Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA

Pēc tam parādījās Olīva: nabaga meitenei atkal ienesa apsūdzēto solu. Daudzi nodrebēja redzēdami dzīvo karalienes attēlu uz apkaunojošā sēdekļa, uz kura vēl nesen bija sēdējusi Žanna Lamota. Šis Francijas karalienes Marijas Antuanetcs rēgs uz zagļu un viltotāju sola sabiedēja viskarstākos monarhijas vajātājus. Bet šis skats daudzus pievilināja — kā asiņu smaka tīģeri.

Bet visi runāja, ka nabaga Olīva atstājusi kancelejā savu bērnu, ko zīdīja, un kad atvērās durvis, monsicur Bosīra dēls brēca pēc mātes žēlastības.

Pēc Olīvas parādījās Kaliostro, nevainīgākais no visiem. Viņam pat neteica apsēsties, lai gan krēsls bija palicis blakus solam.

Tiesa baidījās no Kaliostro aizstāvēšanās runas. Pavirša noklaušināšana, ko aprāva priekšsēdis d'Aligrē, apmierināja formalitātes prasības.

Tad tiesa paziņoja, ka debates beigušās, un sākās apspriede. Pūlis lēnām izklīda pa ielām un krastmalām. Visi bija nolēmuši atgriezties vakarā un noklausīties spriedumu, kas tikšot nolasīts, kā ziņoja, visai drīz.

Pēc debatēm, nopratināšanas trokšņa un lielajiem uztraukumiem uz apsūdzēto sola, visus apsūdzētos ievietoja Konsjcržcrī.

Ari pūlis, kā teicām, vakarā sastājās klusās, kaut gan kustīgās grupiņās uz Pils laukuma, lai noklausītos spriedumu, tiklīdz tas tiks pasludināts.

Savāda lieta! Lielus noslēpumus Parīzē pūlis uzzina pirms tie parādās atklātībā.

Pūlis tātad gaidīja, baudīdams lakricas un anīsa sulu, kuru klejojošie pārdevēji tirgoja zem pirmā Ponosanžona tilta loka.

Bija karsts. Jūnija mākoņi smagi vēlās cits pār citu kā biezu dūmu vāli. Pie apvāršņa laiku pa laikam plaiksnījās rūsa.

Kamēr kardināls, kam bija atļauts pastaigāties pa terasēm ,kuras apņem torņus, sarunājās ar Kaliostro par viņu savstarpējās aizstāvības varbūtējo panākumu; kamēr Olīva mazajā ccllītē mīlināja un rokās šūpoja mazo bērnu; kamēr Reto savā miteklī, zobus ar nagu kužinādams, domās skaitīja Krona apsolīto naudu un salīdzināja to ar ieslodzījuma mēnešiem, kurus viņam solīja parlaments, — tieši šajā laikā, atgriezusies cietuma sarga Hūbcra kundzes istabā, Žanna pūlējās izklaidēt uztraukto prātu ar skaņām un sīkām kustībām.

Šī istaba ar augstajiem griestiem bija plaša zāle un izklāta ar akmens plātnēm kā galerija; liels smailarkas logs izgāja uz piekrasti. Loga mazās rombveida rūtis aizturēja lielāko gaismas daļu, un it kā lai aizbaidītu brīvību no šīs istabas, kur mita brīvi cilvēki, no ārpuses piekaltās restes divkāršoja krēslainību ar dzclzslieņu krustojumiem un svina tīkliņiem, kuri ierāmēja katru stikla rombu.

Starp citu, gaisma, ko izsijāja caur šo divkāršo sietu, ncapžilbināja cietumnieku acis. Tai nebija vairs nekā no brīvās saules lepnā starojuma, tā nespēja apvainot tos, kas nevarēja iziet ārā. Laika ritumā, kas visu izlīdzina un samierina cilvēku ar Dievu; it visā, pat tajā ļaunumā, kuru nodara cilvēks, parādās saskaņa, kas atvieglo pāreju no bēdām uz smaidu.

Pēc ieslodzīšanas Konsjcržcrī Lamota kundze šai zālē dzīvoja visu dienu cietuma sarga sievas, viņas dēla un vīra sabiedrībā. Mēs jau teicām, ka viņai bija izveicīgs prāts un valdzinošas manieres. Šiem ļaudīm viņa lika sevi iemīlēt; viņa atrada iespēju pierādīt viņiem, ka karaliene ir liela nozicdzniccc. Jānāk dienai, kad šai pašā zālē cita cietuma vārtsardzc iežēlosies par nelaimēm, kas piemeklējušas citu nevainīgu cietumnieci, un sajūsmināsies par viņas pacietību un labestību. Un šī cietumniece būs karaliene!

Lamota kundze cietuma sarga un viņa tuvinieku sabiedrībā aizmirsa — pēc viņas pašas vārdiem — drūmās domas un ar jautrību atmaksāja par laipnību, ko viņai izrādīja. Šai, tiesas slēgšanas dienā, atgriezdamās pie labsirdīgajiem cilvēkiem, viņa tos atrada noraizējušos un samulsušus.

