PILSOŅU JĒKABS - PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

— Lai es tādus skatus nekad neredzētu! No­pietni brīdinu jūs: ©s drīzumā ieradīšos atkal. Un ja vēl ko tādu atradīšu — uz pēdām jūs atlai­dīšu no amata. Te vajadzīgs bērnu patversmes pārzinis, nevis utu audzinātājs! — draudēja Holsts.

Kurators ar savu pavadoni vēl aplūkoja maz­gātavu un produktu noliktavu. Virtuvē viņi no­garšoja ēdienu. No katla pasmelto zupu Holsts, pagaršojis, izspļāva samazgu traukā. Laikam par gardu to vis neatrada. Taču teiktin neko neteica.

Tad abi aizgāja uz patversmes kanceleju, i ur prāvests sāka noklaušināt pa vienam atsauk­tos bērnus, kamēr Holsts, nosēdies sānus, kiantsi- jās. Bērnu zināšanas bija visai vājas, lai gan tīšām bija atsaukti tādi. kas attīstītāki. Daži tikko pazina burtus un ciparus; mācēja skaitīt labi ja līdz simtam. Retais mācēja uzteikt kādu dziesmas pantiņu.

Starp noklaušināmiem bērniem prāvestam krita acīs kāda meitene. Neraugoties uz saviem septiņiem gadiem, viņa, diezgain tekoši lasi ja. Vi­ņas izturēšanās ari nebi ja tāda, kā citiem bēr­niem. Kamēr tie bija. bikli kā onio meža atvesti vilcēni, zīda sev pirkstus, kasija pakaušus un lū­kojās caur pieri, šī izi

— Kā tevi, meitiņ, sauc? — jautāja mācītājs, kad bija to noklaušinājis.

— Mani sauc Martu, cienīgs prāvesta kungs.

Kas tevi māci ja lasīt?

— Svens, mans brālītis.

Gliks paskandināja zvaniņu. Kad ienāca pār­zinis, viņš tam prasija:

— Cik ilgi šī meitene uzturas patversmē?

— Divus mēnešus, prāvesta kungs.

— Tik nesen? Kāpēc viņa gluži citādāka nekā citi audzēkņi? Kāpēc māk pieklājīgi iztu­rēties?

— Cik varēja izzināt, viņa cēlusies no labā­kām aprindām. Viņu atveda reizē ar viņas brā­līti Svenu. Pēc nostāstiem, bērnu māte esot bi­jusi virsnieka atraitne. Kā saucies bērnu tēvs, to pašreiz neizdevās noskaidrot. Abus bērnus at­veda no Tērba.tas kāda viņiem sveša sieviete. Pēc mātes nāves kādu laiciņu bērnus turējuši radi­nieki, bet kad tie nomiruši, tad kaimiņi. Tie, būdami paši nabadzīgi, viņus ilgāk turēt nav va­rējuši. Lai bērni nenomirtu badā, tie saklaušinā­juši, ka pie mums R ēvelē ir bāriņu nams. Un tad kāda sieva tos atveda. Kad prasi jām — kā sali­kušies bērnu vecāki, viņa nevarēja pateikt. Ti­kai paskaidroja, ka bērnu mirušie radinieki esot bijuši Veselovski. Tad mēs bērnus arī pierakstī­jām kā Veselovskus.

Brīdi padomājis, Gliks teica meitenei:

— Ej, pasauc savu brālīti un atved šurp.

— Svena vairs te nav. Svenu aizveda, — atbildēja meitene un sāka raudāt.

— Kurp aizveda? Kad?

— Es nezinu, augsti godāts prāvesta kungs.— atteica mazā, slaukot asaras priekšautā.

Gliks pavērās jautājoši pārzinī. Tas pa­skaidroja:

— Puika bija deviņi gadi vecs. Tā kā mūsu iestāde kaujas ar līdzekļu trūkumu, mēs tik prā­vus bērnus nevaram šeit turēt. Pie pirmās iespē­jas mēs no tādiem atsvabināmies. Mēs dabūjām zināt, ka valdība veselīgus puisēnus, ap desmit gadu vecumā, uzņem kantonistu skolā. Tur tiem dod pilnīgu uzturu un apģērbu, māca lasīt, rak­stīt un iepazīties ar militarprasībām. Pēcāk viņus kā jaunus kareivjus ieskaita karaspēka daļās. Pēc mūsu uzaicinājuma pagājušā nedēļā te iera­dās virsnieks Strūves kungs, apskati ja ?ēnu un paņēma to sev līdz uz skolu. Puikam gЈii vč3 nebija desmit gadu, bet tas bija prāva, stalta au­guma.

— Labi, jūs variet iet, — teica prāvests pār­zinim. Kad tas bija aizgājis, Gliks saeija Hol- stam:

— Man šis bērns patīk. Es gribētu to ņemt pie sevis sīkiem pakalpojumiem. Protams, nekas viņai netrūks.

— Meitene šķiet labi attīstīta. Es domāju, lv to nenožēlosi, — Holsts atteica.

