Aleksandrs Dimā (tēvs): KARALIENES KAKLAROTA

Viņpus restēm, kur sapulcinātie kareivji saturēja pūli, pēkšņi parādījās nelielais laukums, saukts par Taisnās tiesas pagalmu, ar diviem vai trim tūkstošiem skatītāju, kurus bija pulcinājusi ziņkārība, kopš ešafota sagatavošanas brīža.

Uz apmēram astoņas pēdas augstas platformas pacēlās ar dzelzs gredzeniem apgādāts stabs, virs kura bija uzraksts, ko rakstvedis, bez šaubām, saņemdams attiecīgu pavēli, bija padarījis nesalasāmu.

Šī platforma nebija nožogota, uz tās varēja uzkāpt pa redelēm bez margām. Vienīgais redzamais nožogojums bija strēlnieku bajonetes. Tās noslēdza pieeju kā restes ar mirdzošām smailēm.

Redzēdams atveramies Tiesu pils durvis, iznākam komisārus ar zižļiem, tiesas sekretāru soļojam ar papīriem rokās, pūlis sāka viļņveidīgi kustēties, atgādinādams jūru.

Visur atskanēja kliedzieni, nc visai glaimojoši epiteti notiesātajai, kā arī šur un tur nc visai labvēlīgās piezīmes tiesnešiem.

Zannai bija taisnība: kopš notiesāšanas viņai bija piekritēji. Tic, kas viņu nievāja divus mēnešus iepriekš, viņu bija attaisnojuši, kopš tā nostājās kā karalienes pretiniece.

Bet monsicur Krons bija paredzējis visu. Šīs izrādes pirmās rindas bija aizņēmuši skatītāji, kas bija uzticīgi tiem, kuri maksāja izrādes izdevumus. Blakus plecīgiem aģentiem drūzmējās kardinālam Roānam uzticīgās sievietes. Bija atrasts līdzeklis, kā izlietot karalienes labā pret karalieni saceltās dusmas. Pat tic, kas tik stipri aplaudēja Roāna kungam aiz antipātijām pret Mariju Antuancti, izsvilpa un izsmēja Lamota kundzi, kas bija pietiekami neprātīga, lai tiesā atteiktos no kardināla atbalstīšanas.

Tāpēc iznāca, ka kliedzieni: „Nost Lamotu! O, viltotāja!" viņai parādoties mazajā laukumā, skanēja biežāk un spēcīgāk.

Dažs labs pūlējās izteikt līdzjūtību Žannai un sašutumu par spriedumu, bet tirgussievas tos uzskatīja par kardināla ienaidniekiem, bet aģenti — par karalienes pretiniekiem, un tic dabūja cicst no abu dzimumu skatītājiem, kas alka pēc iespējas vairāk pazemot notiesāto. Žannas spēki bija galā, bet nebija zudis niknums; viņa mitējās kliegt, jo viņas balss pazuda pūļa radītajā troksnī. Bet viņa izmeta dažus vārdus savā skaidrajā, skanīgajā balsī, kā pēc burvju mājiena apklusinādama pūli.

— Vai jūs zināt, kas es esmu? — viņa tcica. — Vai jūs zināt, ka esmu no jūsu karaļu asinīm? Vai jūs zināt, ka mani nogalina kā sāncensi, nevis kā vainīgo; nc tikai kā sāncensi, bet kā līdzzinātāju?

Bet te viņu pārtrauca monsicur Krona gudrāko ierēdņu kliegšana.

Bet viņa bija pamodinājusi, ja ne interesi, tad vismaz ziņkārību; tautas ziņkārība ir slāpes, kuras vajag remdināt. Klusums, ko Žanna ievēroja, pierādīja, ka tauta gribēja viņā klausīties.

— Jā, — viņa atkārtoja, — līdzzinātāju! Mani soda tāpēc, ka zināju noslēpumus…

— Uzmanieties! — sekretārs tcica viņai pie auss.

Viņa pagriezās. Bende turēja rokā rīksti.

To ieraudzījusi, Žanna aizmirsa runu, naidu, vēlēšanos valdzināt drūzmu; viņa redzēja vairs tikai negodu, viņu baidīja tikai ciešanas.

— Žēlastību! Žēlastību! — viņa sauca dvēseli plosošā balsī.

Bezgalīgs izsmiekls pārtrauca viņas lūgumu. Zaudēdama samaņu,

Žanna ieķērās bendēm kājās, pēc tam viņa satvēra bendes roku.

Bet viņš pacēla otru roku, un ļāva mīksti nokrist žagaram uz grāfienes pleciem.

Dīvaini gan — šī sieviete, ko fiziskām sāpēm vajadzēja notriekt gar zemi, iebiedēt, varbūt savaldīt, redzēdama, ka viņu saudzē — saslējās: viņa metās virsū bendes palīgam, viņa mēģināja to apgāzt, lai nomestu no paaugstinājuma uz laukuma. Pēkšņi viņa atkāpās.

