Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Iebildumi, ja tic radās, bija gļēvi un iekšēji. Pamazām laukums atguva parasto mieru. Tikai tilta galā, kad drūzma bij izklīdusi, divi jauni un neapdomīgi cilvēki, kas aizgāja tāpat kā citi, sarunājās savā starpā:

— Vai tā bija Lamota kundze, kam bende iededzināja kauna zīmi; vai jūs tam ticat, Maksimiljēn?

— Tā runā, bet cs neticu… — atbildēja lielākais no runātājiem.

— Jūs, tātad, domājat, ka tā nebija viņa? — piebilda otrs, mazs cilvēciņš ar blēdīgu seju, apaļām un spīdošām acīm kā nakts putnam,

• īsiem un taukainiem matiem. — Nē, tā nav Lamota kundze, kam iededzināja kauna zīmi? Tirāna piekritēji pataupīja savu līdzvainīgo. Lai notīrītu apvainojumu no Marijas Antuanctcs, viņi atrada Olīvas jaunkundzi, kas atzinās prostitūcijā; viņi būs atraduši arī viltus Lamota kundzi, kas atzinās par viltotāju. Jūs teiksit: viņai uzspieda kauna zīmi. Par komēdiju samaksāts bendēm, samaksāts arī upurim! Tas iznāk dārgāk, vairāk nekā!

Šā cilvēka biedrs klausījās, šūpodams galvu. Viņš smaidīja, nekā neatbildēdams.

— Ko jūs teiksit, — runāja mazais, blēdīgais cilvēks, — vai jūs nepiekrītat?

— Tā ir liela lieta piekrist kauna zīmes iededzināšanai krūtīs, — viņš atbildēja. — Komēdija, par kuru jūs runājāt, neliekas man pierādīta. Jūs esat labāks mediķis nekā cs, un jums vajadzēja saost dedzināto miesu. Nepatīkama atmiņa, atzīstos.

— Naudas lieta, cs teicu: notiesātai samaksā par to, ka tiks iededzināta kauna zīme, par citu lietu, samaksā par trim četrām krāšņām frāzēm un tad aizbāž muti, kad tā gatava atteikties…

— Nu, nu, — flegmātiski tcica tas, ko sauca par Maksimilēnu, — cs tc vairs nepiekrītu jums, lieta ir pārāk slidena.

— Hm! — teica otrs. — Tad jūs darīsit kā citi nejēgas; beidzot jūs runāsit, ka redzējāt, kā Lamota kundzei iededzināja kauna zīmi. Nupat jūs izteicāties citādi, jo jūs noteikti man teicāt: „Es neticu, ka kauna zīmi iededzināja Lamota kundzei."

— Nč, cs vēl neticu, — smaidīdams atsāka jaunais cilvēks, — bet tomēr tā nav viltus krāpniece, par kādu jūs runājāt.

— Tad, kas viņa ir, sakiet, kas ir tā persona, ko apzīmogoja ar negodu, tur, uz laukuma, Lamota kundzes vietā?

— Tā ir karaliene! — spalgā balsī jaunais cilvēks tcica savam biedram, un viņš noslēdza šos vārdus ar neatkārtojamu smaidu.

Otrs skaļi, smiedamies un aplaudēdams par šo asprātību, atkāpās, un tad apskatījies apkārt, teica:

— Ardievu, Robcspjēr.

— Ardievu, Marat, — atbildēja otrs.

Un viņi aizgāja katrs uz savu pusi.

Tai pašā soda izpildīšanas dienā, pusdienas laikā, karalis izgāja no kabineta un atlaida Provansas grāfu ar šādiem bargiem vārdiem:

— Monsicur, šodien cs piedalīšos kāzu ceremonijā. Nestāstiet man sliktas ziņas. Tā būtu ļauna zīme jaunajam laulātajam pārim, kuru es mīlu un aizstāvu.

Provansas grāfs smaidīdams sarauca uzacis, godbijīgi sveicināja brāli un atgriezās savā dzīvoklī.

Turpinādams ceļu galerijā izklīdušo galminieku vidū, karalis vieniem uzsmaidīja, citus uzlūkoja ar vēsu skatienu, saskaņā ar to, vai bija viņus redzējis labvēlīgus vai kā pretiniekus tai lietā, ko izlēma parlaments.

Tā viņš nonāca līdz kvadrātveidīgam salonam, kur izgreznojusies savu dāmu un augstmaņu vidū, gaidīja karaliene.

Marija Antuanete, bāla zem sārtā smiņķa, ar liekuļotu uzmanību klausījās Lambālas kundzes un monsicur Kalona salkanos jautājumos par viņas veselību.

Bet zagšus viņa bieži lūkojās uz durvīm, it kā meklēdama kādu, ko karsti vēlas redzēt, un novērsdamās, kā nobijusies, ka to ieraudzījusi.

