Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Riekstkodis

Pie mana drauga grāfa M. tika sarīkots liels bērnu vakars un arī man vajadzēja kuplināt šo trokšņaino un līksmo sabiedrību, aizvedot turp savu meitu.

Ir taisnība, ka pēc kādas pusstundas, kad tēvišķīgi biju piedalījies jau četrās vai piecās rotājās „Kas dārzā, kas dārzā", „ Vistiņās" un „Namiņš deg", man galva jau griezās riņķī no ellišķīgā trokšņa, ko sacēla apmēram 20 astoņus līdz desmit gadus veci, apburoši velnēni. Es izspruku no zāles un steidzos uzmeklēt kādu mana paziņas nomaļāku un klusāku kabinetu, kurā cerēju atkal mierīgi nodoties savām domām.

Es savu atkāpšanās manevru īstenoju tik veikli un tik laimīgi, ka nozudu ne tik vien no mazo viesu acīm, kas, ievērojot to, ka visa viņu uzmanība bija pievērsta rotaļām, nemaz nebija tik grūti izdarāms, bet arī no viņu vecākiem, un tas bija pavisam kas cits.

Es jau biju laimīgi nokļuvis līdz kabinetam, kad pamanīju, ka tas ir pārvērsts par ēdamistabu un ka tās milzīgās bufetes bija piekrautas ar cepumiem un atspirdzinājumiem.

Tā kā šie gastronomiskie gārdumi man bija jauna garantija, ka pirms vakariņām netikšu traucēts, ja šis kabinets bija paredzēts kā ēdiena izdalāmā telpa, es izvēlējos kādu milzīgu Ludviķa XV stilā darinātu a la Voltaire krēslu ar polsterētu atzveltni un apaļiem sānu lokiem, un ierīkojos tanī ērti un patīkami, priecādamies, ka varēšu pabūt kādu stundiņu viens ar savām domām, kas ir tik ļoti svarīgi, ja ņem vērā to, ka mēs publikas vasaļi pastāvīgi tiekam ierauti sabiedrības viesulī.

Vai nu tāpēc, ka nebiju pieradis, vai noguruma dēļ, vai ari reti piedzīvotas labsajūtas dēļ, bet pēc desmit pārdomās pavadītām minūtēm es jau biju cieši aizmidzis.

Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kopš es nekā vairs nejutu, kas ap mani notiek, kad pēkšņi skaļi smiekli iztraucēja mani no miega. Es plaši 1 iepletu acis, kas cita nekā neredzēja, kā vien lieliskos, ar baložiem un | amoriem greznotos Bušēra griestus; es mēģināju piecelties, bet manas >! pūles bija veltīgas, es biju piesaistīts pie sava krēsla tikpat cieši kā Gulivers pie Liliputijas krasta.

Es tūdaļ sapratu sava stāvokļa nopietnību, jo biju ticis pārsteigts * ienaidnieka teritorijā un skaitījos karagūsteknis.

Labākais, ko es šinī stāvoklī varēju darīt, bija pilnīgi samierināties ar I to un sākt draudzīgas sarunas par manis atbrīvošanu.

Mans pirmais priekšlikums bija aizvest nākamajā dienā manus ļ uzvarētājus pie Fēliksa un nodot visu viņa veikalu to rīcībā.

Par nelaimi es biju izvēlējies visai neizdevīgu momentu, jo es runāju j auditorijai, kurā visiem mutes bija piebāztas ar kūkām un rokas pilnas ar ļ cepumiem.

Mans priekšlikums tika noraidīts.

Tad es piedāvājos nākamajā dienā sapulcēt visu sabiedrību jebkurā j dārzā un sarīkot uguņošanu ar saulēm un romiešu laternām, kuras varētu I piestiprināt paši mazie skatītāji.

Šis priekšlikums atrada diezgan daudz piekritēju zēnu vidū, bet meitenītes to noteikti noraidīja, deklarēdamas, ka viņām no uguņošanas 1 esot briesmīgi bail, ka viņu nervi neizturēšot petaržu sprādzienu troksni i un ka viņām nepatīkot pulvera dūmu smaka.

Es jau gribēju nākt klajā ar trešo priekšlikumu, kad izdzirdu sīku balstiņu pavisam klusu iečukstot biedrenēm vārdus, kuri man lika nodrebēt:

— Sakiet papinam, kurš raksta stāstus, lai viņš mums kaut ko jauku pastāsta.

Es gribēju protestēt, bet mani acumirklī pārspēja kliedzieni:

— Ā, jā, kādu pasaku, kādu skaistu pasaku, mēs gribam pasaku!

— Bet, mīļie bērni, — es no visa spēka kliedzu, — jūs no manis prasāt visgrūtāko pasaulē. Ko jūs gan domājat, pasaku! Prasiet no manis „Iliādu", prasiet «Atbrīvoto Jeruzālemi," tam es vēl varētu piekrist, bet pasaku! Sasodīts! Pero ir pavisam kas cits nekā Homērs, Vergilijs vai Tasso un Īkšķītis ir pavisam cits varonis, nekā Ahilejs, Turnus vai Reno.

