Raiders Hegards - ĶĒNIŅA ZĀLAMANA RAKTUVES

— Redziet, — teica kapteinis, — man tik un ta nav ko darīt. Lordi, kas sēž admiralitātē, padzina mani no flotes, lai es, dzīvojot no pusalgas, mirstu kaut badā. Bet tagad, ser, varbūt pastāstiet mums visu, ko zināt vai ko esat dzirdējuši par džentlmeni vārdā Nevils.

— Ko īsti jūs esat dzirdējuši par mana brāļa ceļojumu pa Ba­mangvato? — iejautājās sers Henrijs, kad es, bāzdams pīpē ta­baku, vilcinājos ar atbildi kapteinim Gudam.

— Esmu dzirdējis, — es atbildēju, — un līdz šai baltai dienai

nevienai dzīvai dvēselei par to neesmu bildis ne vārda. Esmu dzir­dējis, ka viņš taisījās doties uz ķēniņa Zālamana raktuvēm.

— Uz ķēniņa Zālamana raktuvēm!; — mani klausītāji vienā balsī izsaucās. — Kur tad tās atrodas?

— To es nezinu, — atteicu. — Zinu tikai, ko par tām runā. Tiesa, reiz es redzēju kalnu virsotnes, aiz kurām atrodas Zālamana rak­tuves, taču mani no kalniem šķīra simt trīsdesmit jūdžu tuksneša, un, man liekas, nevienam no baltajiem, izņemot vienu vienīgu, vēl nav izdevies šķērsot šo tuksnesi. Bet varbūt man labāk pastāstīt teiksmu, kādu man gadījās dzirdēt par Zālamana raktuvēm? Tikai dodiet man vārdu, ka bez manas atļaujas neizpaudīsiet ne vārda no tā, ko jums tagad stāstīšu. Vai esat ar mieru? Man ir savi iemesli lūgt jūs klusēt.

Sers Henrijs piekrītoši palocīja galvu, bet kapteinis Guds atbil­dēja:

— Protams! Protams!

— Kā jūs varbūt varat iedomāties, — es iesāku, — ziloņu med­nieki ir rupji, neaptēsti cilvēki, kas nemēdz interesēties ne par ko citu kā vien par parastajām sadzīves lietām un kaferu paradu­miem. Tiesa, reizumis arī viņu vidū pagadās kāds, kas ar lielu aiz­rautību vāc iedzimto teikas, lai tādā veidā dotu savu artavu šīs

noslēpumainās zemes vēstures izpratnei. Un tieši no šāda cilvēka es pirmoreiz dzirdēju leģendu par Zālamana raktuvēm. Tas bija gandrīz pirms trīsdesmit gadiem, kad tikko biju uzsācis ziloņu medības Matabeles zemē. So cilvēku sauca par Ivensu. Nākošajā gadā nabadziņš aizgāja bojā, — viņu nogalināja ievainots bifelis. Apglabāja viņu pie Zambezi ūdenskrituma. Atceros, kādu nakti es pastāstīju īvensam par apbrīnojamām raktuvēm, kādas biju re­dzējis, dzenoties pakaļ kudu* un kanu [9] antilopēm apvidū, kurš tagad-saucas par Transvālas Leidenburgas rajonu. Es dzirdēju, ka nesen atkal uzdūrušies šīm raktuvēm, meklējot zeltu, bet man tās bija zināmas jau pirms daudziem gadiem. Tur cietā klintī izcirsts plats braucamais cejš, kas ved uz ieeju raktuvēs jeb galeriju. Sīs galerijas ieejā ir veseli zelta kvarca kalni, kas sagatavoti sasmal­cināšanai. Tas liecina, ka strādniekiem, lai kas arī viņi būtu bijuši, nācies steigšus pamest raktuves. Kādus soļus divdesmit dziļāk tur ir otra galerija, kas krusto pirmo un ir izklāta ar skaistām akmens plāksnēm.

«Bet es,» teica īvenss, «pastāstīšu kaut ko vēl dīvaināku.»

Un Ivenss sāka man stāstīt, kā kaut kur ļoti tālu, zemes iekšienē, viņš uzgājis pilsētas drupas. Pēc viņa domām, tā bijusi bībelē minētā Ofira, un, starp citu, mācītāki vīri daudz gadu pēc Ivensa nāves apgalvoja to pašu. Atceros, es kā apburts klausījos stāstu par visiem šiem brīnumiem, tālab ka tolaik biju jauns un stāsts par seno civilizāciju un dārgumiem, kurus seno jūdu un fēniķiešu piedzīvojumu meklētāji mēdza izcelt no zemes, kad tā jau sen bija atkal nonākusi visdziļākā barbarisma stāvoklī, iedarbojās uz manu iztēli. Pēkšņi īvenss iejautājās:

«Vai tu, jaunekli, esi kādreiz dzirdējis par Suleimana kalniem, kas atrodas ziemeļrietumos no Mašukulumbves [10] zemes?»

Atbildēju, ka nekā neesmu dzirdējis.

