Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Riekstkodis gribēja izmantot šo īso pārtraukuma brīdi, lai sakārtotu savu armiju, bet šausmīgā palīgspēku iznīcināšanas aina bija iedvesusi bailes pat visdrošākajiem. Pajaco bija bāls kā nāve; Arlekīna uzvalks bija saplēsts driskās, viena pele bija iekļuvusi ķipara azotē un izgrauza viņam iekšas — kā lapsa spartiešu jauneklim. Beidzot huzāru pulkvedis līdz ar kādu daļu huzāru bija kritis gūstā un, izmantojot gūstekņu zirgus, organizējās peļu kavalērija.

Nabaga nelaimīgajam Riekstkodim vairs nebija ko cerēt uz uzvaru, nebija pat vairs ko cerēt uz atkāpšanos, atlika vienīgi mirt. Riekstkodis stājās neliela pulciņa priekšgalā, kas tāpat kā viņš bija nolēmis dārgi pārdot savu dzīvību.

Līdz ar to lelles pārņēma izmisums: Klāras un Rozes jaunkundzes lauzīja rokas un kliedza pilnā kaklā:

— Ak, vai, — teica Klāras jaunkundze, — vai man, karaļa meitai, kas nolemta skaistai nākamībai, būs jāmirst pašā dzīves ziedonī?

— Ak, vai, — bēdājās Rozes jaunkundze, — vai man dzīvai jākrīt ienaidnieka rokās, un vai tāpēc es esmu sevi tik labi saglabājusi, lai mani sagrauztu šīs nejēdzīgās peles?

Pārējās lelles noraudājušās skraidīja šurp un turp un viņu žēlabas jaucās ar abu galveno leļļu vaimanām.

Riekstkoža stāvoklis pa to laiku kļuva arvien ļaunāks: pat mazais draugu pulciņš, kas vēl bija palicis uzticīgs, to atstāja. Huzāru eskadrona atliekas bija paglābušās skapī; alvas zaldātiņi bija krituši ienaidnieka rokās un artilēristi jau sen bija beigti; kā tie trīs simti spartiešu, pilsoņu milicija bija visa kritusi, neatkāpjoties ne soli.

Riekstkodis bija atkāpies līdz skapja apšuvei, pa kuru tas velti pūlējās uzrāpties; lai to izdarītu, viņam būtu vajadzējis Klāras un Rozes jaunkundzes palīdzības, bet tās abas bija sadomājušas noģībt. Riekstkodis vēl saņēma atlikušos spēkus pēdējam gājienam un savā bezcerības stāvoklī iesaucās:

— Zirgu! zirgu! Manu ķēniņa kroni par vienu zirgu!

Bet tāpat kā Ričarda Trešā sauciens arī viņa balss palika bez atbildes, vai, pareizāk sakot, nodeva to ienaidniekam. Divi strēlnieki metās tam virsū un sagrāba aiz viņā koka mēteļa. Tai pašā acumirklī viņš izdzirda peļu ķēniņa balsi, kas atskanēja no visām viņa septiņām galvām:

— Jūsu galvas man ir ķīla, ka jūs to saņemsit dzīvu! Atcerieties, ka man jātriebj mana māte! Viņa mokas lai būtu biedinājumam visiem nākamajiem riekstkožiem!

Un pēc šiem vārdiem peļu ķēniņš metās metās virsū gūsteknim.

Bet Marija vairs nespēja ilgāk paciest šo briesmīgo skatu.

— Ak, mans nabaga Riekstkodi! — viņa elsodama izsaucās, — mans nabaga Riekstkodi, ko es no visas sirds mīlu, un nu man jāredz tevi tā bojā ejam!

Tai pašā mirklī ar instinktīvu kustību, pati neapj auzdama, ko viņa dara, Marija norāva no kājas kurpīti un no visa spēka svieda to pašā jūklī, bet tik laimīgi, ka briesmīgā bumba ķēra taisni peļu ķēniņu, kurš apvēlās smiltīs. Un līdz ar to uz vietas pazuda ķēniņš, armija, uzvarētāji, un uzvarētie it kā būtu zemē iegrimuši. Marija pēkšņi sajuta savā rokā vēl griezīgākas sāpes, nekā līdz šim; viņa gribēja aizsniegt kādu atzveltnes krēslu, lai apsēstos, bet spēki to atstāja un viņa noģība.

SLIMĪBA

Kad Marija pamodās no letarģiskā miega, viņa redzēja sevi noguldītu mazajā gultiņā, saule spoži spīdēja pa aizsalušo logu. Viņai līdzās sēdēja kāds svešs kungs, kurā pazina Vandelsternu un kurš, tiklīdz viņa atvēra acis, klusi teica:

— Viņa ir pamodusies.

Tad pienāca prezidenta kundze un ar bažām un uztraukumu noskatījās uz savu bērnu.

To pamanījusi, mazā Marija tūdaļ iesaucās:

— Ak, mīļo māmiņ, vai visas šīs riebīgās peles ir projām un vai mans nabaga Riekstkodis ir glābts?

