Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Grāfiene nokļuva gaitenī. Tur gaidīja astoņi tiesas zāles strēlnieki. Ko viņi gaidīja? Lūk, ko nodomāja Zanna, tos pamanīdama. Bet cietuma sarga istabas durvis bija jau cict. Strēlnieku priekšā stāvēja viens no parastiem uzraugiem, tas, kurš katru vakaru aizvadīja grāfieni uz viņas kameru.

Šis cilvēks sāka iet pa priekšu Žannai, it kā lai rādītu ccļu.

— Es atgriežos savā kamerā? — vaicāja grāfiene ar tādu sievietes izteiksmi, kas gribētu izlikties pārliecināta par to, ko saka, bet tomēr šaubās.

— Jā, kundze, — atbildēja uzraugs.

Žanna pieķērās dzelzs margām un kāpa aiz šā cilvēka. Viņa dzirdēja, kā strēlnieki sačukstējās dažus soļus tālāk, bet nekustējās ne no vietas.

Nomierinājusies, viņa ļāva sevi ieslēgt kamerā un pat mīļi pateicās uzraugam. Tas aizgāja projām.

Tiklīdz Žanna redzēja sevi brīvu un vienu, viņa sāka nevaldāmi priecāties, ko tik ilgi bija slēpusi zem maskas, kura liekulīgi slēpa viņas seju pie cietuma sarga. Šī Konsjcržcrī istaba bija viņas miteklis, krātiņš uz brīdi cilvēku savažotam mežonīgam zvēram, ko Dieva griba atkal palaidīs brīvajā pasaules plašumā.

Kad pienāk nakts, kad neviena skaņa sagūstītajam zvēram neatgādina par viņa sargiem, kad viņa izsmalcinātā oža tuvumā nejūt nekādas smakas, šī nevaldāmā būtne sāk šaudīties pa savu midzeni, pa savu krātiņu. Tad viņa izstaipa locekļus, lai padarītu tos lokanākus lēcienam gaidamajā brīvībā; tad viņai rodas rēcieni, lēcieni vai ekstāze, ko nekad nemana cilvēka acīs.

Ar Žannu tā bija. Bet pēkšņi viņa saklausīja soļus gaitenī; viņa dzirdēja uzrauga atslēgu saišķa žvadzināšanu; viņa dzirdēja, kā viņš grabinājās ap masīvo atslēgas caurumu.

— Ko viņi grib no manis? — viņa domāja, paccldmās uzmanīga un mēma.

Ienāca uzraugs.

— Kas ir, Žan? — jautāja Žanna skanīgā un vienaldzīgā balsī.

— Vai kundze nebūtu tik laipna man sekot? — viņš tcica.

— Kurp?

— Lejā, kundze.

— Kā lejā?

— Uz kanceleju.

— Kāpēc, lūdzu?

— Kundze…

Žanna piegāja pie šī cilvēka, kas vilcinājās, un gaiteņa galā pamanīja strēlniekus, kurus sākumā bija sastapusi lejā.

— Sakiet galu galā, — uztraukta viņa iesaucās, — ko grib no manis kancelejā?

— Kundze, monsicur Doijo, jūsu aizstāvis, grib ar jums runāt…

— Kancelejā? Un kāpēc nevar šeit, jo viņam vairākas reizes bija atļauts ienākt?

— Kundze, monsicur Doijo ir saņēmis vēstules no Versaļas un grib jūs iepazīstināt ar tām.

Zanna neievēroja, cik neloģiska bija šī atbilde. Viņu pārsteidza viens vienīgs vārds: vēstules no Versaļas, vēstules no galma, bez šaubām, kuras atnesa pats aizstāvis.

„Vai karaliene būtu aizlūgusi par mani pie karaļa pēc sprieduma pasludināšanas? Vai tiešām…", Žanna pie sevis nodomāja.

Bet kāpēc daudz minēt; vai tas bija nepieciešams, kad pēc divām minūtēm varēja uzzināt problēmas atrisinājumu.

Un, starp citu, slēdzējs uzstāja; viņš kratīja atslēgas kā cilvēks, kas, it kā neko nezina, bet instrukcija viņam liek pavēlēt.

— Uzgaidiet mazliet, — teica Zanna. — Jūs redzat, ka cs biju izģērbusies, lai mazliet atpūstos. Beidzamajās dienās cs ļoti noguru.

— Es uzgaidīšu, kundze; bet atccrictics, lūdzu, ka Doijo ļoti steidzas.

Žanna aizvēra durvis, uzģērba mazliet svaigāku kleitu, paņēma apmetni

un ātri sakārtoja matus. Šī sagatavošanās aizņēma tikai piecas minūtes. Sirds viņai tcica, ka monsicur Doijo atnesis pavēli tūliņ aizbraukt, un, ka iespējams, viss ir sagatavots, lai viņa varētu nemanāmi un citus neapgrūtinot aizbraukt no Francijas. Tagad, kad spriedums bija pasludināts, karalienei bija jācenšas, cik iespējams mazāk, aizkaitināt icnaidnicci, jo ko var sagaidīt no brīvās panteras, kad tā tik bīstama jau ķēdēs? Laimīgo domu šūpota, Zanna gandrīz vai lidoja pakaļ uzraugam, kas lika viņai nokāpt pa mazajām kāpnēm, pa kurām viņu jau bija veduši tiesas zālē. Bet tai vietā, lai ietu šai zālē, tai vietā, lai pagrieztos pa kreisi, kur bija ieeja kancelejā, cictumuzraugs pagriezās uz durvīm pa labi.

