Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Aiz šiem cilvēkiem uz zemākiem pakāpieniem iznira četras bajonetes, baltas un smailas, līdzīgas tām drūmajām svceēm, kurām vajadzēja apgaismot šo skatu.

Bet apaļās durvis aizvērās. Tikai trīs cilvēki iegāja kamerā, kur gaidīja Zanna.

Grāfienes pārsteigumu nomainīja nemiers un panika.

Viņa atkāpās, cenzdamās turēties tuvāk uzraugam, no viņa vēl pirms mirkļa bija baidījusies, bet tagad pie viņa meklēja aizstāvību no nepazīstamajiem vīriem.

Uzraugs piespiedās pie sienas, tā ar savu izturēšanos likdams saprast, ka viņš negrib piedalīties visā notiekošajā un paliks mēms skatītājs izrādē, kas tūdaļ sāksies.

Zannu pasauca, pirms viņai radās doma sākt runāt.

Iesāka jaunākais no trijiem vīriešiem. Viņš bija ģērbies tumšā tērpā. Galvā viņam bija cepure, un rokās viņš valstīja papīra rulli.

Pārējie divi, it kā atdarinādami uzraugu, paslēpās tumšākajā telpas daļā.

— Jūs esat, kundze, — teica nepazīstamais, — Žanna Scntremī de Valuā, Marī Antuana Nikolā, grāfa Lamota laulātā draudzene?

— Jā, kungs, — atbildēja Žanna.

— Jūs esat dzimusi Fonetā, 1756.gada 22.jūlijā?

— Jā, kungs.

— Jūs dzīvojat Parīzē, Jaunajā Sentžila ielā?

— Jā, kungs… Bet kāpēc jūs man uzdodat šos jautājumus?

— Kundze, jūs mani apvainojat, nepazīdama mani; man ir gods būt tiesas sekretāram.

— Es jūs pazīstu.

— Tad, kundze, ja jūs mani pazīstat, es varu izpildīt pienākumus?

— Vienu mirkli, kungs. Lūdzu, kādi ir jūsu pienākumi?

— Nolasīt jums, kundze, spriedumu, ko pasludināja tiesas sēdē 1786.gada 31.maijā.

Zanna nodrebēja. Viņa palūkojās apkārt ar skumju un neuzticīgu skatienu. Mēs nerakstām bez nolūka vārdu „ncuzticīgu". Žanna nodrebēja instinktīvās sāpēs un sasprindzināja uzmanību: viņas acis kā divas drausmīgas ugunis iedegās kameras tumsā.

— Jūs esat sekretārs Bretons, — viņa tcica, — bet kas ir tie divi kungi, jūsu pavadoņi?

Rakstvedis gatavojās atbildēt, kad, aizsteigdamies viņa vārdiem priekšā, piesteidzās uzraugs un ausī iečukstēja baiļu vai izteiksmīgās līdzcietības apzīmogotus vārdus:

— Nesakiet to viņai!

Žanna to dzirdēja. Viņa uzlūkoja abus vīriešus uzmanīgāk. Viņa izbrīnījās, redzēdama viena pelēkos svārkus ar dzelzs pogām un otra ādas vesti un savādo mici. Dīvainais priekšauts, kurš pārklāja pēdējā krūtis, pievērsa Žannas uzmanību. Šis priekšauts, likās, dažās vietās bija izdedzināts un citās aptraipīts asinīm un eļļu.

Viņa atkāpās. Varētu sacīt, ka viņa saliecās, it kā gatavodamās varenam lēcienam.

Pienākdams tuvāk, sekretārs tcica:

— Kundze, lūdzu nomesties ccļos!

— Ceļos! — iesaucās Žanna. — Mani, ccļos… mani Valuā!

— Tāda ir pavēle, kundze, — palocīdamies tcica sekretārs.

— Bet, kungs, — ar liktenīgu smaidu sejā. iebilda Žanna, — jūs, šķiet, nezināt, tad man jāiemāca jums likumi. Ceļos metas tikai, lai publiski nožēlotu.

— Nu, kundze, kas būs tālāk?

— Nu, publiska nožēlošana notiek tikai tad, ja ir piespriests apkaunojošs sods. Izsūtīšana, cik cs zinu, franču likumos nav apkaunojošs sods?

— Es neesmu teicis, kundze, ka jūs esat notiesāta ar izsūtīšanu, — skumīgi, bet stingri atbildēja sekretārs.

— Tādā gadījumā, — iesaucās Žanna satrūkdamās, — ko tad man piesprieda?

— To jūs uzzināsit, klausīdamās spriedumu, un lai to noklausītos, jums vispirms jānometas ccļos.

— Nekad! Nekad!

—. Kundze, tas ir pirmais priekšraksta punkts.

— Nekad! Nekad, cs jums saku!

— Kundze, tc stāv rakstīts, ka notiesāto, ja tas atsakās nomesties ccļos…

— Nu?

— Tad, piespiež ar varu.

— Ar varu! Sievieti?!

— Sievietei tāpat kā vīrietim jāizrāda cicņa pret karali un tiesu.

