— Piedodiet man, ser, — viņš, pārliecies pāri galdam, klusu ierunājās dziļā basā, tieši tādā, kādam vajadzēja atskanēt no tik varenām plaušām, — piedodiet man, ser, bet vai jūsu vārds nav Alens Ķvotermeins?
Atbildēju, ka tas ir tā.
Lielais vīrs vairs neko neteica, taču es dzirdēju viņu bārdā nomurminām: «Mums laimējies!»
Pēc pusdienām, iznākot no ēdamtelpas, sers Henrijs uzaicināja mani ieiet pie viņa uzvilkt kādu dūmu. Es uzaicinājumu pieņēmu, un viņš aizveda mani uz klāja kajīti. Tā bija lieliska, plaša kajīte, kas kādreiz bija sastāvējusi no divām, taču reiz, kad sers Gārnets [7] vai cits kāds no lielajiem dūžiem bija uz šā kuģa braucis gar piekrasti, starpsienu noārdīja un atpakaļ tā arī neuzcēla. Kajītē bija dīvāns, un tā priekšā stāvēja mazs galdiņš. Sers Henrijs aizsūtīja stjuartu pēc pudeles viskija, un mēs trijatā apsēdāmies un aizkūpinājām pīpes.
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs iesāka, kad stjuarts bija atnesis viskiju un iededzinājis lampu, — aizpērn, apmēram ap šo pašu laiku jūs, ja nemaldos, bijāt ciematā, kuru sauc par Bamangvato, ziemeļos no Transvālas?
— Jā, biju, — atbildēju, visai pārsteigts, ka šis džentlmenis tik labi zina par maniem klejojumiem, kuri, kā man likās, īpašu interesi gan izraisīt nevarēja.
— Vai jūs tur tirgojāties? — sarunā iejaucās Guds.
— Jā, biju paņēmis līdz vezumu preču, apstājos pie apmetnes un paliku tur tik ilgi, līdz visu biju izpārdevis.
Sers Henrijs sēdēja pītā krēslā man pretī, elkoņus atspiedis pret galdu. Tad viņš pacēla savas lielās, pelēkās acis un cieši ieskatījās man sejā. Likās, ka tajās bija jaušams kāds dīvains nemiers.
— Vai jums negadījās satikt tur cilvēku vārdā Nevils?
— Kā ne, protams, ka satiku! Viņš bija izjūdzis līdzās maniem ratiem un nodzīvoja tur divas nedēļas, lai vērši varētu atpūsties pirms tālākā ceļa. Bet dažus mēnešus atpakaļ saņēmu vēstuli no kāda advokāta, kurš lūdza man paziņot, vai es nezinu, kas noticis ar Neviļu. Toreiz uzrakstīju viņam visu, ko zināju.
— Jā, — noteica sers Henrijs, — viņš pārsūtīja man jūsu vēstuli. Jūs rakstījāt, ka džentlmenis, kura vārds bijis Nevils, atstājis Bamangvato maija sākumā furgonā ar vēršu dzinēju un vietējo mednieku, Džimu vārdā, un teicis, ka nodomājis aizkļūt, ja tas būs iespējams, līdz Injati — Matabeles zemes [8] tālākajam tirdzniecības punktam. Tur viņš cerēja pārdot savu furgonu un doties tālāk kājām. Tāpat jūs rakstījāt, ka misters Nevils patiesi pārdevis savu furgonu, tālab ka pēc sešiem mēnešiem jūs tikāt redzējuši viņa furgonu kādam portugāļu tirgotājam. Sis cilvēks jums pastāstīja, ka nopircis to Injati no kāda baltā, kura vārds viņam esot izkritis no prāta, un jādomā, ka baltais ar savu iezemiešu kalpu devies dziļāk zemes iekšienē medībās.
— Jā.
Iestājās klusums.
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs negaidot ierunājās, — manuprāt, jūs vairāk nekā nezināt un arī nevarat iedomāties, kādi iemesli piespieda manu… misteru Neviļu uzsākt ceļojumu uz ziemeļiem, ne arī kāds bija šī ceļojuma mērķis.
— Kaut kas gan par to man bija nācis ausīs, — atbildēju un aprāvos. Es nepavisam negribēju par to runāt.
Sers Henrijs un Guds saskatījās, un kapteinis pamāja ar galvu.
— Mister Kvotermein, — sacīja sers Henrijs, — gribu jums pastāstīt kādu notikumu un palūgt jums padomu, bet varbūt arī palīdzību. Pilnvarotais, kas man nodeva jūsu vēstuli, norādīja, ka varu pilnīgi uz to paļauties. Kā viņš stāstīja, jūs esat labi pazīstams Natalā, kur baudāt vispārēju cieņu. Bez tam jūs piederot pie cilvēkiem, kuri prot glabāt noslēpumu.
Es palocījos un iedzēru malku atšķaidīta viskija, lai slēptu savu apjukumu, tālab ka esmu kautras dabas. Sers Henrijs turpināja.
