Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

— Vai jūs būsit pacietīga un nenodosit mani?

— Es jums apsolu, cs jums zvēru, runājiet!

— Labi! Monsicur kardināls ir attaisnots.

— Es to zinu.

— Monsicur Kaliostro ir atzīts par nevainīgu.

— Zinu! Zinu!

— Reto Valcts notiesāts…

Zanna nodrebēja.

— Uz galerām!

— Un es? — viņa sauca, niknumā mīņādamās.

— Pacietību, kundze, pacietību. Vai tā jūs solījāt?

— Es esmu pacietīga; runājiet… Es?

— Izsūtīšana, — klusā balsī teica cietuma sargs, novērsdams sāņus acis.

Priecīgs spīdums iemirdzējās grāfienes acīs, kas izdzisa tikpat ātri kā parādījās.

Tad, skaļi iekliegdamās, viņa izlikās, ka zaudējusi samaņu, un atkrita saimnieka rokās.

— Kas būtu noticis, — klusi, sievai pie auss, teica Hūbcrs, — ja cs būtu teicis patiesību?

«Izsūtīšana," domāja Zanna, tēlodama nervu lēkmi, „tas nozīmē brīvību, bagātību, atriebību — visu, par ko es sapņoju… Es uzvarēju!"

Žanna turpināja gaidīt, kad nāks rakstvedis, kā solīja cietuma sargs, nolasīt viņai spriedumu.

Tiešām, atbrīvojusies no šaubu mokām, tikai mazliet sajuzdama sāpes, salīdzinot sevi ar citiem apsūdzētajiem, tas ir, aiz uzpūtības, viņa domāja:

„Kāda nozīme, man, nesaprātīgai sievietei, ka monsieur Roānu uzskata par» nevainīgu?

Vii man uzliek sodu par kādu manu kļūdu? Nē. Ja visi cilvēki mani būtu pienācīgi atzinuši par Valuā, ja man būtu bijusi tāda prinču un hercogu rinda nostādīta tiesnešiem ceļā, kā tas bija monsieur kardinālam, kuri lūdzās ar savu izturēšanos, ar melna krepa šlcpēm pie zobeniem un sēru lentām ap piedurknēm, es nedomāju, ka būtu atteikuši nabaga grāfienei Lamotai, un katrā ziņā, paredzēdami slavenību lūgumu, būtu ietaupījuši Valuā pēcnācējai apsūdzēto sola kaunu.

Bet kāpēc domāt par pagājušo? Tas jau miris. Nu jau beidzies manas dzīves lielākais darbs. Nostādīta divdomīgā stāvoklī sabiedrībā un galmā, kuru varētu sagraut pirmā vēsma no augšas, es nīkuļotu un varbūt atgrieztos sākotnējā nabadzībā, kura bija manas dzīves sāpīgākais brīdis pirmās aizgādnes laikos. Tagad viss ir citādi. Izsūtīta! Es esmu izsūtīta! Tas nozīmē, ka man ir tiesības aizvest līdzi miljonu, dzīvot zem Scviļas vai Agridžento citronkokiem ziemā un Vācijā vai Anglijā vasarā; tas nozīmē, ka nekas nekavēs mani, jaunu, skaistu, slavenu un pilnīgi brīvu pašai izskaidrot prāvu sev par labu, dzīvot, kā vēlēšos, vai nu ar vīru, ja viņu izsūtīs, (bet es zinu, ka viņš ir brīvs), vai ar draugiem, kādus sagādā laime un skaistums."

„Un", turpināja Žanna, nogrimusi kaislīgās domās, „lai man notiesātai, izsūtītai, nabaga pazemotai pēc tam saka, ka neesmu bagātāka par karalieni, vairāk cienīta un nevanīgāka kā viņa. Viņai nebija svarīgi notiesāt mani. Slieka neko lauvai nenozīmē. Viņai bija svarīgi notiesāt monsicur Roānu, bet monsicur Roānu pasludināja par pilnīgi nevainīgu.

Kā viņi tagad rīkosies, lai paziņotu man spriedumu, un izsūtītu no karaļvalsts? Vai viņi atriebsies sievietei, pakļaudami to visstingrākai soda izpildīšanai? Vai mani uzticēs strēlniekiem aizvest līdz robežai? Vai svinīgi teiks: «Nekrietnā, karalis jūs izraida no valsts!" Nē, mani kungi ir labsirdīgi, — smaidīdama viņa tcica, — viņi vairs neļaunojas uz mani. Viņi dusmojas tikai uz Parīzes tautu, kas kliedz zem balkoniem: „Lai dzīvo monsicur Kardināls! Lai dzīvo Kaliostro! Lai dzīvo parlaments!" Lūk, viņu patiesais ienaidnieks — vienkāršā tauta. Jā, tas ir viņu tiešais ienaidnieks, jo es cerēju uz sabiedriskās domas morālo atbalstu un man sekmējās."

