Aleksandrs Dimā (tēvs): Riekstkodis

Bet medicīnas konsultants skaļi iesmējās un teica:

— Klausies, mīlulīt, es nesaprotu, kā tik mīļa, jauka metenīte kā tu var tā jūsmot par šo mazo, neglīto vīreli.

Marija pagriezās, būdama dziļi aizkārta savā tuvāko mīlestībā, jo viņai adresētais kompliments nespēja izlīdzināt krusttēva netaisno uzbrukumu Riekstkodim. Tāpēc viņa, kaut gan tas nebija meitenes dabā, iekaisa dusmās un viņai iešāvās prātā tās pirmītējais krusttēva salīdzinājums ar vīreli koka mētelī.

— Krusttēv Droselmeijer, — viņa teica, — jūs esat netaisns pret manu nabaga Riekstkodi, nosaukdams to par mazu un neglītu vīreli; kas zina, ja jums būtu viņa skaistais kantušs, mazās biksītes un glītās mazās kurpītes, kas zina, vai jūs vēl izskatītos tik labi kā viņš.

Pēc šiem vārdiem Marijas vecāki sāka smieties, bet medicīnas konsultanta deguns izstiepās nesamērīgi garš.

Kāpēc prezidents un viņa kundze tik ļoti smējās un kāpēc medicīnas konsultanta deguns kļuva tik garš? Tie, lūk, bija jautājumi, uz kuriem Marija, izbrīnījusies par viņas atbildes nagaidīto iespaidu, nekādi nevarēja atrast atbildi.

Bet tā kā katram rezultātam ir savs cēlonis, tad arī šis pamatojās uz kaut kādu vēl nezināmu, mistisku sakarību, ar kuru iepazīsimies turpmāk.

nezinu, mani mīļie mazie draugi, vai jūs vēl atceraties, ka es jums ieminējos par kādu lielu stikla skapi, kurā bērni ieslēdza savas rotaļlietiņas. Šis skapis atradās pa labi pie pašas ieejas prezidenta istabā. Marija vēl gulēja šūpulī un Fricis tik tikko sāka staigāt, kad prezidents kādam izveicīgam galdniekam lika izgatavot šo skapi, kurš bija izdaiļots ar tik gaišām rūtīm, ka plauktos novietas rotaļlietiņas izskatījās desmitreiz skaistākas nekā tad, kad tās turēja rokā. Uz visaugstākā plaukta, kuru ne Fricis, ne Marija nevarēja aizsniegt, tika novietoti krusttēva Droselmeijera mākslas darbi. Tūdaļ zem tā bija bilžu grāmatu plaukts un, beidzot, abi apakšējie bija nodoti Fricim un Marijai, kuri tos piepildīja, kā nu mācēja.

Tomēr aizvien pagadījās tā, ka uz klusas vienošanās pamata Fricis aizņēma augšējo plauktu sava karaspēka novietošanai, bet Marija savām lellēm, to mēbelēm un gultām paturēja apakšējo.

Tā tas notika arī minētajā Ziemassvētku vakarā. Fricis novietoja savus jaunos pulkus uz augšējā plaukta, bet Marija, kad" bija nolikusi kaktā Rozes jaunkundzi, atdeva tās guļamistabu līdz ar gultu Klāras jaunkun­dzei, (tā sauca jauno lelli) un bija sevi uzaicinājusi pie tās uz saldumu ēšanu.

Vispār jāteic, ka Klāras jaunkundze, pametusi skatienu visapkārt un redzēdama savus saimniecības piederumus glīti novietotus uz plauktiņiem, lielo galdu pilnu ar konfektēm un marcipānu, un vēl redzēdama savu mazo, tīro, balto gultiņu ar rožaino satina segu, likās bija pilnīgi apmierināta ar savu jauno dzīvokli.

Pa to laiku tuvojās pusnakts. Arī krusttēvs Droselmeijers jau sen bija aizgājis, kamēr bērnus vēl arvien nevarēja dabūt projām no viņu skapja.

Gluži negaidot šoreiz pirmais bija Fricis, kas paklausīja saviem vecākiem, kuri tam aizrādīja, ka ir laiks iet gulēt.

— Patiesi, — viņš teica, — pēc visām šā vakara apmācībām mani nabaga huzāri būs piekusuši, es zinu, tie ir braši zēni, kas apzinās savus pienākumus pret mani, un tā kā manā klātbūtnē neviens no tiem nedomā aizdarīt acis, tad es tos atstāšu.

Un pēc šiem vārdiem, kad bija huzāriem vēl nodevis paroli, lai tos nepārsteigtu kāda ienaidnieka patruļa, Fricis aizgāja.

Bet pavisam citādi bija ar Mariju: prezidenta kundze, gribēdama sekot savam vīram, kurš jau bija aizgājis uz savām istabām, uzaicināja meiteni atstāt skapi.

— Vēl vienu brītiņu, mīļā mammiņ, tikai vienu mazu brītiņu, — teica meitene, — ļauj man nokārtot manas darīšanas, man vēl daudz kas svarīgs jāveic un, kad es būšu beigusi, es apsolos iet gulēt.

