PILSOŅU JĒKABS - PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

Marta pateica aptuveni latviešu teksta saturu.

— Labi. Diezgan. Man jāatzīstas, ka tu sa­proti vairāk nekā es. Vai tu arī zini, kas tās par lapām?

— Nē.

— Ta ir latviešu b i b e 1 e. Tu taču būsi kaut ko dzirdējusi par to svēto grāmatu?

— Kā nu nē! Esmu gan dzirdējusi. Esmu bībeli arī redzējusi. Bet tā bija liela četrstūrai­na grāmata, greznos, biezos vākos iesieta. Te ir tikai tādas garas lapas kā dvieļi.

— Kāpēc tu redzi šeit tādas garas atsevišķas lapas, to es tev pastāstīšu citā reizē. Tagad tik pateikšu, kur ši bībelc cēlusies. Tev jāzina, ka Glika kungs ir nevien mācītājs, nevien prāvests,

bet turklāt arī liels zinātnieks. Viņš griezis vē­rību, ka latviešiem, kas apdzīvo daļu no Vidze­mes un Kurzemi, nav bībeles. Šī nelielā tauta, at­rodas uz zema attīstības līmeņa^ Gandrīz visi viņi ir muižnieku dzimtļaudis. Ne arvien viņi tādi bijuši. Bet kā tas noticis, ka viņi krituši ci­tu tautu kalpībā, tas ir plašs jautājums. To es tev paskaidrošu citā reizē. Un ievēro, kamēr ci­tām;, lielām tautām: vāci cm. dāņiem, zviedriem un citiem jau kopš gadsimteņiem ir viņu valodā tul­kota bībele, latvjiem, līdz šim tādias nebija. Tad nu mūsu prāvests uzņēmies tos milzīgos pūbņus, ko tu, mazā, nevari pat aptvert ar savu prātu, un pārtulkojis bībeli latvju valodā.

— Bet bībele taču ir liela. Cik tad ilgi prā­vesta kungam vajadzēja rakstīt?

— Visu tavu mūžu.

— Es to nesaprotu.

— Cik veca tu esi?

— Septiņi gadi.

— Nu. tik ilgi prāvests nostrādājis bībeli tul­kojot, gandrīz diendienā, kad bija mājā un ne­bija aizņemts amata darīšanās. Un tulkojis ne­vis no mūslaiku: pazīstam,ajām valodām, bet no senlaiku — grieķu un veoebirēju.

— Kāpēc tas bija vajadzīgs?

— Lai pareizāk varētu pārtulkot, vajadzēja iet pie pirmavotiem. Pirms uzsākt tādu darbu, viņš iepriekš tikpat ilgi mācijies Vācijā pie sla­veniem zinātniekiem tās vecās valodas. Un tad, lai bībeli pārtulkotu latviski, nācās mācīties arī latvju valodu. Bet tā ir loti grūta, jo nelīdzinās nevienai no lielo tautu valodām.

— Vai prāvesta kungam par to maksā?

— Tikpat kā nekā! Labi, ja dabū papīra un tintes tiesu. Tas ir viņa sirds darbs. Šos pūliņus viņš uzņēmies aiz tīras tuvākmīlestībais. Bet ar to viņš sev uzcēlis piemiņu uz gadu tūkstošiem. Latvju tautas pateicība būs viņam vienīgā atlī­dzība par milzīgo darbu.

— Cik labsirdīgs, jauks cilvēks ir prāvesta iēv,s!. — spulgojošām, acīm izsaucās meitene. — Es jums, krusttēv Vurm, vēl daudz ko gribētu jautāt šinī lietā.

— Esmu ar mieru tev visu paskaidrot, tikai ne tagad. Nācu pēc kādas grāmatas. Man jāsāk ar bērniem ģeogrāfijas stunda. Bet vakarā ienāc pie manis. Tad atkal varēsim parunāties.

— Man arī jāslauka putekļi. Kad tik ne­nāktu mani meklēt Šarlotes jaunkundze!

V'tirms izgāja, un Marta naski ķērās pie darba.

Kad vakarā meitene iegāja pie mājskolotāja, tas viņai vēl paskaidroja par Giika pārtulkoto bībeli.

— liedzi, lai šādu milzīgu darbu veiktu, va­jadzēja sakumā tulkojumu uzrakstīt un nevis vienu, bet vairākas reizes, arvien no jauna izla­bot pamanītās kļūdas un nepareizos izteicienus. Pārrakstīšanas cllarbā gan Clika kungam piepalī­dzēja students Vitens. Tad. u zrakst ī tās bībeles rokrakstu jeb manuskriptu aizsūtīja mācitāju komisijai, lai tie izlasa un pārbauda, lai izlabo, ja vēl kāda vieta būtu neskaidra. Tā lasīšana vien aizņēma gandrīz četri mēneši laika. Tev, meiten, jāzina, ka latvieši ir vēl īstena dabas tauta, un tāpēc viņu valoda maz attīstīta. Bet bībele pārpildīta ar tādiem jēdzieniem, kam nav tiešu sakaru ar šās tautas dzīvi. Grūta vēl lat­viešu valoda arī tāpēc, ka viņā nav nekādu grā­matu, kur varētu kādas ziņas smelt. Prāvestam bija jāmāccs tieši no pašas tautas, cenšoties jo biežāk ar latviešiem sarunāties, izvaicāt tos par dažādām parādībām, noklausīties pašu latviešu sa runās.