Tad prāvests griezās pie bērna:

— Meitiņ, vai tev gribētos braukt rnan līdz uz Alūksni un dzīvot pie manis?

— Labi, augsti godāts prāvesta kungs. Loti pateicos, — atbildēja Marta, taisot reveransu.

— Tur tev slikti neklāsies. Varēsi augt kopā ar manām meitām. Zināms, vajadzēs strādāt. Un tev jābūt čaklai, godīgai, paklausīgai.

— Centīšos tāda būt, — meitene attrauca.

— Nu labi, bērns. Rītā es atsūtīšu pēc tevis cilvēku, — Gliks neteica un meiteni atlaida. No­klaušinājis vēl dažus bērnus, prāvests ar kura­toru reizē aizbrauca. Gliks bija apmeties pie Holsta, Tur Ilolsta kundze viņus jau gaidīja ar pusdienām.

Otrā dienā pēc Martas ieradās ķesteris. Tas ienesa prāvu saini. Izrādījās, ka tur bija Martai pilns komplekts apģērba un veļas.

— Redzi, cik smuku uzvalku tev atsūti ja prā­vesta kungs. Tīri kā kādai princesei! — smējās ķesteris.

Ar priekā pukstošu sirdi meitene pārģērbās jaunajā uzvalkā. Cik skaisti tas stāvēja! Nesa­līdzināmi labāk nekā slikti pielaikotais patver­smes apģērbs, kuru nodeva pārzinim.

Pārģērbusies, Marta atvadi jās no biedrenēm. Šķiroties, tās viņu apkampa. Dažas pat aprau- dājās.

— Laimīgā, tu! — čukstēja tās, pavadīdamas Martu ar slepenu skaudību.

Tai pašā dienā prāvests Gliks meiteni aizve­da sev līdz uz Alūksni. Tur Mārtiņā pirmajā laikā dzīvoja pie ķestera. Tikai pa dienām aiz­gāja uz prāvesta dzīvokli. Vēlāk — kā Gliks bija sacijis — viņa pārgāja pavisam pie prāvesta.

Kādu dienu Marta iegāja mācītāja kabinetā noslaucīt putekļus. Viņas vērību pievilka savā­das garas papīra strēmeles, kas bija saliktas uz rakstamgalda, kā gali nokarājās pāri malai. Bija pelēks papīrs, bet viscaur apzīmēts ar rakstu zī- mēm. Tuvāk aplūkojot, izrādijās, ka tie ir gotu burti, kurus viņa labi pazina. Ieinteresējusies par šiem rakstiem viņa sāka tos burtot. Te uzreiz plats smaids atplaiksnijās meitenes sejā. Viņu pārņēma prieka jūtas, ka viņa šos rakstus var mazliet saprast. Tās rakstu zīmes taču bija 1 a t- viešu valodā. Visu nodrukāto viņa gan ne­saprata, bet no saprotamajiem vārdiem varēja apmēram uzminēt arī nesaprasto vārdu nozīmi. Domās viņa vārdus virknēja teikumos un centās iedziļināties, lai saprastu. Bet pūliņi nelīdzēja. Visu saprast viņa nevarēja. Kad saliktu lapas kopā un sašūtu, tad iznāktu tāda kā grāmata. Bet tik šauru un garu grāmatu viņa nekad un nekur nebija redzējusi.

Par putekļu slaucīšanu viņa bija galīgi aiz­mirsusi. Noliekusies pār papīriem, viņa tanīs burtoja. Pabeigusi vienu strēmeli, pacēla to un nolika sāņus. Sāka lasīt otru.

Lasīšanā nogrimusi, tā nemaz nebija pama­nījusi, ka durvis klusām bija atvērušās, un kāds bija ienācis. Tas bija prāvesta bērnu mājskolo­tājs Vurms. Cenzdamies netrokšņot, viņš labu brīdi tur stāvēja un vēroja meiteni, kas likās tur ko lasot. Tik jocīgi nopietna bija meitenes seja un pierīte krunkās savilkta, lūpas kaut ko čukstēja, bet skaņas nenāca.

Tad viņš ierunājās:

— Marta, ko tu tur dari?

No ienācēja balss mazā tā satrūkās, ka no­trīcēja. Straujā pakustienā lasītā lapa nokrita uz grīdas. Atģidusies, viņa ātri paķēra lapu un nolika vietā. Tad, vilcinādamās, atbildēja:

— Es mēģināju tos rakstus lasīt, krusttēv Vurm.

— Vai tad tu viņos arī ko saproti?

— Mazliet saprotu. Tas ir latviski.

Nu, palasi man priekšā kādu gabaliņu.

Tad meitene paņēma sāņus nolikto loksni un drusku stomīdamās lasija:

«Kungs, tu esi mans Dievs, tevi gribu es paaugstināt, es slavēšu tavu vārdu, jo tu dari brī- nīgas lietas. Tavi padomi no senienes ir patie­sība un uzticība . . .» (Ezaj. 25. 1.)

— Un tu saproti izlasīto? Pastāsti, kas tur bi ja teikts.