— Misters Nevils bija mans brālis.
— Ak tā, — es noteicu un sarāvos, jo tagad zināju, ko man atgādināja sers Henrijs Kērtiss, kad viņu ieraudzīju pirmoreiz. Misters Nevils bija daudz mazāka auguma, ar tumšu bārdu, bet tagad, kad es tā padomāju, acis viņam bija tādas pašas caururbjošas un ar tādu pašu pelēku nokrāsu kā seram Henrijam. Arī sejas pantos bija zināma līdzība.
— Misters Nevils bija mans vienīgais un jaunākais brālis, — turpināja sers Henrijs, — un mēs pirmoreiz šķīrāmies pirms pieciem gadiem. Neatceros, ka līdz tam mēs būtu šķīrušies kaut vai uz mēnesi. Bet apmēram pirms pieciem gadiem mūs piemeklēja nelaime, kā jau tas daždien ģimenēs atgadās: mēs ar brāli stipri saķildojāmies, un es savās dusmās izturējos pret viņu netaisnīgi.
It kā apstiprinot šos vārdus, kapteinis Guds sāka enerģiski māt ar galvu. Sai brīdī mūsu kuģis spēji sašūpojās, tā ka spogulis, kas bija piestiprināts pie labā borta, kādu mirkli atradās turpat virs mūsu galvām, un, kad es tā sēdēju, iebāzis rokas kabatās, un vēros augšup, varēju redzēt viņu kā traku mājam ar galvu.
— Manuprāt, jūs zināt, — turpināja sers Henrijs, — ja cilvēks mirst, neatstājis testamenta, un viņam nav cita īpašuma kā vien zeme, kuru Anglijā sauc par nekustamu īpašumu, visu manto nomirušā vecākais dēls. Tā nu notika, ka tieši tai laikā, kad mēs sastrīdējāmies, neatstājis testamenta, nomira mūsu tēvs. Viņš bija vilcinājies ar testamentu tikām, kamēr bija par vēlu. Rezultātā brālis palika bez graša naudas, turklāt viņam nebija nekādas profesijas. Protams, mans pienākums būtu bijis viņu nodrošināt, bet tolaik mūsu attiecības bija tiktāl saasinājušās, ka, man par kaunu (to sakot, viņš smagi nopūtās), es viņa labā nepakustināju ne pirksta. Man nebija žēl viņam ko dot, nebūt nē, — es tikai gaidīju, lai viņš spertu pirmo soli uz izlīgšanu, bet viņš to nedarīja. Piedodiet, ka apgrūtinu jūs ar šiem sīkumiem, bet jums jābūt skaidrībā par visu. Vai nav tiesa, Gud?
— Kā tad, kā tad, — atbildēja kapteinis. — Esmu pārliecināts, ka misters Ķvotermeins par šo lietu nevienam nebildis ne pušplēsta vārda.
— Protams, — es sacīju, jo varen lepojos ar to, ka protu glabat noslēpumus.
— Tātad, — atsāka sers Henrijs, — tolaik mana braļa tekošajā rēķinā bija daži simti mārciņu sterliņu. Nesakot man ne vārda, viņš izņēma šo nožēlojamo summu un, pieņēmis Nevila vārdu, devās uz Dienvidāfriku neprātīgā cerībā iegūt bagātību. Es to uzzināju tikai vēlāk. Pagāja apmēram trīs gadi, un es nebiju saņēmis no brāļa nekādas ziņas, lai gan vairākkārt tiku viņam rakstījis. Droši vien vēstules viņu nesasniedza. Bet, laikam ritot, mans nemiers par viņu auga augumā. Es sapratu, mister Kvotermein, ko nozīmē dzimtas asinis.
—• Tiesa, kas tiesa, — noteicu un iedomājos savu Hariju.
— Es būtu atdevis pusi no īpašuma, mister Kvotermein, lai tikai dabūtu zināt, ka mans brālis Džordžs, mans vienīgais radinieks, ir sveiks un vesels un es viņu atkal redzēšu.
— Bet jūs neko tādu nedarījāt, Kērtis, — izmeta kapteinis Guds, pavēries seram Henrijam sejā.
— Un tā nu, mister Kvotermein, jo tālāk, jo vairak es uztraucos, vai mans brālis maz ir dzīvs, un, ja viņš ir dzīvs, tad kā man panākt, lai viņš atgrieztos mājup. Es uzsāku viņa meklēšanu un rezultātā saņēmu arī jūsu vēstuli. Iegūtās vēstis mani nomierināja, jo tās liecināja, ka vēl nesen Džordžs bija dzīvs, taču tālāku ziņu līdz pat šim laikam nav. Un tā, īsi sakot, nolēmu atbraukt šurp un meklēt viņu pats, bet kapteinis Guds bija tik laipns un piekrita būt man par ceļabiedru.
Читать дальше