Aleksandrs Dimā (tēvs) - KARALIENES KAKLAROTA

Un neklausīdamās nc ierunās, nc lūgumos, neļaudamās sevi apturēt, atgrūzdama cietuma sargu, apgāzdama abatu, atbīdīdama Hūbera kundzi, viņa steidzās pie trauku skapja, lai uzmeklētu nazi.

Visi trīs nostājās viņai ccļā; grāfiene metās uz pretējo pusi kā pantera, kuru iztraucējuši mednieki un kura nav nobijusies, un māksloti pārspīlētā izmisumā iekliedzās, ieskriedama kabinetā līdzās zālei; tur viņa paķēra milzīgu fajansa vāzi, kurā auga vārgulīgs rožu krūms, un ar to vairākas reizes iesita sev pa galvu.

Vāze saplīsa, kāds gabals palika satracinātās fūrijas rokā; asinis plūda pa viņas pieri. Cietuma sarga kundze raudādama metās to apskatīt. Viņu apsēdināja krēslā un apslacīja ar etiķi un smaržūdeņiem. Pēc briesmīgiem krampjiem viņa zaudēja samaņu.

Kad viņa atmodās, abats domāja, ka viņai nepietiek gaisa.

— Klausieties! — viņš tcica. — Šīs restes nelaiž cauri gaismu un gaisu. Vai nevar atvērt logu un jaut uzelpot šai nabaga sievietei?

Tad, visu aizmirsdama, Hūbcra kundze pieskrēja pie skapja blakus kamīnam un izņēma atslēgu, kas noderēja rcstu atvēršanai, un tūliņ gaiss straumēm ieplūda dzīvoklī.

— Ak, — teica abats, — cs nezināju, ka šīs restes var attaisīt ar atslēgas palīdzību. Ak, Dievs, kāpēc tāda piesardzība?

— Tā pavēlēts! — atbildēja cietuma sarga kundze.

— Jā, cs saprotu, — piebilda abats ar zīmīgu nolūku, — šis logs ir tikai septiņas pēdas no zemes un iziet uz piekrasti. Ja cietumniekiem gadītos izmukt no Konsjcržcrī iekšienes, iziedami caur jūsu zāli, viņi iegūtu brīvību, nesatikuši nc slēdzēju, ne sargu.

— Tā ir, — teica cietuma sarga kundze.

Zagšus vērodams grāfieni, viņš pamanīja, ka tā visu dzirdēja, saprata un pat nodrebēja, un izpratusi abata vārdus, pacēla acis pret skapi, kas bija aiztaisīts tikai ar vara rokturi, kur cietuma sarga sieva ieslēdza šo rcstu atslēgu.

Ar to viņam pietika. Viņa klātbūtne vairs nebija vajadzīga. Viņš atvadījās.

Tomēr, atgriezdamies kā aktieris uz skatuves, kas izgājis nelaikā, viņš teica:

— Cik daudz cilvēku uz laukuma! Visi ir tik uzbudināti un pūlis tik ietiepīgi drūzmējas pils pusē, ka piekrastē neredz nevienu.

Cietuma sargs izliecās ārā pa logu.

— Tas tiesa, — viņš teica.

— Vai tikai nedomā, — turpināja abats, izlikdamies, it kā Lamota kundze nedzird viņa vārdus, bet viņa dzirdēja ļoti labi, — vai tikai nedomā, ka spriedumu pasludinās naktī? Vai ne?

— Es neticu, — tcica cietuma sargs, — ka to pasludinās pirms rītausmas.

— Nu, labi! — piebilda abats, — papūlieties iedot atpūtu šai nabaga Lamota kundzei. Pēc tik daudz satricinājumiem viņai ir vajadzīgs miers.

— Mēs iesim uz savu istabu, — tcica krietnais cietuma sargs sievai, — un atstāsim kundzi šeit krēslā, ja viņa negribēs apgulties gultā.

Paceldamās, Zanna sastapa abata skatienu, kas lūkojās pēc viņas atbildes. Zanna izlikās iemicgam.

Tad abats pazuda, un cietuma sargs un viņa sieva aizgāja, iepriekš klusām aiztaisījuši restes un atslēgu nolikuši savā vietā.

Tiklīdz viņa bija viena, Žanna atvēra acis.

„Abats man ictcic bēgt," viņa domāja. „Vai var skaidrāk norādīt, ka vajag bēgt un kā to izdarīt. Viņš piedraudēja ar sodu pirms sprieduma, tas ir draugs, kas grib, lai es iegūstu brīvību, tas nevar būt cictsirdis, kas mani apvaino.

Lai aizbēgtu, man ir tikai viens solis; es atveru skapi, tad restes, un tieku uz tukšās piekrastes.

Tukša, jā!.. Neviena, pat mēness slēpjas aiz mākoņiem.

Aizbēgt!.. Brīvība, laime atrast savas bagātības… laime atdarīt ienaidniekiem visu ļaunumu, ko viņi nodarījuši man."

Viņa metās pie skapja un satvēra atslēgu. Tad tuvojās restes atslēg- caurumam.