— Mēs negribam episkas poēmas, — bērni vienā balsī sauca, — mēs gribam pasaku!

— Bet mani mazie draugi…

— Nav nekādi draugi, mēs gribam pasaku! Mēs gribam pasaku, pasaku! — kliedza korī viss bars, un ar tādu uzsvaru, kas nepieļauj nekādas atrunas.

— Nu, labi, — es nopūzdamies piekritu, — lai tad iet pasaka.

— Ak, cik jauki! — sauca mani vajātāji.

— Bet tikai es jums teikšu vienu: pasaka, kuru jums stāstīšu, nebūs manis sadomāta.

— Kas par to, kad tik tā mums patīk!

Atzīstos — es jutos mazliet pazemots, ka mana auditorija nemaz nepastāvēja, lai tas būtu mans oriģināls.

— Bet kam pieder šī pasaka, monsieurl — iejautājās sīka balstiņa, kas acīmredzot piederēja kādai ziņkārīgo organizācijai.

— Tā, jaunkundz, būs Hofmaņa pasaka. Vai jūs pazīstat Hofmani?

— Ne, monsieur, es viņu nepazīstu. Un kā sauc šo tavu pasaku, — bravurīgā tonī jautāja namatēva dēls, juzdams, ka riņam še ir tiesības jautāt.

— Nirnbergas Riekstkodis, — es pazemīgi atbildēju. — Mīļo Henrij, vai tev šis nosaukums patīk?

— Hm, šis nosaukums neko lielu nesola, bet nav svarīgi, lai iet! Ja tā mums apniks, mēs tevi pārtrauksim un tu mums stāstīsi kādu citu, un tad atkal nākamo, to es tev saku, kamēr tu mums pastāstīsi tādu, kas mums patiks.

— Pagaidi, pagaidi, uz to es nevaru ielaisties. Ja jūs būtu lieli cilvēki, tad katrā laikā.

— Lūk, mūsu noteikumi, tik ilgi būsi mūžīgs cietumnieks.

— Mīļo Henrij, tu esi mīļš un patīkams bērns, un es tiešām brīnītos, ja tu reiz dienās nekļūtu liels valstsvīrs. Atsvabini mani un es darīšu visu, ko tu gribēsi.

— Goda vārds?

— Goda vārds.

Tai pašā brīdī es jutu, ka tūkstoš pavedienu, kas mani turēja, tika atraisīti; ikviens ķērās pie manas atsvabināšanas darba un nebija vēl pagājusi pusminūte, kad es jau biju atguvis brīvību.

Un tā kā vajag turēt vārdu arī tad, ja tas ir dots bērniem, es lūdzu savus klausītājus novietoties ērtāk, lai viņi bez kādām grūtībām klausoties varētu iemigt, un, kad ikviens bija ieņēmis savu vietu, es iesāku.

KRUSTTĒVS DROSELMEIJERS

Reiz Nirnbergā dzīvoja kāds cienījams prezidents, kura uzvārds bija Zilberhauss, tas ir, Sudraba nams.

Šim prezidentam bija dēls un meita.

Deviņus gadus veco zēnu sauca Fricis.

Meitenei bija septiņarpus gadi un viņu sauca par Mariju.

Abi bija ļoti mīļi bērni, bet pēc sava rakstura un izskata tik dažādi, ka neviens nebūtu varējis ticēt, ka tie ir brālis un māsa.

Fricis bija resns puisēns, ar sārtiem, apaļiem vaigiem, lielībnieks un liels nerātnis, kurš mēdza piespert ar kāju katras mazākās nepatikšanas dēļ un bija sevī pārliecināts, ka pasaulē visas lietas ir radītas tikai viņam par prieku un lai padotos viņa iegribām. Pie šīs pārliecības viņš palika tik ilgi, kamēr ārsts, kuru viņa kliedzieni, raudas un ālēšanās bija izveduši no pacietības, iznāca no sava kabineta un, pacēlis labās rokas rādām- pirkstu pie savām sarauktajām uzacīm, teica tikai šos divus vārdus:

— Friča kungs!..

Tad Fricim uznāca briesmīga vēlēšanās stāvus iegrimt zemē.

Kas attiecas uz viņa māti, tad, lai cik augstu viņa cēla pirkstu vai pat visu roku, Fricis tam nepievērsa nekādu vērību.

Viņa māsa Marija bija bāls, trausls bērns ar gariem matiem, kuru dabīgās cirtas nokarājās pār viņas pleciem kā vizuļojošs zelta staru kūlis pār alabastra vāzi. Viņa bija kautra, maiga un līdzjūtīga pret visām, pat