— Bet kāpēc latviešu bībele rakstīta uz tā­dām garām papīra strēmelēm?

— Bībeles rokrakstu aizsūti ja grāniatspi ēstu­vei uz Rīgu. Tur ir tādi alvas burti, kādus tu redzēji uz tām loksnēm. Kad tos burtus paņem un skatus, tie ir izlieti ačgāitniski. Bet kad tos iemērc melnā krāsā utt uzspiež uz papīra, tad atspiedums iznāk pareizi. Grāmatspiesluvē bur­tus saliek citu pie cita vārdos, vārdus teikumos un savirknē rindās, ka tu redzēji. Bet iekams sāk grāmatu iespiest, tādus rindu nospiedumus kā prāvesta kabinetā, aizsūta grāmatas sarakstī­tājam jeb autoram. Tam vēl jāpārbauda, vai burtlicis nav kādu vietu pārpratis, vai nav ielaidis kļūdas. Tādu pārbaudi sauc par ko- rekturu. Pēcāk, kad koriģētās loksnes aizsū­ta uz spiestuvi, tur raksta salikumā izdara visus izlabojumus un tad sadala pa tik daudz rindām, cik saiet vienā grāmatas lapas pusē. To sauc par aplaušanu. Kad tas izdarīts, saliktos burtus liek zem spiedes, aptriepj ar melnu krāsu un spiež virsū baltu papīru lielām lapām. Tad lapas saloka, saliek citu pie citas un iesien. Un nu ir grāmata gatava.

— Bet ir gan gudrs mūsu prāvesta tēvs! — noteica Marta.

— Jā, tas ir gud'rs vīrs. Pa desmitiem un simtiem tūkstošu tāds tik viens atrodams! — pie- 1 >a Isoj a mājskolotājs.

Vurms gan šaubījās, vai visu, ko viņš pa­skaidrojis, meitene ir sapratusi. Bet viņam gri­bējās padižoties ar savām zināšanām kauču bērna priekšā.

Martas dzīvē bija sācies jauns posms. Pēc tēva nāves un pārbraukšanas uz Vidzemi viņai un Svenam bija klājies ļoti grūti. Māte, savārgusi un slima, bija situsics kā uz sausuma izmesta zivs. Kad māte nomira, radās vēl lielākas grū­tības.

Drīz pēc mātes nāves Veselo vsk i bija aiz­gājuši dzīvot uz Tērbatu. Tur arī pats Veselo v- nkis bija miris. Tad tante bija iestājusies die­nestā un bērnus nodevusi pie svešiem. Bet tā kā nabadzīgajai atraitnei, visai maz nopelnot, bija iespējams- par bērnu uzturēšanu maksāt tikai nie­cīgu atlīdzību, bērni bija turēti nolaidīgi un iz­salkumā. Taču tāda dzīve pusbadā bija bērnus savā ziņā labvēlīgi ietekmējusi, norūdot organis­mu. Marta nekad nebija izlutināta ēdienu iz­vēlē. Saprotams, kā jebkurai dzīvai būtnei, arī \ iņai viens otrs ēdiens garšoja labāk, citi sliktāk, bet ēst viņa varēja visu. Nekad neteica, ka tas vai tas ēdiens tai nepatīk. Dievam pateikdamās, viņa batudija jebkuru barību.

Tomēr, kā par brīnumu, pie nolaidīgas kop­šanas viņa nebija varējusi pierast. Tīrības un kārtības mīlestība viņai bija laikam mantojums no vecākiem, (au tanīs agrākos gados, kad citi bērni, kam trūkst kārtīgas kopšanas, staigā ap­kāri netīri un noplīsuši, Marta pazina tīrības un spodrības augsto vērtību.

Kādu laiku vēlāk viņa apvaicājās mājskolo­tājam,:

— Krusttēv V.urm, kāpēc ciciniīgmāte tik reti redzama, un dzīvo pa savām telpām vien?

— Kā to lai tev paskaidro, bērns, — attrauca Vurms. — Viņa ir augstas kārtas dāma, t. i. no augsta d'zimuma. Viņas tēvs agrāk bija Alūksnes komandants, saucās Bernhards Reiters, ritmeis- tars, māte — muižnieka Patiku!a meita. Prāvesta ienākumi ir tik prāvi, ka var turēt sev saimnieci. Tāpēc Glika kundze nemīl saimniecībā nodarbo­ties, bet vairāk sēž buduārā un lasa grāmatas vai nodarbojas ar smalkiem rokdarbiem. Viņa māk arī labi gleznot. Bet galvenais, kāpēc viņa tik reti par ādas ļaudīs, ir viņas vājā veselība. Pēc kāda uztraucoša gadījuma viņa stipri sakritusi.