Pēkšņi uz tilta tumšo margu svītras viņai likās, ka redz tumšu apveidu, kas pāršķēla vienmuļo ainavu.

„Tur ēnā ir kāds cilvēks," viņa pie sevis teica, „Varbūt abats; viņš uzmana manu izmukšanu; viņš gaida, lai sniegtu man palīdzību. Jā, bet, ja tās ir lamatas… ja, nokāpjot uz piekrastes, mani satvers, pārsteigs bēgšanas vietā?.. Bēgšana nozīmē atzīšanos noziegumā, vai vismaz atzīties, ka man ir bail. Kas bēg, tam nav tīra sirdsapziņa… No kurienes nāk šis cilvēks?.. Viņš, liekas, ir sakaros ar Provansas grāfu… Bet kas man var

galvot, ka viņš nav karalienes vai Roāna sūtnis?.. Cik dārgi maksās mans nepareizais solis… Jā, kāds tur glūn…

Aizbēgt dažas stundas pirms sprieduma! Vai to nevarēja agrāk, ja patiesi gribēja man palīdzēt? Ak, Dievs, vai mani ienaidnieki jau nav uzzinājuši par manu attaisnošanu tiesnešu padomē? Kas var zināt, vai negrib izsargāt karalieni no šā briesmīgā sitiena ar manas vainas pierādījumu vai atzīšanos. Bēgšana būtu pierādījums un atzīšanās. Es palikšu."

Ar šo brīdi Zanna palika svētā pārliecībā, ka izmukusi no lamatām. Viņa pasmaidīja, pacēla viltīgo un pārdrošo galvu, un mierīgi atlika restes atslēgu mazajā skapī blakus kamīnam.

Tad, apsēzdamās krēslā starp gaismu un logu, no tālienes, izlikdamās aizmigusi, novēroja cilvēka ēnu, kas glūnēja, un beidzot, bez šaubām gaidīšanas nogurdināta, piecēlās un pazuda ar pirmajiem ausmas stariem, pustrijos no rīta, kad acis jau izšķīra ūdeni un krastu.

Rītā, kad atdzimst trokšņi, kad Parīze atgūst dzīvību un iesaista jaunu ķēdes locekli mūsu dzīves ķēdē, grāfiene cerēja, ka ziņa par viņas attaisnošanu pēkšņi ielauzīsies cietumā ar draugu gavilēm un laimes vēlējumiem.

Vai viņai bija draugi? Diemžēl — nē! Nekad bagātība un uzticība nepalika bez pavadoņiem, un tomēr Zanna bija kļuvusi bagāta un varena; viņa pieņēma un deva, neiegūdama pat nekrietnu draugu, kas otrā dienā atstāj nelaimē to, kam vakar glaimoja.

Bet tagad, pēc gaidāmās uzvaras, Zannai būs piekritēji, būs pielūdzēji, būs skauģi.

Viņa velti gaidīja steidzīgu cilvēku straumi priecīgām sejām ielaužamies cietuma sarga Hūbcra istabā.

Un no pārliecinātās, mazkustīgās personas, kas mierīgi gaida cietuma sargu pie sevis, Zanna mazpamazām nonāca pārmērīgā uzbudinājumā. Tāda bija viņas rakstura iezīme.

Un tā kā vienmēr nevar izlikties, viņa nemaz nepūlējās slēpt no sargiem savu nemieru.

Viņai nebija atļauts iziet apjautāties, bet viņa izbāza galvu caur vēdlodziņu un bažīgi klausījās kaimiņu laukuma troksni, kurš, izlauzies cauri Svētā Ludviķa vccās pils sienu biezumam, pārvērtās neskaidrā dūkoņā.

Tad Zanna izdzirda nevis troksni, bet īstu aplausu, kliedzienu un kāju dipoņas rīboņu, tik pārsteidzošu, ka sabijās, jo viņa nedomāja, ka tādas simpātijas apliecinātu viņai.

Šie trokšņainie kliedzieni un aplausi atkārtojās divas reizes un pēc tiem sekoja citāda veida troksnis.

Viņai likās, ka tas nozīmēja piekrišanu, bet vēsu piekrišanu.

Garāmgājēji piekrastē parādījās aizvien biežāk, acīmredzot, pūlīši laukumā izklīda uz visām debess pusēm.

— Ievērojama diena kardinālam! — tcica tāds kā prokurora rakstvedis, uzlēkdams uz bruģa pie margām.

Un viņš iemeta upē akmeni ar lādu jaunā parīzieša izveicību, kas daudz laika veltījis vingrinājumiem šai mākslā.

— Kardināls! — atkārtoja Zanna. — Tātad ir ziņas, ka kardināls attaisnots?

Kodīga sviedru lāse nopilēja Zannai no pieres.

Viņa steidzīgi atgriezās zālē.

— Kundze, kundze, — viņa jautāja Hūbcra sievai, — cs dzirdu: ka tas beidzies laimīgi kardinālam? Kas ir beidzies laimīgi, lūdzu?