Henrijs Raiders Hegards - Montesumas meita

Tanī naktī māte neaizvēra ne acu. Viņa nosēdēja līdz rītam dziļajā atzveltnes krēslā, par kaut ko domājot. Kā es viņu atstāju sēžam, iedams gulēt, tā es viņu arī atradu, kad rītausmā nonācu lejā. Vēl šobrīd es atminos, kā es pavēru durvis un ieraudzīju viņu: māte sēdēja nekustīgi, viņas seja maija rīta krēslā šķita pavisam balta, bet lielās acis bija pievērstas sīkrūšu logam. Es teicu:

— Jūs šodien esat agri cēlusies, māmiņ!

— Es vispār neesmu gājusi gulēt, Tomas, — viņa atbildēja.

— Bet kāpēc ne? No kā jūs baidāties?

— Es baidos pagātnes un baidos nākotnes, dēliņ. Kaut tikai tēvs ātrāk atgrieztos!

Ap pulksten desmitiem no rīta, kad es jau gatavojos doties uz Bangeju pie ārsta, kas mani apmācīja dziedniecības mākslā, pār­jāja tēvs. Māte, kas bija gaidījusi viņu pie loga, metās tam pretī.

2*

Nolēcis no zirga, tēvs apkampa māti un teica:

19

— Neuztraucies, dārgā! Tas acīmredzot nav viņš, šis te saucas citādi.

— Bet vai tu viņu redzēji? — taujāja mate.

— Nē, viņš nakti pavadīja uz sava kuģa, bet es steidzos pie tevis, jo zināju, ka tu baidies.

— Būtu labāk, ja tu būtu viņu redzejis savam acīm, mījais. Viņš taču viegli varēja pārmainīt savu vārdu.

— Par 10 es nepadomāju, dārgā, — novilka tēvs.—-Bet nebai­dies. Pat ja tas ir viņš, pat ja viņš uzdrošināsies parādīties Dičin­gemas draudzē, šeit ir ļaudis, kas zina, kā viņš jāsaņem. Tomēr es esmu pārliecināts, ka tas nav viņš.

— Lai slavētas debesis, ja tas ir ta! — atbildēja māte, un viņi sāka runāt pusbalsī.

Es sapratu, ka man neklājas viņus traucēt. Paķēris savu nūju, izgāju uz jājamā ceļa, kas veda uz laipu, bet te pēkšņi māte mani pasauca atpakaļ.

— Noskūpsti mani, pirms tu aizej, Tomas! — teica viņa. — Tu droši vien brīnies un jautā sev, ko tas viss nozīmē. Kādreiz tēvs tev visu izskaidros. Bet es teikšu tikai vienu: ilgus gadus manu dzīvi aptumšoja briesmīga ēna, taču tagad, es ceru, tā izgaisusi uz visiem laikiem.

— Ja šo ēnu met cilvēks, tad lai viņš labāk turas tālāk no šīs te! — es smiedamies pakratīju savu smago nūju.

— Tas ir cilvēks, — atbildēja māte, — bet tāds, ar kuru vajag cīnīties citādi, ne ar sitieniem, Tomas, ja tev kādreiz gadīsies viņu sastapt.

— Varbūt, māmiņ, bet spēks galu galā ir vispārliecinošākais pierādījums, jo pat vislielākajam viltniekam sava āda ir dārga.

— Tu pārāk steidzies parādīt savu spēku, dēls, — smaidot teica māte un noskūpstīja mani. — Neaizmirsti senu spāņu sakām­vārdu: «Stiprāk sit tas, kas sit pēdējais». _

— Bet atceries citu sakāmvārdu, māmiņ: «Sit, kamēr tev vēl nav iesituši!» — es attraucu un gāju projām,

Kad biju jau pagājis kādus desmit soļus, kaut kas, es pats nezināju, kas, mudināja mani atskatīties. Māte stāvēja atvēr­tajās durvīs. Baltās puķes, kas vijās gar vecās mājas sienām, iekļāva viņas smuidro augumu kā ietvara. Galvā viņai kā parasti bija zem zoda sasieta balta mežģiņu mantilja, un tās sakārtojums vienu acumirkli man iztālēm atgādināja līķautu. Es nodrebēju no šādām domām un ielūkojos mātes sejā. Viņa raudzījās manī skum­jām un nopietnām acīm, kurās bija saskatāma šķiršanās jausma.

Tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju dzīvu.

Bet tagad man jāatgriežas atpakaļ un jāpastāsta par paša lietām. Kā jau tiku teicis, mana tēva vēlēšanās bija, lai es kļūtu ārsts. Tāpēc, pabeidzis Noričā skolu un atgriezies tēva mājās, — man tolaik gāja sešpadsmitais gads — es ņēm'os mācīties medi­cīnu pie kāda ārsta, kas dziedināja ļaudis Bangejas apkārtnē. Viņš bija ļoti mācīts un godīgs vīrs, vārdā Brauns, un, tā kā šī nodarbošanās man bija pa prātam, es viņa vadībā guvu labas sekmes. Es tiešām biju ap­guvis turpat vai visu, ko viņš man varēja mācīt, un tēvs nolēma mani sūtīt uz Londonu nobeigt mācības, tikko man paliks pilni deviņpadsmit gadi, — tas būtu kādus piecus mēnešus pēc tās dienas, kad ieradās spānietis. Bet liktenis man nebija lēmis nokļūt Lon­donā.

