Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

Savā mūžā esmu nogalinājis dažu labu cilvēku, taču nekad ne­esmu nokāvis bez iemesla (neesmu aptraipījis savas rokas ar ne­vainīgām asinīm), bet gan tikai aizstāvoties. Visuvarenais dāvā­jis mums dzīvību, un, manuprāt, viņš grib, lai mēs to aizstāvam; es, mazākais, allaž esmu tā rīkojies un ceru, ka tad, kad mana stunda sitīs, man tas netiks pieminēts. Un tā, lūk, šai cietsirdīgajā un ļaunajā pasaulē tādam rimtam cilvēkam, kāds biju es, vajadzēja piedalīties daudzos asiņainos slaktiņos. Nezinu, vai pareizi spriežu par to, bet es nekad netiku zadzis, lai gan reiz ar viltu izmānīju kādam kaferam [5] ganāmpulku. Viņš pret mani bija izrīkojies ze­miski, un es velti kopš tā laika-jūtu sirdsapziņas pārmetumus.

Un tā nu apmēram pirms astoņpadsmit mēnešiem es pirmoreiz sastapos ar seru Henriju Kērtisu un kapteini Gudu, un tas notika šādā kārtā. Biju devies ziloņu medībās netālu no Bamangvato [6] , bet man nekādi neveicās. Viss gāja šķērsām vien, un kroni visam uzlika tas, ka vēl saķēru ļoti stipru drudzi. Tikko biju kaut cik atkopies, devos uz Dimantu laukiem, pārdevu visu ziloņkaulu, cik vien man bija, līdz ar ratiem un vēršiem, atlaidu savus medniekus un sēdos pasta ratos, kas brauca uz Keiptaunu. Nedēju nodzīvojis tur un atskārtis, ka viesnīcā mani pamatīgi apšmauc, kā arī ap­skatījis visu, kas pilsētā bija ievērības cienīgs, ieskaitot botāniskos dārzus, kuri, manuprāt, valstij dod lielu labumu, un jauno parla­mentu, kas turpretī nedod itin nekādu, es nolēmu atgriezties Natalā ar kuģi «Dunkeld», kas tobrīd atradās dokā, gaidīdams pienākam no Anglijas tvaikoni «Edinburgh Castle». Samaksājis par koju, uzkāpu uz kuģa. Sai pašā pēcpusdienā pārsēdās arī pasažieri no «Edinburgh Castle», kuri gribēja braukt uz Natalu. Pacēlām en­kuru un devāmies jūrā.

Starp pasažieriem, kas uzkāpa uz kuģa, manu uzmanību saistīja divi. Viens no viņiem, ap trīsdesmitiem, bija vislielākā auguma vīrs, kādu man jebkad nācies redzēt, spēcīgām, garām rokām. Viņam bija dzelteni mati, kupla dzeltena bārda, pareizi sejas vaibsti un dziļi iegrimušas lielas, pelēkas acis. Mūždien nebiju re­dzējis glītāka cilvēka, un nez kāpēc man likās, ka tā vajadzēja iz­skatīties senajiem dāņiem. Tas gan nebūt nenozīmē, ka es daudz ko zinu par tiem; pazinu gan vienu mūsdienīgu dāni, kurš mani aptīrīja par desmit mārciņām. Bet man iekrita prātā, ka reiz es tiku redzējis gleznu, kurā bija attēloti šādi spēkavīri, pēc manām domām, ļoti līdzīgi baltiem zulusiem. Viņi tukšoja no raga darinā­tus kausus, un garie mati viņiem krita pār muguru. Vērojot šo cil­vēku stāvam pie trapa, es nodomāju, ka vajadzētu viņam mazliet ataudzēt matus, uzvilkt uz varenajiem pleciem tērauda bruņu- kreklu, satvert rokās lielo kaujas cirvi un no raga darinātu kausu, un viņš droši varētu noderēt par modeli šai gleznai. Starp citu, dīvaini, kā izcelšanās liek sevi manīt; vēlāk man nāca zināms, ka sera Henrija Kērtisa — tāds bija šā lielā vīra vārds — dzīslās pa­tiešām ritēja dāņu asinis. Viņš man ļoti atgādināja vēl kādu, taču, ko īsti, tobrīd nevarēju atminēt.

Otrs, kas stāvēja, sarunādamies ar seru Henriju, neliela auguma padrukns tumšmatis, bija pavisam cita kaluma vīrs. Man likās, ka tas ir jūras virsnieks. Nezinu, kālab tas ir tā, — bet jūras virs­nieku uzreiz var pazīt. Man iznāca ar viņiem kopā doties medībās, un jāsaka, ka viņi vienādiņ izrādījās neparasti drošsirdīgi un patī­kami cilvēki, kādus reti gadās sastapt, lai gan tie paraduši stipri lamāties.

Pāris lappuses iepriekš es jau tiku jautājis: kas ir džentlmenis? Tagad uz šo jautājumu atbildēšu: tas ir britu karaliskās flotes virsnieks, lai gan, bez šaubām, arī viņu vidū reizēm atgadās pa melnai avij. Es iedomājos, ka nekas cits, kā milzīgie jūras plašumi un svaigie vēji, kas nes dieva elpu, nomazgā viņu sirdis un izpūš visu nejauko no dvēseles, padarot viņus par tādiem, kādiem jābūt cilvēkiem.