— Kurp jūs ejat? — jautāja Zanna, — kanceleja ir šeit.

— Nāciet, kundze, — medainā balsī teica uzraugs, — monsicur Doijo jūs gaida šeit.

Viņš iegāja pa priekšu un ievilka cietumnieci, kas dzirdēja, kā aiz viņas ar troksni aiztaisījās biezo durvju ārpuses aizbīdņi.

Pārsteigta, bet tumsā nevienu neredzēdama, Žanna neuzdrīkstējās jautāt sargam kaut ko vairāk.

Viņa paspēra divus vai trīs soļus un apstājās. Zilgana gaisma piešķīra istabai,, kur viņa atradās, it kā kapenes iekšienes izskatu.

Gaisma iesūcās caur senatnīgo rcstu augšdaļu, no kurienes pār zirnekļu tīkliem un gadusimteņu biezo putekļu kārtu tikai daži stari deva mazliet gaismas.

Zanna pēkšņi sajuta aukstumu; viņa juta cietuma sienu miklumu; zibsnīgajās uzrauga acīs uzminēja kaut ko drausmīgu.

Tomēr viņa redzēja tikai šo cilvēku; vienīgi viņš ar cietumnieci šai brīdī bija četrās cietuma sienās, kuras bija gluži sapelējušas, zaļas padarījis no rāmjiem notccējušais ūdens, jo tās nekad nebija sildījusi saule.

— Kungs, — viņa tcica, apspiezdama šausmu drebuļus, — ko mēs šeit abi darīsim? Kur ir monsicur Doijo, ko jūs solījāt parādīt?

Uzraugs nekā neatbildēja; viņš pagriezās, it kā lai apskatītu, vai durvis, pa kurām viņi ienāca, bija labi aizvērtas.

Neaprakstāmās šausmās Žanna sekoja šai kustībai. Viņai radās doma, ka nu ir darīšana ar vienu no tiem cietuma uzraugiem, kādus aprakstīja tā laikmeta šausmu romānos, kuri, mežonīgi iemīlējušies cietumniecē un redzēdami, ka laupījums viņiem izbēgs pa būrīša atvērtajām durvīm, tiranizēja skaistās gūsteknes, piedāvādami viņām mīlu apmaiņai pret brīvību.

Žanna bija stipra, viņa nebaidījās no nejaušībām, viņa nebija tikumīga. Viņas iztēle sekmīgi cīnījās pret Krcbijona dēla un Luvē dīvainajiem sofismiem. Viņa piegāja tuvu klāt cietuma uzraugam un smaidīdama tcica:

— Mans draugs, ko jūs gribat? Vai jūs vēlaties man kaut ko teikt? Cietumniecei, kuru gaida brīvība, laiks ir dārgs. Lai runātu ar mani, jūs izvēlējāties ļoti drūmu vietu.

Cilvēks ar atslēgām viņai neatbildēja tāpēc, ka nesaprata. Viņš apsēdās pie zemās krāsns stūrī un gaidīja.

— Bet ko mēs šeit darīsim; cs jums vēlreiz vaicāju? — tcica Žanna.

— Mēs gaidām monsicur Doijo, — atbildēja uzraugs.

Žanna pašūpoja galvu:

— Jums jāatzīst, — viņa teica, — ka monsicur Doijo ir slikti izvēlējies laiku un vietu, ja grib man paziņot par vēstulēm no Versaļas… Nav iespējams, ka monsicur Doijo liek gaidīt man šeit. Te slēpjas kaut kas cits.

Tiklīdz viņa pateica šos vārdus, tā iepretī atvērās durvis, kuras viņa nebija ievērojusi.

Tas bija vienas no tām slepenajām apaļajām durvīm, īsts koka un dzelzs piemineklis, kas, atvērdamās, atklāj dziļumā tādu kā noslēpumainu apli, kura centrā personas un ainavas parādās, kā burvības atdzīvinātas.

Tiešām, aiz šīm durvīm bija pakāpieni, kuri nozuda vāji apgaismotā, bet vējiem un svaiguma pilnā gaitenī, un viņpus gaitenim vienā vienīgā mirklī, tik ašā kā zibens, Žanna, paceldamās uz pirkstgaliem pamanīja laukumam līdzīgu telpu, un šai telpā vīriešu un sieviešu burzmu ar mirdzošām acīm.

Taču šī it kā vīzija Žannai atklājās tikai uz mirkli, viņa pat nepaguva to apjēgt. Viņas priekšā, daudz tuvāk nekā bija laukums, parādījās trīs cilvēki, uzkāpdami uz augšējā pakāpiena.