Tomēr medicīna nebija vienīgais, ar ko es tanīs dienās nodarbojos. Skvairam Bozardam no Dičinge- mas, tam pašam, kas manam tēvam pastāstīja par spāņu kuģa ierašanos, bija divi bērni: dēls un meita; sieva viņam bija gan dāvājusi vairākus, bet tie bija miruši mazotnē. Meitenes vārds bija Lilija, un mēs bijām vienaudži, viņa bija dzimusi tajā pašā gadā, trīs nedēļas pēc manis. Tagad Bozardu nav vairs mūsu pusē, jo manas māsas mazmeitiņa, kas ir Bozarda dēla mazmeita un viņa vienīgā mantiniece, izgājusi pie vīra un nes citu vārdu. Bet tas tā, starp citu.

Jau no pašas agrās bērnības mēs, Bozardu un Ving- fīldu bērni, dzīvojām gandrīz kā brāļi un māsas. Mēs satikāmies diendienā un kopā rotaļājāmies kā sniegā, tā ziedos. Tādējādi man grūti pateikt, kad mani pamo­dās mīlestība uz Liliju un kad viņa iemīlēja mani; zinu tikai, ka tad, kad es devos uz skolu Noričā, mani vairāk skumdināja šķiršanās no viņas nekā no mātes un visiem pārējiem. Visās mūsu rotaļās viņa allaž bija mana pāriniece. Viņas dēļ es biju gatavs dienām klejot pa visu apkārtni, lai tikai uzmeklētu tos ziedus, kādus viņa mīlēja. Un, man atgriežoties no skolas, nekas nebija mainījies. Vienīgi Lilija pamazām kļuva bik­lāka, un ari es pats pēkšņi tapu tāds kā kautrīgāks, kad pamanīju, ka viņa no meitenes pieaugusi par jaunavu. Bet tik un tā mēs satikāmies bieži, un, lai gan neviens no mums nebilda par to ne vārda, mūsu tikšanās mums bija dārgas.

Tā tas turpinājās līdz pat manas mātes nāves dienai. Bet, iekāms stāstu tālāk, man jāpiezīmē, ka skvairs Bozards uz savas meitas draudzību ar mani nemaz neskatījās labvēlīgi. Tas nepavisam nebija tāpēc, ka es viņam nebūtu pa prātam, bet tālab, ka viņš gri­bēja Liliju izdot par sievu manam vecākajam brālim Džefrijam, kas bija tēva īpašuma mantinieks, un nevis jaunākajam dēlam. Pret mūsu draudzēšanos viņš galu galā kļuva tik neiecietīgs, ka mēs ar Liliju gandrīz vairs nevarējām citādi satikties kā vien šķietami nejauši, kamēr mans brālis skvaira mājā bija vienādiņ gaidīts viesis. Šī iemesla pēc starp mums, diviem brāļiem, izauga nepatika, kā jau tas ir allaž, ja starp draugiem, vienalga cik tu­viem, nostājas sieviete. Jāsaka, ka arī mans brālis Džefrijs bija iemīlējies Lilijā, tāpat kā jebkurš vīrietis būtu to mīlējis, un uz to viņam bija varbūt lielākas tiesības nekā man, jo viņš taču bija trīs gadus vecāks un viņu gaidīja mantojums!

Var likties, ka manas jūtas bija pārāk agrīnas, jo tajā laikā, par kuru es rakstu, vēl nebiju pat sasniedzis pilngadību. Bet jaunas asinis ir karstas, un manās dzīslās turklāt vēl ritēja puse spāņu asiņu, kas mani bija padarījušas par vīru tanī vecumā, kādā dažs labs tīrasiņu anglis vēl joprojām ir zēns. Tādās lietās, lūk, asinis un saule, kas tās iesilda, nozīmē daudz. Es pats to novēroju ne reizi vien, dzīvodams starp Anavakas indiāņiem, kas piecpadsmit gadu vecumā ņēma sev par sievu divpadsmitgadīgas meitenes. Astoņpadsmit gadu vecumā es katrā ziņā biju pietiekami nobrie­dis, lai iemīlētu pa īstam, uz visu mūžu, lai gan var likties, ka mans dzīves stāsts ir pretrunā ar šiem vārdiem. Bet es uzskatu, ka vīrietis var mīlēt daudzas sievietes un tomēr palikt dvēselē uzticīgs vienai vienīgai, pašai labākajai no visām, kaut arī viņš pārkāpis mīlas likuma burtu.