Tā domāja Žanna un gatavojās nākotnei. Viņa jau rūpējās par dimantu novietošanu, par iekārtošanos Londonā (bija vasara), kad pēkšņi atmiņā atausa Reto Vilcts.

— Nabaga zēns! — viņa tcica, ļauni smaidīdama, — viņš samaksāja par visiem. Vienmēr taču vajadzēja grēku nožēlošanai kāda niecīga dvēsele filozofiskā nozīmē, un katru reizi, kad rodas tāda nepieciešamība, rodas arī grēkāzis.

Nabaga Reto! Nespēcīgais, nožēlojamais, šodien viņš saņem samaksu par savām satīrām pret karalieni, par savām spalvas intrigām, un Dievs, kas piešķir katram savu likteni, būs gribējis dot viņam dzīvi, pilnu rungas sitieniem^ ar nepastāvīgu laimi, slazdiem un noslēpumiem, un ar beigām uz galerām. Lūk, ko nozīmē viltība bez prāta, ļaunprātība niknuma vietā, ķildība bez tālredzības un spēka. Cik daudz kaitīgu būtņu ir dabā, sākot ar indīgo smidzi līdz skorpionam, vismazāko kukaini, kurš liek baidīties cilvēkam. Visi šie vārguļi grib kaitēt, bet ar viņiem nemēdz cīnīties: viņus samin."

Un ar mierīgu augstprātību Žanna apraka savu līdzvainīgo Reto un nolēma uzzināt, kurā katorgā būs šis nožēlojamais, lai nejauši negadītos tur kāda ceļojuma laikā un nesagādātu pazemojumus nelaimīgajam, rādīdama vecās paziņas laimi. Žannai bija laba sirds.

Viņa priecīgi brokastoja kopā ar cietuma sargiem; viņi bija pilnīgi zaudējuši jautrību un pat nepūlējās slēpt savu grūtsirdību. Šo vēsumu Žanna izskaidroja ar viņas vainas atzīšanu un spriedumu. Viņa par to pateica skaļi. Hūberi atbildēja, ka nekas neesot viņiem tik sāpīgs, kā cilvēka izskats pēc sprieduma pasludināšanas.

Sirds dziļumos Žanna bija tik laimīga, viņai tik grūti bija slēpt prieku, ka izdevība palikt vienai, brīvai ar savām domām, varēja būt tikai patīkama. Viņa nolēma pēc pusdienas prasīt palaist viņu uz savu kameru.

Bet viņa bija ļoti pārsteigta, kad cietuma sargs Hūbers pie deserta ar svinīgu piespiešanos, kāda nebija parasta viņu attiecībās, sāka runāt:

— Kundze, mums ir pavēlēts neturēt cietuma sarga dzīvoklī personas, kuru likteni izlēmis parlaments.

„Labi," domāja Žanna, „viņš uzminēja manu vēlēšanos."

Viņa piecēlās.

— Es negribētu, — Žanna atbildēja, — lai jūs atļautos pārkāpumu; tas nozīmētu būt nepateicīga par labsirdību, ko jūs izrādījāt man… Es tad nu eju uz kameru.

Viņa paskatījās, lai redzētu savu vārdu iespaidu. Hūbers grozīja pirkstos atslēgu. Cietuma sarga sieva novērsa galvu, it kā lai slēptu saviļņojumu.

— Bet kur un kad man nolasīs spriedumu? — jautāja grāfiene.

— Varbūt gaida, kad kundze būs savā kamerā, — steidzīgi tcica Hūbers.

„Skaidrs, ka viņš grib tikt no manis vaļā," domāja Zanna.

Un neskaidra nemiera sajūta lika viņai nodrebēt. Tā gan pagaisa tikpat ātri, cik ātri bija radusies.

Zanna uzkāpa trīs kāpienus, kuri veda no cietuma sarga istabas līdz kancelejas gaitenim.

Redzēdama viņu aizejam, Hūbcra kundze strauji pienāca viņai klāt un paņēma viņas rokas. Tikai tas nebija aiz cienības, īstas draudzības vai jūtības, kura sagādā godu tam, kas izrāda un tam, kam izrāda, bet dziļas līdzjūtības, iežēlas trauksmē. Grāfienei, kas ievēroja visu, tas nepalika nepamanīts.

Šajā reizē iespaids bija tik skaidrs, ka Zanna pati no sevis nespēja noslēpt, cik viņai ir ļoti bail; taču šīs bailes, tāpat kā visas iepriekšējās, neaizkavējās viņas dvēselē, kas līdz malām bija piepildīta ar prieku un cerībām.

Taču Zanna gribēja saņemt paskaidrojumu par šo līdzcietību; viņa atvēra muti un nokāpa divus kāpienus, lai izsacītu noteiktu un stingru jautājumu, uz kuru nevarētu atbildēt ar atrunām, bet jau bija par vēlu. Hūbers paņēma viņu aiz rokas, drīzāk strauji nekā laipni, un atvēra durvis.