— Mans dārgais bērns, Dieva dēļ, nerunā vairs šādas muļķības. Saki man, ko tad šīs peles ir izdarījušas tavam Riekstkodim? Bet tu, nerātnais bērns, mūs gan iedzini bailēs. Tā jau iet, kad bērniem ļauj vaļu un tie nepaklausa saviem vecākiem. Tu vakar, spēlēdamās līdz vēlai pusnaktij, laikam būsi iemigusi, un ir iespējams, ka kāda pelīte tevi nobiedēja, un tu savās bailēs iegrūdi elkoni skapja rūtīs un tā sagriezi roku, ka Vandelsterna kungs, kurš izņēma miesā palikušās stikla skabargas, teica, ka tu būtu varējusi pārgriezt kādu artēriju un nomirt asiņošanas dēļ. Paldies Dievam, ka es pamodos un, nemaz nezinādama, cik ir pulkstenis, atcerējos, ka tevi atstāju zālē, un nogāju paskatīties. Mans nabaga bērns, tu gulēji zemē pie skapja, un visapkārt tev juku jukām gulēja lelles, figūriņas, arlekīni, ķipari, alvas zaldātiņi, piparkūku un cukuru cepumi un Friča huzāri, bet savā asiņojošajā rokā tu vēl turēji Riekstkodi. Bet kā tas nākas, ka tava kreisā kāja bija noauta un kurpe gulēja kādus trīs vai četrus soļus tālāk?

— Ak, mīļo, mīļo māmiņ, — atbildēja Marija, nodrebēdama no šīm atmiņām, — un jūs pati redzat, tas bija pēc lielas kaujas starp lellēm un pelēm, bet kas mani visvairāk nobiedēja, bija tas, ka peles palika uzvarētājas un sagūstīja nabaga Riekstkodi, kurš komandēja leļļu karaspēku. Tad es sviedu ar kurpi peļu ķēniņam. Kas pēc tam notika, es vairs neatceros.

Ķirurgs ar acīm deva zīmi prezidenta kundzei un tā maigi teica Marijai:

— Aizmirsti nu, manu bērniņ, visu to un nomierinies. Peles visas aizbēgušas un mazais Riekstkodis sveiks un vesels stāv stikla skapī.

Tad savukārt istabā ienāca arī prezidents un ilgu laiku sarunājās ar ārstu. Bet no visas viņu runas Marija uztvēra tikai šos vārdus:

— Tas ir karsonis.

No tiem Marija varēja noģist, ka par viņas stāstu šaubās. Tā kā tagad pie dienas gaismas viņa pati saprata, ka pieaugušie visu šo dēku uztver kā kaut kādu pasaku, viņa nedomāja pastāvēt pie sava un darīja visu, ko vien no tās vēlējās, jo viņa gribēja drīzāk piecelties, lai apciemotu savu nabaga Riekstkodi. Tomēr tagad viņa zināja, ka Riekstkodis sveiks un vesels izkļuvis no vakarējās cīņas, un pašreiz tas bija viss, ko viņa gribēja zināt.

Bet Marijai drīz vien palika garlaicīgi: savas ievainotās rokas dēļ viņa nevarēja rotaļāties, un kad viņa gribēja lasīt vai šķirstīt savas bilžu grāmatas, viņas acu priekšā viss sāka griezties un tai no šis izklaidēšanās vajadzēja atteikties. Laiks viņai likās briesmīgi garš, un viņa ar nepacietību gaidīja vakaru, jo vakaros atnāca māte, apsēdās pie viņas gultiņas un lasīja tai priekšā vai stāstīja pasakas.

Un tā, lūk, kādu vakaru, kad prezidenta kundze pašreiz iesāka skaisto pasaku par princi Fakardinu, pavērās durvis un krusttēvs Droselmeijers pabāza galvu, sacīdams:

— Jānāk taču man pašam paskatīties, kā klājas nabaga slimniecei.

Bet tiklīdz Marija ieraudzīja krusttēvu Droselmeijeru ar viņa parūku,

viņa aizplāksterēto aci un dzeltenos svārkus, viņai tūdaļ tik dzīvi nāca atmiņā tā briesmīgā nakts, kad Riekstkodis pazaudēja slaveno kauju ar pelēm, ka viņa negribot uzsauca medicīnas konsultantam:

— Ak, krusttēv Droselmeijer, cik tu izskatījies briesmīgi! Es tevi tīri labi redzēju, kad tu sēdēji jāteniski uz pulksteņa un apsedzi to ar saviem spārniem, lai tas nesistu, jo pulksteņa skaņa būtu aizbaidījusi peles. Es itin labi dzirdēju, kā tu sauci peļu ķēniņu ar septiņām galvām. Kādēļ tu, ■ļaunais krusttēv Droselmeijer, nenāci palīgā manam nabaga Riekstkodim? Tāpēc, ka tā nedarīji, tu esi vainīgs, ka es tagad guļu slima savā gultiņā.