— Un karalienei, vai ne? — nikni iesaucās Žanna, — jo es te ļoti labi saskatu sievietes naidīgo roku.

— Jūs maldāties, kundze, apsūdzēdama karalieni; Viņas Majestāte nav piedalījusies tiesas sprieduma rediģēšanā. Pietiek, kundze, lūdzu atbrīvojiet mūs no nepieciešamības rīkoties ar varu; uz ceļiem!

— Nekad! Nekad! Nekad!

Sekretārs satina papīrus, un izvilka no kabatas citu, stipri biezu papīra rulli, paredzēdams to, kas tagad notika.

Un viņš nolasīja galvenā prokurora pavēli sabiedriskai varai piespiest nepaklausīgo apsūdzēto nomesties uz ceļiem, lai dotu gandarījumu taisnajai tiesai.

Žanna iespiedās kameras kaktā, bailēs ar acīm meklēdama sabiedrisko varu, par kādu viņa uzskatīja karavīrus ar bajonetēm uz kāpnēm aiz durvīm.

Bet sekretārs nemaz nelika atvērt durvis; viņš pamāja abiem vīriešiem, par kuriem mēs runājām un kuri mierīgi tuvojās, drukni un nesatricināmi, kā kara mašīnas, kuras sagrauj aplenktā cietokšņa mūra sienas.

Viņi satvēra Žannu zem padusēm un, neievērojot kliedzienus un raudāšanu, aizvilka kameras vidū.

Rakstvedis sēdēja nejūtīgs un gaidīja.

Žanna neievēroja, ka, likdama sevi tā vilkt, viņa bija spiesta it kā nomesties uz ceļiem. Sekretāra teiktais vārds viņai to atklāja.

— Tā, nu ir labi, — viņš tcica.

Atspere tūliņ saspringa, Žanna palēcās divas pēdas uz augšu, balstoties uz to cilvēku rokām, kuri viņu turēja.

— Tas ir gluži veltīgi, ka jūs tā kliedzat, — teica sekretārs. — Ārpusē jūs nedzird un turklāt jūs nedzirdēsit spriedumu.

— Atļaujiet noklausīties stāvus, un cs klausīšos klusējot, — elsodama teica Žanna.

— Tomēr, ja vainīgais sodīts ar žagariem, — teica sekretārs, — sods ir apkaunojošs un prasa ccļu locīšanu.

— Žagari! — iebļāvās Žanna. — Žagari! Ak, nelieti!

Un viņas lamas un lāsti kļuva tik skaļi, ka apdullināja cietuma uzraugu, sekretāru, un visi šie cilvēki, pazaudēdami saprātu un savaldību, vēlējās likt spēkam pretim spēku.

Tad viņi metās Žannai virsū un nogāza to gar zemi; bet viņa varonīgi pretojās. Viņi gribēja saliekt viņai kājas ccļos, viņa sasprindzināja muskuļus kā tērauda stiegras.

Viņa karājās gaisā uz šo cilvēku rokām, un kustināja rokas un kājas, izdaļādama viņiem sāpīgus sitienus.

Viņi sadalīja pienākumus: viens turēja kājas kā skrūvspīlēs, otrs saķēra viņu pie plaukstu pamata, tad beidzot uzsauca sekretāram:

— Turpiniet lasīt spriedumu, kungs, citādi mēs nekad nebeigsim ar šo trako.

— Es neļaušu lasīt spriedumu, kurš mani nosoda uz negodu, — sauca Žanna, pretodamās ar pārcilvēcīgicm spēkiem. Un, izpildīdama draudus, viņa pārkliedza sekretāra balsi ar tik spiedzīgiem brēcieniem un kliedzieniem, ka pati nedzirdēja nevienu vārdu no tā, ko viņš lasīja.

Beidzis lasīšanu, sekretārs salocīja papīrus un ielika kabatā.

Domādama, ka nu viss ir galā, Žanna apklusa un pūlējās atgūt spēkus, lai atkal pretotos šiem cilvēkiem. Pēc brēcieniem viņa sāka nevaldāmi smieties.

— Un, — mierīgi turpināja sekretārs nobeigdams ar ierastajiem vārdiem, — spriedums tiks izpildīts publisko sodu laukumā.

— Atklātības priekšā! — ievaidējās nelaimīgā, — OL

— Bendes kungs, cs nododu jums šo sievieti, — beidza sekretārs, griezdamies pie cilvēka ādas priekšautā.

— Kas tad ir šis cilvēks? — tcica Zanna pēdīgā izbaiļu un niknuma lēkmē.

— Bende! — atbildēja rakstvedis, palocīdamies un sakārtodams aproces.

Tiklīdz rakstvedis izteica šo vārdu, tā abi bendes sagrāba Zannu un aizstiepa viņu uz galeriju, kuru viņa bija pamanījusi. Nav iespējams attēlot viņas pretestību. Sieviete, kas parastā dzīvē ģība no icskrambājuma, veselu stundu izturēja mocības un divu benžu sitienus; kamēr viņu vilka līdz ārējām durvīm, ne uz mirkli neapklusa kliedzieni, no kuriem asinis ssastinga dzīslās.