Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Līgavai garāmejot, galminieku pūlis smaidīja. Sievietes nostājās aiz karalienes, vīrieši sakārtojās aiz karaļa.

Turēdams Olīvjē Šarnī aiz rokas, apgabala tiesnesis Sifrēns nāca pretī Andrē un viņas brālim, apsveica viņus un iejuka tuvu draugu un radinieku pūlītī.

Filips turpināja ceļu, ncsaskatīdamies ar Olivjē, un nebrīdinādams ar rokas spiedienu Andrē, lai tā paceltu galvu.

Nonācis karalim pretī, viņš paspieda māsas roku, un viņa kā galvanizēts līķis, atvēra lielās acis un ieraudzīja Ludviķi XVI, kas viņai labsirdigi uzsmaidīja.

Viņa sveicināja, klātesošo čukstu pavadīta, kuri tā apsveica viņas skaistumu.

— Tavernī jaunkundze, — tcica karalis, paņemdams viņas roku, — jums vajadzētu nogaidīt, kamēr beigtos sēras, lai apprecētu Šarnī kungu; varbūt, ja es nebūtu prasījis steidzināt kāzas, jūsu nākamais vīrs būtu jums atļāvis vēl vienu pagarinājuma mēnesi. Jūs ciešat, kā redzams, un tas mani apbēdina. Bet man jānodrošina krietnu muižnieku laime, kas man tik uzticīgi kalpo kā monsicur Šarnī. Ja jūs neapprecētu viņu šodien, cs nebūtu klāt jūsu kāzās, jo rīt aizbraucu ceļojumā ar karalieni. Un tā es priecāšos, parakstīdams jūsu saderināšanos šodien, un noskatīdamies jūsu laulāšanā manā kapelā. Sveiciniet karalieni, un pateicaties viņai, jo Viņas Majestāte bija ļoti laba pret jums!

Un viņš pats pieveda Andrē pie Marijas Antuanetcs.

Tā bija izslējusics. Viņas ceļgali drebēja, rokas bija ledainas. Viņa neuzdrīkstējās piecelties, un vienīgi redzēja kaut ko baltu, kas tuvojās viņai, un palocījās.

Tā bija Andrē kāzu kleitā.

Karalis tūliņ nodeva līgavas roku Filipam, savu pasniedza Marijai Antuanctei un skaļā balsī tcica:

— Uz kapelu, kungi!

Klusēdams pūlis pārgāja aiz abām Majestātēm, lai ieņemtu savas vietas kapelā.

Laulāšana tūliņ iesākās. Nometusies ccļos uz lūgšanu soliņa, galvu paslēpusi rokās, karaliene klausījās. Viņa lūdza ar visu sirdi, visiem spēkiem; viņa raidīja pret debesīm tik karstas lūgšanas, ka lūpu dvaša izžāvēja asaras, kas tecēja pa vaigiem.

Bāls un skaists, juzdams uz sevi visu skatienu smagumu, Šarnī bija mierīgs un drosmīgs, kāds bija uz kuģa liesmu viesulī un angļu kartečas negaisā. Tikai tagad viņš cieta daudz vairāk.

Filips, acis pievērsis māsai, ko redzēja nodrebam un sagrīļojamies, bija gatavs palīdzēt viņai ar vārdu vai draudzīgu un mierinošu kustību.

Bet Andrē sevi nenodeva: viņa stāvēja ar augsti paceltu galvu, ik pa mirklim ieelpodama no ožamās sāls pudelītes, vāja un dreboša kā vaska sveces liesma, bet piespiezdama sevi dzīvot ar gribasspēku.

Viņa negriezās ar lūgšanām pie debesīm, viņa nesolīja nekā nākotnei, viņai nebija uz ko cerēt, nc arī no kā baidīties; viņa bija lieka cilvēkiem, lieka Dievam.

Kad priesteris runāja, kad skanēja svētie zvani, kad viņas klātbūtnē norisinājās dievišķais noslēpums, viņa domāja:

„Vai es esmu kristīga? Vai cs esmu tāda būtne kā citas, radība, kas līdzīga citām? Vai tu mani radīji mīlestībai, tu, ko sauc par bezgalīgo Dievu, visu lietu pavēlnieku? Tev, ko sauc par vistaisnīgo un kas mani nemitīgi sodīja bez vainas! Tevi sauc par miera un mīlestības Dievu, bet kāpēc man jādzīvo nemierā, naidā un asiņainās atriebībās! Kāpēc man jāuzskata par manu nāvīgāko ienaidnieku vienīgais cilvēks, ko es mīlu?"

„Nē", viņa turpināja, „pasaules lietas un Dieva likumi nav domāti man. Katrā ziņā es biju nolādēta pirms dzimšanas, un piedzimstot nolikta ārpus cilvēku likumiem."