Marija tik mīļi lūdza šo atļauju un vispār bija tik paklausīgs un rātns bērns, ka viņas māte neredzēja nekā slikta, ja meitenes lūgumu ievērotu. Tā kā Trūdiņas jaunkundze jau bija uzkāpusi augšā, lai saklātu meitenei gultiņu, prezidenta kundze, baidīdamās, ka mazā aizrāvusies no savām jaunajām rotaļām, varētu piemirst izdzēst sveces, izdarīja to pati, atstādama degot tikai vienu griestu lampu, kas istabā izplatīja mierīgu un klusu gaismu. Tad viņa aizgāja, vēl piekodinādama:

— Manu mazo meitiņ, ej drīzāk gulēt, ja tu paliksi pārāk vēlu, tu nogursi un nevarēsi rīt laikā piecelties.

Pēc šiem vārdiem prezidenta kundze izgāja no zāles un aizvēra durvis.

Līdzko Marija bija palikusi viena, viņas uzmanība atkal pievērsās tai rotaļlietai, kas to nodarbināja vairāk nekā visas citas, tas ir, viņas mazajam nabaga Riekstkodim, kuru tā vēl arvien turēja rokās ievīstītu savā kabatas lakatiņā. Viņa to saudzīgi nolika uz galda, iztina un apskatīja viņa brūces. Riekstkodis laikam ļoti cieta un izskatījās ļoti sapīcis.

— Ak, mans mazais, mīļais draudziņ, — klusi teica Marija, — es tevi lūdzu, nedusmojies, ka mans brālis Fricis tev nodarīja tādu pārestību. Tici man, viņam nebija nekādu ļaunu nolūku. Taisnība: viņa izturēšanās ir kļuvusi par skarbu, un viņa sirds, pateicoties kareivja dzīves veidam, ir mazliet nocietinājusies, bet citādi viņš ir lāga zēns, to es tev varu galvot. Un es esmu pārliecināta, tiklīdz tu ar viņu tuvāk iepazīsies, tā viņam piedosi. Vispirms, lai atmaksātu par tām ciešanām, kuras tev mans brālis sagādāja, es gribu tevi kopt tik rūpīgi, ka pēc dažām dienām tu atkal kļūsi vesels un priecīgs. Kas attiecas uz tavu zobu ielikšanu un žokļa nostiprināšanu, tad tā ir krusttēva Droselmeijera darīšana, jo šādās lietās viņš ir īsts meistars.

Bet Marija nepaguva pabeigt savu čalošanu. Tieši tajā brīdī, kad meitene izrunāja krusttēva Droselmeijera vārdu, Riekstkodis, pie kura Marija bija vērsusies ar savu uzrunu, tik briesmīgi savieba ģīmi un abās viņa zaļajās acīs uzliesmoja tādi dusmu zibeņi, ka meitene, gluži nobijusies, atkāpās soli atpakaļ.

Bet tā kā Riekstkoža seja drīz vien atkal atguva savu labsirdīgo izteiksmi un melanholisko smaidu, viņa nodomāja, ka tā būs bijusi tikai tāda ilūzija un ka gaisa strāvas skarbā lampas liesma būs bijusi vainīga pie mazā vīreļa vaikstīšanās.

Viņa pati par sevi pasmējās teikdama:

— Nudien es esmu pavisam vientiesīte, iedomādamās, ka šī koka figūriņa varētu vaibstīties un viebties, iešu, paņemšu to un apkopšu, kā viņas stāvoklis to prasa.

Pēc šā monologa Marija paņēma savu aizgādājamo, piegāja pie skapja, pieklauvēja pie durvīm, kuras Fricis bija aizvēris, un teica savai jaunajai lellei:

— Es tevi ļoti lūdzu, Klāras jaunkundz, atdod savu gultiņu manam Riekstkodim, kurš ir slims, un iekārtojies šonakt uz dīvāna. Apdomā, ka tu jūties ļoti labi un esi pilnīgi vesela, ko pierāda tavi sārtie, apaļie vaigi. Viena nakts jau drīz paiet, dīvāns ir ļoti ērts un Nirnbergā nebūs daudz leļļu, kas būtu tik labi apguldītas.

Pats par sevi saprotams, ka Klāras jaunkundze neteica ne pušplēsta vārda, bet Marijai likās, ka viņa uzmeta lūpu un neglīti sabozās. Tomēr Marija, būdama pārliecināta, ka viņa Klāras jaunkundzes dēļ ir darījusi visu to labāko, netaisīja ar to vairs nekādas ceremonijas un, atņēmusi tai gultiņu, rūpīgi noguldīja tur slimo Riekstkodi, ietīdama to segā līdz smakram. Tad viņa iedomājās, ka nepazīst vēl visos sīkumos Klāras jaunkundzes raksturu, jo tā viņai piederēja tikai dažas stundas. Viņa arī iedomājās, cik ļoti tā bija sapīkusi, kad viņa tai bija paņēmusi gultiņu, un ka ievainotajam varētu notikt kāda nelaime, ja šī nekautrīgā persona to varētu aizsniegt. Tāpēc viņa novietoja Riekstkoža gultiņu uz augstākā plaukta iepretī kādam skaistam ciematam, kurā bija apmetusies Friča kavalērija.