra, un viņš dzīvoja pirms trīssimt gadiem. Vergs, kas palika viņu gaidām šaipus kalniem, atrada viņa līķi un atnesa papīru uz māju, uz Delagou. Kopš tiem laikiem papīrs glabājas mūsu ģimenē, un neviens nav mēģinājis izlasīt uzrakstīto, līdz beidzot tas izdevās man pašam. Es par to samaksāju ar dzīvību, bet citam varbūt veiksies, un tad viņš kļūs par pašu bagātāko cilvēku pasaulē — jā, par pašu bagātāko pa­saulē! Tikai nedodiet šo papīru nevienam, ejiet uz turieni pats!»

Pēc tam viņš atkal sāka murgot, un stundu vēlāk viss bija galā.

Lai miers viņa pīšļiem! Viņš šķīrās no dzīves mierīgi. Es apraku viņu dziļi un uzvēlu uz kapa lielus akmeņus, tāpēc nedomāju, ka šakāļiem izdevies izkārpīt viņa līķi. Bet pēc tam es no turienes aizbraucu.

— Nu bet dokuments? — iejautājās sers Henrijs, dziļi ieinte­resēts.

— Jā, patiesi, ko tad vēstīja šis dokuments? — piebilda kapteinis Guds.

— Tā, džentlmeņi, ja vēlaties, es pastāstīšu. Neesmu vēl nevie­nam to rādījis kā vien savai dārgajai nelaiķei, un, pēc viņas do­mām, tie ir tīrie nieki, bet piedzērušais vecais portugāļu tirgotājs, kas man šo dokumentu pārtulkoja, tā saturu aizmirsa jau nāko­šajā rītā. īstais audekla gabals man ir mājā, Dērbanā, kopā ar nabaga Žozē tulkojumu, bet piezīmju grāmatiņā man ir tā atstāstī­jums angļu valodā līdz ar kartes kopiju, ja vien to var saukt par karti.

«Es, Žozē da Silvestra, mirstot bada nāvē mazā alā, kur nav sapūsts sniegs, vienā no tiem kalniem, kurus esmu no­saucis par Sābas ķēniņienes [16] krūtīm, proti, vairāk pret dien­vidiem izvirzītā kalna virsotnes paugura ziemeļu pusē, rak­stu šo 1590. gadā ar kaula šķembu, ko iemērcu pats savās asinīs, uz sava apģērba skrandas. Ja mans vergs, kad at­nāks šurp, atradīs šo rakstu un nonesīs to uz Delagou, lai mans draugs (vārds nesalasāms) dara karalim zināmu, ka viņš var sūtīt šurp savu karaspēku. Ja karaspēks dzīvs šķēr­sos tuksnesi, pāries pāri kalniem un spēs pieveikt drosmī­gos kukuāņus un viņu velnišķīgās burvestības, pie tam šim nolūkam nepieciešams ņemt līdz daudz garīdznieku, tad viņš kļūs par bagātāko valdnieku, kāds vien bijis kopš Zāla­mana. Es pats savām acīm redzēju neizmērojamos dimantu krājumus Zālamana dārgumu glabātavā aiz Baltās nāves, bet Gegūlas, šīs burvju mednieces, nodevības dēļ nekā neva­rēju aiznest un tik tikko izglābu savu dzīvību. Lai tas, kas dosies turp, iet pa ceļu, kurš zīmēts kartē, un kāpj augšā pa sniegiem, kas guļ uz Sābas ķēniņienes kreisās krūts, kamēr sasniegs pašu krūts galu. Tā ziemeļu pusē sākas Zālamana Lielais ceļš, trīs dienu gājiena attālumā atrodas karaļa mītne. Lai viņš nogalina Gegūlu. Lūdziet par manu dvē­seli. Palieciet sveiki.

Žozē da Silvestra.»

Kad biju beidzis lasīt un parādīju kartes kopiju, ko bija zīmējusi vecā portugāļa vārgā roka ar paša asinīm tintes vietā, iestājās dziļš klusums. Mani klausītāji bija pārsteigti.

— Jā, — beidzot ieteicās kapteinis Guds, — divas reizes esmu apbraukājis apkārt pasaulei un iegriezies gandrīz visās ostas,

bet, lai mani pakar, ja kādreiz man nācies dzirdēt vai lasīt, jāsaka, tādu izdomājumu.

— Jā, dīvains stāsts, mister Kvotermein, — sers Henrijs savu­kārt piebilda. — Ceru, ka nedzenāt ar mums jokus. Zinu, ka daž­reiz tā mēdz apmānīt zaļknābjus.

— Ja jūs tā domājat, ser Henrij, tad labāk tūlīt izbeigsim visas runas, — es saniknots teicu, bāžot papīru atpakaļ kabatā un slie- damies kājās, lai ietu projām. Man nepatīk, ja mani pielīdzina tiem stulbeņiem, kas uzskata par asprātīgu sameloties un allaž dižojas iebraucēju priekšā ar neparastiem mednieku stāstiem, kuri patie­sībā nekad nav notikuši.

Sers Henrijs uzlika lielo roku man uz pleca.

— Sēdieties, mister Kvotermein, — viņš ierunājās, — un piedo­diet. Skaidrs, ka jūs negribat mūs mānīt. Taču stāsts bija tik nepa­rasts, ka gandrīz nevarēju tam noticēt.

— Jūs redzēsiet īsto karti un dokumentu, kad aizbrauksim uz Dērbanu, — es noteicu, mazliet nomierinājies. Patiesi, pārdomājot stāstīto, kas likās tīri vai neticams, sapratu, ka seram Henrijam bija visas tiesības apšaubīt manu godīgumu. — Bet es vēl nekā neesmu teicis par jūsu brāli. Pazinu viņa kalpu Džimu, kas kopā ar viņu devās ceļojumā. Tas bija ļoti prātīgs iezemietis, dzimis bečuānis un labs mednieks. Redzēju Džimu torīt, kad misters Nevils gatavojās braukt projām. Puisis stāvēja pie maniem ratiem un uz dīseles grieza tabaku pīpei.

«Džim,» es teicu, «kurp tad jūs tā taisāties? Uz ziloņu medībām?»

«Nē, bās*,» viņš atbildēja, «mēs gribam meklēt kaut ko daudz vērtīgāku par ziloņkaulu.»

«Kas gan tas varētu būt?» es, ziņkārības mudināts, iejautājos. «Zelts, vai?»

«Nē, bās, vēl kaut kas vērtīgāks par zeltu.» Un viņš pasmīnēja.