— Karalis! — iesaucās istabas sulainis. Un izšuvumu, caku un gaismas straumē viņa redzēja ienākam Ludviķi XVI, kura pirmais skatiens no salona sliekšņa bija veltīts viņai.

Marija Antuanete piecēlās un paspēra trīs soļus pretī karalim, kas graciozi noskūpstīja roku.

— Madamc, šodien jūs esat skaista, brīnišķīgi skaista! — viņš tcica.

Viņa skumji pasmaidīja, un vēlreiz ar neskaidru skatienu pūļa vidū

meklēja nezināmo punktu.

— Vai mūsu jaunais laulātais pāris nav ieradies? — karalis jautāja. — Pusdienu laiks jau, man šķiet.

— Sirc, — atbildēja karaliene ar tādu piepūli, ka smiņķis saplaisāja un vietām nokrita, — ir ieradies vienīgi monsicur Šarnī; viņš gaida galerijā, kamēr Jūsu Majestāte pavēlēs ienākt.

— Šarnī!.. — tcica karalis, neievērodams izteiksmīgu klusumu, kāds sekoja pēc karalienes vārdiem. — Šarnī ir šeit? Lai viņš ienāk, lai ienāk!

Daži galminieki atšķīrās no pūļa, lai ietu pretī monsicur Šarnī.

Karaliene nervozi uzlika roku uz krūtīm un apsēdās, pagriezdama muguru pret durvīm.

— Tiešām, jau pusdiena, — atkārtoja karalis, — līgavai vajadzēja būt šeit.

Kad karalis izrunāja šos vārdus, salona durvīs parādījās Šarnī; viņš dzirdēja beidzamos vārdus un tūliņ atbildēja:

— Jūsu Majestāte papūlēsies piedot Tavernī jaunkundzes nejaušo novēlošanos. Pēc tēva nāves viņa nav atstājusi gultu. Šodien viņa piecēlās pirmo reizi, un tagad būtu jau paklausījusi karali, ja nebūtu uznācis ģībonis.

— Dārgais bērns tik ļoti mīlēja savu tēvu! — skaļi tcica karalis. — Bet tā kā viņa dabū labu vīru, cerēsim, ka viņa nomierināsies.

Karaliene klausījās šo sarunu, vai pareizāk — dzirdēja nepakustējusies. Ja kāds būtu viņu novērojis, kamēr runāja Šarnī, tas manītu, kā asinis viņai aizplūda no galvas, bet sirds mokoši dauzījās krūtīs.

Ievērodams muižniecību un garīdzniecību, kas pārpildīja salonu, karalis pēkšņi pacēla galvu un jautāja:

— Monsicur Brctcil, vai jūs nodevāt pavēli par grāfa Kaliostro izsūtīšanu?

— Jā, sirc, — pazemīgi atbildēja ministrs.

Iestājās klusums, kurā varētu dzirdēt pat aizmiguša putna elsošanu.

— Un šai Lamotai, kas sevi sauc par Valuā, — stingrā balsī turpināja karalis, — šodien iededzina kauna zīmi?

— Šai pat brīdī, sirc, — atbildēja zīmogglabātājs, — tam ir jānotiek.

Karalienes acis iedzirkstījās. It kā piekrišanas čuksti nošalca salonā.

— Kardināla kungs būs saskaities, uzzinādams, ka viņa līdzzinātājai iededzina kauna zīmi, — turpināja Ludviķis XVI, ar nežēlīgu stūrgalvību, kāda viņam nebija raksturīga pirms šīs lietas.

Un pēc vārdiem „viņa līdz", kas bija adresēti apsūdzētajam, ko attaisnoja parlaments, pēc vārdiem, kas nonievāja parīziešu elku, pēc vārdiem, kas notiesāja kā zagli un viltotāju Baznīcas galveno princi, vienu no galvenajiem Francijas prinčiem, karalis, it kā aizsūtījis svinīgu izaicinājumu garīdzniecībai, muižniecībai, parlamentam un tautai, lai uzturētu sievas godu, aplaida apkārt dusmās un cienībā mirdzošu skatu, kādu Francijā nebija jutis neviens, kopš Ludviķa XIV acis aizvērās mūžīgā miegā.

Šo atriebību, ko karalis vērsa pret visiem, kas bija sazvērējušies apkaunot monarhiju, nepavadīja nc mazākā piekrišanas šalkoņa, neviens vārds. Tad viņš pienāca pie karalienes, kas dziļas pateicības uzplūdā viņam izstiepa abas rokas.

Šai brīdī galerijas galā parādījās Tavernī jaunkundze, baltā līgavas tērpā un tik bālu seju kā spokam. Viņa gāja zem rokas brālim Filipam Tavernī.

Andrē gāja ātriem soļiem, apjukušu skatienu, elsojot. Viņa nekā neredzēja un nedzirdēja. Brāļa roka viņai piešķīra spēku, drosmi un norādīja virzienu.