PILSOŅU JĒKABS - PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

Elizabete kādu laiciņu gan stiugri turējās slimībai pretim. Bet drīz viņas spēki apsīka. Bija jāiet lejup kajītē. Vīrs viņu mierināja, de­va ost ožamspirtu, berzēja tai deniņus ar pipar­mētru pilēm. Bet drīz arī pašam kļuva nelabi.

— Ak, Johan, vai tiešām būs lemts šinī brau­cienā mums aiziet bojā?

— Nebīsties, gan Dievs pasargās.

— Ja kuģis nenogrims, un vētra to nesadra­gās pret klintīm, tu varbūt izglābsies. Bet es laikam šo nakti nepārdzīvošu, — Elizabete teica vārgā balsī. Viņai ikbrīdi kļuva sliktāk. — Un tā man būs jāaiziet bojā ar visu to pumpuriņu, kas raisos no manas sirds. Jā, pavasarim iestājo- ties, zem siltās saules stariem kokiem raisas un briest daudz pumpuru. Bet visi tio neizplaukst. Uznāk nikna salna un nokož vārīgos pumpuriņus. Citus nomaitā tārpi. Vai arī mūsui zelta pumpu- riņam. būs nolemts tāds liktenis? Kā mēs par to saldi sapņojām, kādas rožainas cerības lolojām!

— Esi pacietīga, mīļā-. Dievs dos — vētra rimsies, vai arī caur visu vētru nokļūsim ostā. Tad viss būs labi.

— No tavas mutes — Dieva ausī! Kaut jel tā būtu!, — mazliet iedrošināta noteica sieva un iegrima pussnaudā.

Vētra nenorima arī otrā dienā, bet neatlai­dīgi plosi jās, tiekams kuģis izgāja cauri Zunda šaurumam. Tikai tuvojoties ceļa mērķa ostai, viļņu spēks drusku atslāba.

Kad kuģis iebrauca ostā, un izbeidzās nejē­dzīgā šūpošana, pasažieri cits pēc cita atžirga. Slimība izbeidzās neticami ātri. Sasirgušie gulē­tāji cēlās kājās. Nespēks, galvas sāpes tumi nelā- gums bija kā ar roku atņemti. Radās liela ēst­griba un reizē ar to omulīgs gara stāvoklis. Po­šoties no kuģa nost, pasažieru starpā sprakstēja zobgalības un joki kā dzirksteles no ugunskura.

Nomazgājusies, svaiga un ziedoša kvartir- meisiara sieva jutās kā atjaunota. Žigli un veikli viņa beidza piekopt kajīti un aizsaiņot beidzamos priekšmetus, lai nodotu tos pāirvešamai uz krastu. Vīrs bija dienesta darīšanās uz klāja un koman­dēja tur kareivjus, sagatavojot mantas promsū- tīšanai. Kad tas iuiz brīdi nonāca ka jītē, Elizabete \ iuu priecīgi apskāva»

— Tev taisnība, vīriņ. Dievs bijis žēlīgs. Briesmas un mokas nu pāri. Ar līksmu sirdi va- jam apsveikt tavu dzimteni un manu otru tēvijui

Bet pēkšņi sieva apklusa un ļoti koncentrēta ii kā ko klausi jās. Tad viya pietvīka sārta kā rozes zieds saules lēktā un līksma izsaucās:

— Johan, dod šurp savu roku!

Kad vīrs apmulsis to pastiepa uz priekšu, ne­izprazdams, ko sieva, grib darīt, viņa vīra roku piespieda sev zem sirds. Nu vīrs arī saprata.

— Vai tu ko jūti?

— jā, jūtu zem tavas sirds kustamies mūsu bērnu, — viņš atbildē ja prieka, viļņa: pārņemts.

— Tas rāda, cik liela ir Dieva žēlastība. Pa­gājušās nakts uztraukums, jūras slimība un vētra nav mūsu bērnam neko kaitējuši.

Enerģijas un prieka pilni, abi ķērās pie savu mantu pārsūtīšanas, kad lejāi ieradās kareivji.

Dieva palīgu piesaukdami, viņi spēra pirmos soļus uz Zviedrijas zemes.

Sākās rūpes par jaunas ligzdiņas ierīkošanu. Bet šīs rūpes bija jauktas ar sajūsmu par to, kas mita zem mātes sirds. Cerība dzīves labklājībai spēcināja abus laulātos draugus, kam bija lemts drīzumā tikt par māti un tēvui Diženo un svēto pienākumu tie gatavojās uzņemties ar priecīgu prātu un jaukām iecerēm.

Dzīvokli iekārtoja ātri. Pats Rābe gan bija joti aizņemts dienestā. Lielā nevaļā viņš skraidiju apkārt, ierādīdams pulkam jaunu mītni — dzī­vokļus un dažādas saimniecības telpas. Pirmajās dienās tam nebija vaļas pat paēst, jau nerunājot par kārtīgu atpūtu. Viņš noliesēja kā nodzīts zirgs. Sieva, bija par viņu lielās raizēs. Veltīgi tā tiecās viņam iestāstīt, lai sevi kaut cik taupa. Vīrs tik pasmējās:

— Mīļā Līzīt, nebēdājies 1111 par niekiem. Es esmu stiprs un vesels.