Šī nianse viltīgajai sievietei nepalika nepamanīta. Viņa pieķērās vismazākajai cerībai un uztraucās par niecīgākajām briesmām. Velti viņa pūlējās izzināt patiesību no Hūbcra kundzes, bet viņa un tās tuvinieki aprobežojās ar vispārējiem izteicieniem.

Šai dienā, stūrī pie kamīna, Zanna pamanīja abatu — nepastāvīgo mājas galda viesi. Tas bija agrākais Provansas grāfa audzinātāja sekretārs; pēc izskata vienkāršs, izsmējējs ar mēru, galma pazinējs, kas, ilgu laiku pazudis no Hūbcra kundzes mājas, pēc Lamota kundzes ierašanās Konsjcržcrī bija kļuvis čakls tās apmeklētājs.

Tur bija vēl divi vai trīs Tiesu pils vecākie rakstveži; viņi ļoti ilgi skatījās un Lamota kundzi un maz runāja.

Viņa jautri pārtrauca klusumu.

— Esmu pārliecināta, — viņa tcica, — ka augšā sarunas rit dzīvāk, nekā pie mums.

Tik tikko sadzirdama piekrišana, kas paspruka cietuma sargam un viņa sievai, bija vienīgā atbilde uz šo izaicinājumu.

— Augšā? — vaicāja abats, izlikdamies par nezinātāju. — Kur tas ir, grāfienes kundze?

— Zālē, kur apspriežas tiesneši, — atbildēja Žanna.

— O, jā, pareizi, — teica abats.

Un atkal iestājās klusmus.

— Es domāju, ka mana izturēšanās šodien atstāja labu iespaidu. To jūs jau zināt, vai ne?

— Nu, jā, kundze, — bailīgi tcica cietuma sargs.

Nu viņš piecēlās, it kā lai pārtrauktu sarunu.

— Jūsu domas, abata kungs? — atsāka Žanna. — Vai manā lietā nav radusies skaidrība? Atccrietics — pret mani nebija neviena pierādījuma.

— Tas tiesa, kundze, — tcica abats. — Tāpēc jūs varat uz daudz ko cerēt.

— Vai ne? — viņa iesaucās.

— Tomēr, — piebilda abats, — iedomājieties, ka karalis…

— Nu, labi! Ko darīs karalis? — strauji iejautājas Žanna.

— O, kundze, karalis var negribēt, ka attaisno.

— Tad viņš liks notiesāt Viņa Eminenci Roānu, tas ir iespējams.

— Tas tiešām ir grūti, — atbildēja no visām pusēm.

— Un tā, steidzās iebilst Žanna, — šai lietā manas intereses sakrīt ar kardināla Roāna interesēm.

— Nē, nē, — atsāka abats, — jūs maldāties, kundze, viens apsūdzētais tiks attaisnots… Es domāju, ka tā būsit jūs, cs pat ceru. Bet tikai viens. Karalim vajadzīgs vainīgais, citādi — kas gan notiks ar karalieni?

— Tas tiesa, — dobjā balsī tcica Žanna, aizskarta, ka tiek apstrīdēta pat cerība. — Karalim ir vajadzīgs vainīgais. Nu, labi, bet tam Viņa Eminence noder tikpat labi kā es.

Pēc šiem vārdiem iestājās drausmīgs klusums.

Abats to pārtrauca pirmais.

— Kundze, — viņš tcica, — karalis nav atriebīgs, un, nomierinājis savas dusmas, viņš nedomās par pagājušo.

— Bet ko jūs saucat par nomierinātām dusmām? — ironiski vaicāja Žanna. — Nerons dusmojās savādāk un Tits atkal savādāk.

— Kāda… notiesāšana, — steidzīgi tcica abats, — tas ir gandarījums.

— Kāda!.. — iesaucās Žanna, — monsicur, lūk, briesmīgs vārds… Tas ir pārāk vispārīgs… Kāda — tas nozīmē — jebkura!

— O, cs runāju tikai par ieslodzīšanu klosterī, — dzestri atbildēja abats, — pēc izplatītajām baumām, attiecībā uz jums, šo domu karalis pieņemtu vislabāk.

Zanna uzlūkoja šo cilvēku ar šausmām, kurām drīz vien sekoja nežēlīgi naida uzplūdi.

— Ieslodzīšana klosterī! — viņa iesaucās, — tas ir lēna, sīku paze­mojumu pilna, mokoša nāve, kas no viņa puses izrādīsies kā žēlsirdība!.. Ieslodzīšana in pace, vai ne? Bada, aukstuma, pārmācību mocības. Nē, nevainīgam upurim pietiek mocību, kauna, nelaimes, kad vainīgā ir varena, brīva un godāta! Tūlītēju nāvi, bet nāvi, kuru es izvēlēšos pati, kā brīva pavēlniccc, lai sodītu sevi, ka piedzimu šai nekrietnajā pasaulē.