Tad, atgriezdamās pie savas sāpīgās pagātnes, viņa čukstēja: — Savādi! Savādi! Man blakus stāv cilvēks, kura vārds vien lika man mirt no laimes. Ja šis cilvēks būtu atnācis prasīt manis dēļ, es būtu spiesta nokrist viņam pie kājām un lūgt piedošanu par manu kādreizējo kļūdu, par tavu kļūdu, Dievs! Un šis cilvēks, ko cs dievināju, būtu droši vien mani atgrūdis. Šodien šis cilvēks apprec mani, un viņš nāks prasīt piedošanu uz ceļiem. Savādi! O, jā, ļoti savādi!

Šai brīdī viņa izdzirda priestera balsi. Viņš teica:

— Žak Olivjē Šarnī, vai jūs vēlaties par sievu Mariju Andrē Tavernī?

— Jā, — stingrā balsī atbildēja Olivjē.

— Un jūs, Marija Andrē Tavernī, vai vēlaties par vīru Zaķu Olivjē Šarnī?

— Jā! — atbildēja Andrē ar gandrīz vai mežonīgu balss uzsvaru, kas lika nodrebēt karalienei un daudzām sievietēm baznīcā.

Tad Šarnī uzmauca sievai pirkstā gredzenu, un gredzens uzslīdēja tā, ka Andrē nejuta pat roku, kas viņai to piedāvāja.

Karalis tūliņ piecēlās. Mesc bija beigusies. Galerijā galminieki apsveica abus laulātos draugus.

Atpakaļceļā monsicur Sifrēns paņēma savas radinieces roku; Olivjē vārdā viņš tai solīja laimi, ko tā pelnījusi.

Andrē pateicās apgabala tiesnesim, nemaz nekļūdama priecīgāka, un lūdza tēvoci aizvest viņu drīzāk pie karaļa, lai pateiktos viņam, jo jutās nespēcīgāka.

Šajā laikā briesmīgs bālums pārklāja viņas seju.

Šarnī redzēja viņu no tālienes, neuzdrīkstēdamies tuvoties.

Apgabala tiesnesis pārgāja pāri plašajam salonam un pieveda Andrē pie karaļa, kas noskūpstīja viņu uz pieres un tcica:

— Grāfienes kundze, aizejiet pie karalienes; Viņas Majestāte vēlas pasniegt jums kāzu dāvanu.

Un pēc šiem vārdiem, kuri viņam izlikās ļoti laipni, karalis aizgāja galminieku pavadīts, atstādams jauno līgavu apjukušu un izmisušu Filipa rokās.

— O! — viņa čukstēja, — tas ir par daudz, par daudz, Filip! Tomēr man likās, ka cs esmu izturējusi diezgan!

— Drosmi, — klusi teica Filips. — Vēl tikai šis pārbaudījums, mās!

— Nē, nē, — atbildēja Andrē, — es to nevarēšu. Sievietes spēkiem ir robežas. Varbūt cs izdarīšu, ko no manis prasa. Bet iedomājies, Filip, ja viņa ar mani runās, ja viņa apsveiks mani, cs nomiršu!

— Nomirsi, mīļā māsa, ja tas būs vajadzīgs, — tcica jaunais cilvēks, — un tad tu būsi laimīgāka par mani, jo es gribētu jau būt miris.

Viņš izteica šos vārdus tik drūmā un sāpīgā balsī, ka Andrē metās uz priekšu un iegāja pie karalienes, it kā viņai būtu iedzēlis ērkšķis.

Olivjē redzēja viņu paejam garām, viņš piespiedās pie sienas, lai palaistu viņu pie karalienes.

Viņš palika salonā kopā ar Filipu, kas nolaida galvu tāpat kā viņa svainis, un gaidīja karalienes un Andrē sarunas iznākumu.

Andrē atrada Mariju Antuancti viņas lielajā kabinetā.

Neievērojot gada laiku — bija jūnijs — karaliene bija likusi iekurt uguni kamīnā; viņa sēdēja krēslā, galvu atpakaļ atgāzusi, acis aizvērusi, rokas sakrustojusi kā nedzīva.

Viņa trīcēja no aukstuma.

Mizerī kundze, kas ieveda Andrē, aizvilka durvju priekškarus, aiztaisīja durvis un izgāja no kabineta.

Drebēdama uztraukumā un dusmās, drebēdama no nespēka, Andrē gaidīja ar nolaistām acīm, kad viņas sirdī icdursics kāds vārds. Viņa gaidīja karalienes balsi, kā notiesātais gaida cirvi, kuram jāatšķeļ galva.

Katrā ziņā, ja Marija Antuancte šai brīdi būtu atvērusi muti, salauztā Andrē nomirtu, pirms pagūtu saprast vai atbildēt.

Pagāja minūte, kas šķita kā gadusimtenis šausmīgās ciešanās, pirms karaliene pakustējās.

Beidzot viņa piecēlās, ar abām rokām atbalstīdamās uz krēsla malām, un paņēma papīru no galda, kurš vairākas reizes izspruka no viņas trīcošajiem pirkstiem.

Tad, soļodama kā ēna, tā kā dzirdēja vienīgi kleitas čaukstēšanu uz paklājiem, viņa pienāca ar izstieptu roku pie Andrē un nodeva papīru, neteikdama nc vārda.