— Kā tad! Vaigu kauli izspiedušies^ un pats pavisam izkritis no miesām,

— Tas nekas! Nemaz tik vājš neesmu, kā tev izliekas. Neaizmirsti, ka esmu karavīrs. Bet karavīram jābūt izturīgam. Ko tad darīs, kad izcelsies karš, ja miera laikā būs izlutināts un pie grūtībām nepierādīs!

— Tā jau ir tā lieta, ka miera laikā vajaga uzbaroties kā lācim pirms ziemas guļas, lai kara laikā pietiktu spēka panest varbūtīgās grūtības.

— Būs jau labi!. Būs jau labi! — vīrs smē­jās un ar skūpstu aizspieda sievas muti.

— Lūk, tev gan vajaga sevi taupīt, lai mūsu bērns būtu apaļš un dūšīgs. Tu nemaz nedrīksti ■uztraukties un visus niekus ņemt pie sirds.

— Esi gan atradis niekus! Man tava veselība dārgāka par visu. Nedod Dievs, ja tu sabruktu! Tu bendē sevi acīm redzot. Tev taču* ir palīgi. Uzdod tiem vairāk darba. Viņi slaistas brīvībā, iavada laiku krogos pie alus krūzēm ura sitot jiljardu. bet tu skraidi apkārt bez atpūtas. Pat svētos rakstos teikts: «māceklis n,av lielāks par «avu meistaru.» Bet te iznāk otrādi: māceklim vieglākas dienas nekā viņa meistaram.

— Bet ko es, mīļā, lai daru, ka uz kapraļiem un seržantiem nevaru paļauties. Labi izskaidroju tiem, stingri nosaku kā rīkoties, bet paskatos vē­lāk — nekā! Tur tas nav padarīts, tur cits sa­bojāts, ka vairs izlabot nevar.

— Tas tāpēc, ka tu par daudz gļēvi viņus turi. Viņi tāpat ir kareivji, kam savs pienākums jāpilda. Kad viņi priekšnieka pavēles neizpilda, tie pelna sodu.

— Varbūt tev zināmā mērā ir taisnība. Nu labi. Būšu stingrāks. Bet tagad izbeigsim šo sa­runu. Labāk parunāsim par mūsu bērnu. Kā tu domā, vai būs dēls vai meita?

— Es zinu, kas būs. Bet tev neteikšu. Tīšām neteikšu. Tu mani neklausi. Kāda man vajadzī­ba tev to teikt, ko es zinu, — sieva ķircinājās.

— Tu zini? Kas tev to teica?

— Neviens neteica. Pati zinu. Esmu pār­liecināta, ka zinu, kas būs. Redzēsi, ka man būs taisnība.

— Bet, mīļā Līzīt, kā tad es zināšu, ja tu man nesaki. Es taču apsolījos tevi klausīt. Šim­brīžam es vairāk nekā nespēju darīt. Bet tad nu pasaki gan, — vīrs lūdzās.

— Labi, Johan. Tik tu nevienam neizpaud.

Apžēlojies — kā to var!.

— Nu, dod šurp ausi.

Un kad johans pagrieza ausi sievai pie mu­tes, viņa tam iečukstēja

— Būs dēls.

— Tu domā?

— Jā, tici man!

— Ak. kāds prieks. Cik tu labiņa, manu zelta balodīt!

Prieka sajūsmā Rābe paķēra sievu uz rokām, kā bērns lelli un auklēdams pastaigājās pa istabu.

— Vai laidīsi vaļā! Neaizmirsti, ka mēs esam divi. Un abi resni, smagi.

Un viņa mīļi raisi jās tam no rokām vaļā.

Vēlāk tomēr izrādījās, ka' sieva bijusi tālre­dzīga. Viņas drausmas piepildijās. Rābe, reiz būdams sasvīdis, vējā saaukstējās un saslima. Nu bija sievai bēdu dienas. Ar lielām rūpēm un mī­lestību viņa kopa vīru. Vakaros gulēt ejot, Eli­zabete ar karstām asarām lūdza Dievu, lai parā­da žēlastību un dod vīram atkal veselību.

Viņas lūgšanas Dievs paklausija.

Pēc divām nedēļām Johans atkal bija uz kā­jām, Un tā bija tīrā laime. Ja slimība būtu ie­vilkusies garumā, pati Rābes kundze būtu sabru- ktisi. Grūtniecības laiks tuvojās beigām, un vi­ņai bija ļoti smagi slimo vīru kopt un vēl aptecēt visus mājas soļus. To visu vajadzēja padarīt pa­šai. Kvartirmeistara alga bija par mazu, lai tu­rētu kalponi. Turklāt Elizabete bija ieradusi sa­vā dzīvē ieturēt lielu tīrību un kārtību. No tās viņa nespēja atlaisties arī tagad, tik grūtā laikā.