«Bet tieši tur,» viņš teica, «atrodas raktuves, kas piederēja ķēni­ņam Zālamanam — es runāju par dimanta raktuvēm!»

«Kā tad tu to zini?» pajautāju.

«Kā es to zinu! Tāds kā joks! Kas tad ir «Suleimans», ja ne iz­kropļots Zālamana vārds? [11] un bez tam man par to daudz stās­tīja kāda isanusi (burve) Manikas [12] zemē. Viņa teica, ka cilvēki s

kas mītot aiz šiem kalniem, piederot pie viena no zulusu [13] cilts za­riem, tie runājot kādā zulusu izloksnē, bet esot skaistāki un lielāka auguma nekā zulusi. Viņu vidū mituši vareni burvji, kuri savas mākslas mācījušies pie baltajiem tad, kad vēl «visa pasaule bijusi tumša», un viņi zinājuši «mirdzošo akmeņu» brīnumaino raktuvju noslēpumu.

Atzīšos, tobrīd man šis stāsts šķita smieklīgs, lai gan reizē tas mani arī ieinteresēja, jo dimantu lauki tolaik vēl nebija atklāti. Diemžēl nabaga īvenss drīz pēc tam aizbrauca, aizgāja bojā, un veselus divdesmit gadus man dzirdētais bija izkritis no prāta. Un, rau, tieši pēc divdesmit gadiem — bet tas ir ilgs laiks, džentlmeņi, jo retais ziloņu mednieks šais bīstamajās gaitās saglabā dzīvību tik ilgi, — tātad pēc divdesmit gadiem man ausīs nāca kaut kas noteiktāks par Suleimana kalniem un par zemi, kas atrodas viņpus tiem. Tas notika apmetnē, ko sauc par Sitandas krālu [14] un kas at­radās aiz Manikas zemes robežām. Tā ir nožēlojama vieta — tur tu neatradīsi nekā ēdama, medījumu nav gandrīz nekādu. Man bija drudzis, un es jutos ļoti draņķīgi. Kādudien tur ieradās portugā- lietis, vienīgi sava kalpa metisa pavadīts. Jāsaka, es labi pazīstu portugāļus no Delagoas***, — pasaulē nav ļaunāku sātanu, kas aptaukojas uz cilvēku ciešanu un asiņu rēķina.

Taču šis cilvēks stipri atšķīrās no tiem neliešiem, kurus biju pa­radis sastapt. Viņš man drīzāk atgādināja kādu no tiem pieklājī­gajiem spāniešiem, par kuriem biju lasījis grāmatās. Tas bija kārns gara auguma cilvēks tumšām acīm un cirtainām, sirmām ūsām. Mēs mazliet parunājāmies, jo viņš varēja izteikties lauzītā angļu valodā, bet es kaut cik sapratu portugāliski. Portugālietis stādījās man priekšā kā Zozē Silvestra un teica, ka viņam esot māja pie Delagoa līča. Kad nākošajā dienā viņš kopā ar savu metisu devās tālāk, viņš atsveicinājās no manis, noņemdams platmali ar smalku vecmodīgu žestu.

«Uz redzēšanos, senjor,» viņš teica. «Ja mums būs lemts kād­reiz atkal tikties, es jau būšu visbagātākais cilvēks zemes virsū un tad neaizmirsīšu arī jūs!»

Es mazliet pasmējos, jo, lai smietos vairāk, biju pārāk vārgs, un, redzēdams, ka viņš devās rietumu virzienā uz lielo tuksnesi, nodomāju — nez vai viņam visi ir mājā un ko gan viņš cer tur atrast.

Pēc nedēļas ar drudzi biju ticis galā. Kādu vakaru sēdēju mazas telts priekšā, kuru vienādiņ vadāju sev līdz, un skrubināju nožēlo­jama putna pēdējo stilbiņu; putnu biju nopircis no kāda iezemieša par gabalu auduma, kurš bija vērts divdesmit tādu putnu. Vēro­dams nokaitēto, sarkano sauli, kas iegrima bezgalīgajā tuksnesi, pēkšņi uz pakalna nogāzes, kādus trīssimt jardus no manis, pa­manīju cilvēku. Spriežot pēc tā, ka viņam mugurā bija svārki, tas bija eiropietis. Svešais tuvojās četrrāpus, pēc tam piecēlās un grī­ļodamies nogāja dažus jardus, tad atkal nokrita un rāpās tālāk. Redzēdams, ka ar svešinieku nav labi, aizsūtīju viņam palīgos vienu no saviem medniekiem. Drīz viņu atveda, un izrādījās, ka tas ir — nu kā jūs domājat — kas?

— Protams, ka Zozē Silvestra! — noteica kapteinis Guds.

— Jā, Zozē Silvestra jeb, pareizāk, viņa ar ādu pārvilktais ģin­denis. Portugāļa seja no drudža bija koši dzeltena un lielās, mel­nās acis gandrīz vai izspiedušās no pieres. Tur nebija nekas vai­rāk kā dzeltena, pergamentam līdzīga āda, balti mati un izdēdējuši kauli, kas spiedās cauri ādai.