Bet nu atpakaļ pie stāsta. Izrādījās, ka man atkal bija taisnība. Sis cilvēks patiesi bija jūras virsnieks, trīsdesmit vienu gadu vecs leitnants. Septiņpadsmit gadus nokalpojis Viņas Majestātes flotē, viņš tika atbrīvots no dienesta trešā ranga kapteiņa necilajā pa­kāpē, jo nebija iespējams, ka viņš varētu tikt paaugstināts. Lūk, kas sagaida cilvēkus, kas kalpo karalienei*. Pašā spēku briedumā, kad viņi sāk patiesi saprast savu darbu, viņus izmet aukstā, nemī­līgā pasaulē bez eksistences līdzekļiem. Iespējams, ka viņi arī sa­mierinās ar to, bet es tomēr dodu priekšroku pelnīt dienišķo maizi medījot. Naudas tāpat ir maz, toties dunku jāsaņem mazāk. Viņa godavārds — sameklēju to pasažieru sarakstā — bija Guds, kap­teinis Džons Guds. Tas bija plecīgs vidēja auguma tumšmatis, spēcīgs un diezgan savdabīga izskata vīrs. Viņš bija ģērbies ap­brīnojami kārtīgi, noskuvies ārkārtīgi rūpīgi un labajā acī allaž nēsāja monokli. Šķita, ka monoklis viņa acī ir ieaudzis, jo viņš nēsāja to bez auklas un izņēma no acs, tikai lai noslaucītu. Sākumā domāju, ka viņš mēdz paturēt monokli acī arī guļot, taču, kā vēlāk uzzināju, biju kļūdījies. Ejot pie miera, viņš monokli kopā ar sa­viem liekajiem zobiem ielika bikšu kabatā. Zobu viņam bija divi lieliski komplekti, un, tā kā manējie nebija no labākajiem, tad es bieži tiku grēkojis pret desmito bausli**. Bet es aizsteidzos notiku­miem priekšā.

Neilgi pēc tam, kad bijām pacēluši enkuru, iestājās vakars, at­nesdams līdz ļoti nejauku laiku. No krasta sāka pūst ass vējš, no­laidās riebīga bieza migla un drīz vien nodzina visus no klāja. Tā kā mūsu tvaikonis bija plakandibena kuģis un veda nelielu kravu, to stipri šūpoja. Gandrīz vai likās, ka mēs teju teju apvelsimies, taču tas nenotika. Staigāt pa klāju nebija iespējams. Es stāvēju pie mašīntelpas, kur bija silts, un vēroju svārstu, kas karājās man iepretim. Svārsta šūpošanās uz priekšu un atpakaļ iezīmēja leņķi, kādu ieņēma viļņu svaidītais kuģis.

— Svārsts nerāda pareizi! Nav kā nākas noregulēts! — man līdzās atskanēja paīgna balss.

Palūkojies atpakaļ, ieraudzīju juras virsnieku, kas jau agrāk, kad pasažieri kāpa uz kuģa, bija saistījis manu uzmanību.

— Tiešām? Kālab jūs tā domājat?

— Domāju? Nekā es nedomāju. Kā tad, — viņš turpināja, kad mūsu kuģis pēc kārtējās sānsveres atkal bija atguvis līdzsvaru,

— ja kuģis tiešām nosvērtos līdz grādam, kādu rāda šis verķis, mēs jau būtu apgāzušies otrādi. Bet tas tieši izskatās pēc tirdznie­cības flotes kapteiņiem. Viņi allaž ir sasodīti pavirši.

Tieši šai acumirklī atskanēja gongs, aicinot pusdienās, un es par to neskumu, jo klausīties, kā karaliskās flotes virsnieks lamā tirdz­niecības flotes kapteiņus, ir briesmīgi. Vēl ļaunāk ir tikai — klau­sīties, kā tirdzniecības flotes kapteinis atklāti izsaka savas domas par karaliskās flotes virsniekiem.

Mēs ar kapteini Gudu kāpām uz ēdamtelpu, kur atradām seru Henriju Kērtisu jau sēžam pie galda. Kapteinis Guds apsēdās vi­ņam līdzās, bet es ieņēmu vietu abiem pretī. Necik ilgi, un mēs ar kapteini bijām aizrunājušies līdz medībām. Viņš uzdeva man mil­zum daudz jautājumu, un es centos atbildēt, cik nu vien labi spēju. Drīz jo drīz runas nonāca līdz ziloņiem.

— Nu, ser, — kāds, kas sēdēja netālu no manis, ierunājās,

— jums ir veicies: ja nu kāds var kaut ko jēdzīgu pastāstīt par ziloņiem, tad tas ir vienīgi mednieks Ķvotermeins.

Sers Henrijs, kas visu laiku klusēdams klausījās mūsu sarunā, dzirdot pēdējos vārdus, manāmi sarāvās.