Šis cilvēks rokā turēja nokaitētu dzelzi, ko izvilka no kvēlojošām oglēm. Viņš pacēla dzelzi, un nežēlīgais karstums lika Žannai kāpties atpakaļ ar mežonīgu kliedzienu.

— Kauna zīmogs! — viņa iesaucās. — Kauna zīmogs!

Uz viņas saucienu tauta atbildēja ar drausmīgu kliedzienu.

— Tā viņai vajag! — rūca trīs tūkstoš mutes.

— Palīgā! Palīgā! — apjukusi sauca Žanna, pūlēdamās pārraut auklas, ar kurām bija sasietas viņas rokas.

Pa to laiku, nevarēdams attaisīt, bende saplēsa grāfienes kleitu. Ar trīcošu roku noraudams auduma gabalus, viņš pūlējās paņemt karsto dzelzi, ko sniedza palīgs.

Bet Žanna metās palīgam virsū, piespiezdama viņu atkāpties, jo viņš neuzdrošinājās tai pieskarties. Zaudēdams cerību paņemt liktenīgo rīku, bende sāka ausīties, vai pūlī pret viņu nesāksies lāsti. Viņa patmīlība bija aizskarta.

Pūlis šalca, sākdams apbrīnot šīs sievietes stingro aizstāvēšanos; pūlis notrīcēja labi izprotamā nepacietībā; tiesas sekretārs bija nokāpis lejā. Kareivji noskatījās izrādē: nekārtība un sajukums kļuva draudīgi.

— Pabeidziet! — sauca kāda balss no pūļa pirmās rindas.

Pavēlošo balsi bende bez šaubām pazina: apgāzdams Žannu ar spēcīgu

grūdienu, viņš salieca viņu uz pusēm un ar kreiso roku nolieca galvu uz sāniem.

Viņa tomēr pielēca kājās vēl kvēlojošāka par dzelzi, ar kuru viņai draudēja, un balsī, kas pārspēja laukuma kņadu un neveiklo benžu lādēšanos, iesaucās:

— Francijas gļēvuļi! Jūs mani neaizstāvat, jūs ļaujat mani mocīt!

— Klusējiet! — kliedza sekretārs.

— Klusējiet! — sauca komisārs.

— Klusēt!.. Ak, labi! — atteica Žanna. — Ko man darīt? Lai bendes dara savu darāmo! jā, es pacietīšu negodu, tā ir mana vaina!

— Ai! Ai! — sauca pūlis, pārprazdams šīs atzīšanās nozīmi.

— Klusējiet! — atkārtoja sekretārs.

— Jā, mana vaina, — turpināja Žanna, nepārtraukti locīdamās ar visu ķermeni, — ja es būtu gribējusi tiesā runāt…

— Klusējiet! — vienā balsī kliedza tiesas sekretārs, komisārs un bendes.

— Ja es būtu gribējusi teikt visu, ko zinu par karalieni, jā!… es būtu pakārta. Bet mans gods būtu glābts!

Vairāk viņa nevarēja pateikt, jo aģentu pavadībā uz ešafota uzskrēja komisārs. Policisti aizspieda nelaimīgajai noziedzniecei muti un drebošu, sadauzītu, ar uztūkušu, zilu, asinīm noplūdušu seju, nodeva bendēm. Bende atkal salieca upuri un tai pat laikā satvēra kvēlojošo dzelzi, ko palīgam beidzot izdevās padot.

Bet Žanna izslīdēja no rokas kā odze, kas spieda viņai kaklu; viņa pēdējo reizi uzlēca kājās un, ārprātīgā priekā pagriezdamās, piedāvāja krūtis bendēm, izaicinoši viņā lūkodamās. Tādā kārtā liktenīgais pekles rīks ķēra labo krūti, iespieda dūmīgo un rijīgo vagu dzīvajā miesā, un izrāva upurim, par spīli aizbāztajai mutei, vaidu, kam līdzīga nav nevienā tonī, kādus var atdarināt cilvēka balss.

No sāpēm un kauna Žanna saļima. Viņa bija uzvarēta. Pār viņas lūpām neplūda neviena skaņa, locekļi nekustējās; šoreiz viņa tiešām bija noģībusi.

Pārmetis pār plecu, bende viņu aiznesa, nedrošiem soļiem nokāpdams pa negoda redelēm.

Kas attiecas uz tautu, tā bija mēma, vai nu tāpēc, ka piekrita, vai ari tāpēc, ka bija baiļu nospiesta, tad pa četrām izejām no laukuma tā aizplūda tikai pēc tam, kad redzēja, kā Konsjcržcrī durvis aizvērās aiz Žannas, un kā lēnām gabalu pēc gabala nojauca ešafotu, kad bija pārliecinājusies, ka drausmīgajai drāmai, kuru tai veltīja parlaments, nesekos epilogs.

Aģenti uzmanīja vismazāko skatītāju reakciju. Bet viņi jau pašā sākumā tik atklāti bija izvietojušies pūlī, ka būtu galīgi neprātīgi ar viņiem strīdēties, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņu argumenti bija rungas un roku dzelži.