Aleksandrs Dimā (tēvs) - Riekstkodis

viņas leļļu ciešanām; viņa paklausīja savai māmiņai, prezidenta kundzei pēc pirmā mājiena un nekad nekaitināja savu audzinātāju Trūdiņas jaunkundzi, tāpēc arī visi dievināja šo jauko bērnu.

Un tā, lūk, bija pienācis 17… gada 24.decembris. Jūs, mani mazie draugi, zināt, ka 24.decembris ir Ziemassvētku priekšvakars, tas ir, diena, kad piedzimis Jēzus bērniņš un ticis ielikts silītē starp ēzeli un vērsi. Tagad es jums gribu kaut ko paskaidrot.

Visnaivākie no jums jau būs dzirdējuši, ka ikvienai zemei ir savas paražas, vai ne? Un gudrākie jau bez šaubām zinās, ka Nirnberga ir Vācijas pilsēta, kas slavena ar savām rotaļlietām, lellēm un citām figūriņām, kuras tā veselām kastēm sūta uz citām zemēm. Tāpēc mazajiem nirnbergiešiem vajadzētu būt vislaimīgākajiem bērniem pasaulē, ja vien viņiem neiet tāpat kā Ostendes iedzīvotājiem, kas audzē asteres, lai noskatītos, kā tās aizsūta projām.

Un tā, lūk, Vācija ir pavisam citāda zeme nekā Francija un arī paražas tur ir citādas.

Francijā dāvanas tiek izdalītas Jaungada dienā, tā kā daudzi vēlētos, ka Jaunais gads vienmēr sāktos 2.janvārī, bet Vācijā cits citu apdāvina 24.decembrī, tas ir, Ziemassvētku vakarā. Vēl vairāk, otrpus Reinas šī apdāvināšana notiek visai oriģināli: zālē tiek ienests liels koks, ko parasti novieto uz kāda galda; bērniem domātās dāvanas piekar pie šā koka zariem, un tās, ko nav iespējams piekārt, noliek uz šā galda. Tad bērniem iestāsta, ka tas ir labais mīļais Jēzuliņš, kas viņiem sūta šīs dāvanas, kuras tas saņēmis no trim austrumzemju gudrajiem, un tas ir tik pa pusei samelots, jo jūs jau zināt, ka visas šīs pasaules mantas mums nāk no Jēzus.

Man nemaz nevajadzēs jums lieki teikt, ka starp visiem laimīgajiem Nirnbergas bērniem, tas ir, starp tiem, kuri uz Ziemassvētkiem saņēma visvairāk skaistu rotaļlietiņu, pirmā vietā bija minami prezidenta Zilberhausa bērni, tāpēc ka, neskaitot viņu tēvu un māti, kas tos dievināja, viņiem vēl bija krusttēvs, kurš abus tik pat ļoti mīlēja un kuru tie sauca par krusttēvu Droselmeijeru.

Te nu man jums dažos vārdos jāapraksta šī ievērības cienīgā persona, kas Nirnbergā ieņēma gandrīz vai tikpat redzamu vietu kā pats prezidents Zilberhauss.

Medicīnas konsultants, krusttēvs Droselmeijers patiesi nevarēja saukties par skaistuli. Tas bija piecas pēdas astoņas collas garš, sausnējs cilvēks, kas vienmēr gāja stipri salīcis, tā kā, ja tam nokrita zemē mutautiņš, viņš, neskatoties uz savām garajām kājām, varēja to pacelt gandrīz vai nepieliecies. Viņa seja bija krunkaina kā rožābols, kuru skārusi pirmā rudens salna. Labās acs vietā tam bija uzlipināts liels, melns plāksteris; viņam bija gluži kaila galva un tāpēc viņš nēsāja kuplu cirtainu parūku, kas bija viņa paša asprātīgs izgudrojums un šīs ievērojamās galvas segas dēļ tam nācās cepuri nēsāt padusē.

Viņa atlikusī acs bija dzīva un spridzīga un likās netik vien pildīja savu, bet arī savas neesošās biedrenes pienākumus, tik veikli tā apskrēja apkārt istabai, ar kuras sīkumiem krusttēvs Droselmeijers gribēja iepazīties vienā acu uzmetienā, vai atkal tā cieši ieurbās cilvēkos, kuru visapslēptākās domas viņš gribēja izpētīt.

Un tā, lūk, krusttēvs Droselmeijers, kurš, kā mēs jau teicām, bija medicīnas konsultants, tai vietā, lai kā viss vairums viņa amatu brāļu nodarbotos ar dzīvu cilvēku bendēšanu pēc visiem likumiem, gluži otrādi, nodarbojās ar nedzīvu lietu atdzīvināšanu, jo, studēdams cilvēku un dzīvnieku ķermeņu uzbūvi, viņš tik pamatīgi bija iepazinies ar visām šo aparātu atsperēm, ka varēja fabricēt cilvēkus, kas maršēja, sveicināja un salutēja ar ieročiem rokās; dāmas, kas dejoja un spēlēja arfu, vijoli vai klavesīnu; suņus, kas skrēja, pienesa dažādus priekšmetus un rēja; putnus, kas lidoja, lēkāja un dziedāja; zivis, kas peldēja un ņēma barību.

Beidzot viņš pat bija ticis tik tālu, ka viņa lelles un ķipari izrunāja dažus, protams, ļoti vienkāršus vārdus: piemēram: papa, mama, dada, tomēr viņu balsis bija spiedzošas un monotonas, un izklausījās diezgan bēdīgi, jo bija redzams, ka tas viss ir tikai automātisku kombināciju rezultāts, bet automātiskas kombinācijas visā visumā nav nekas cits, kā tikai Dieva radījuma parodijas.

Tomēr, neskatoties uz visiem saviem veltīgajiem mēģinājumiem, krusttēvs Droselmeijers nezaudēja dūšu un noteikti apgalvoja, ka viņš reiz tikšot tik tālu, ka varēšot radīt īstus vīriešus, īstas sievietes, īstus suņus^ putnus un zivis.

Pats par sevi saprotams, ka abas viņa mazmeitas, kurām tas bija apsolījis pirmos savus tāda veida ražojumus, ar vislielāko nepacietību gaidīja šo brīdi.

Mēs varam gan iedomāties, ka, sasniedzis šādu pilnību mehānikas zināšanās, krusttēvs Droselmeijers saviem draugiem bija ļoti noderīgs cilvēks.

Tā, piemēram, ja prezidenta Zilberhausa mājā sabojājās kāds sienas pulkstenis, un tā rādītāji, neskatoties uz visām vienkāršo pulksteņtaisītāju pūlēm, vairs negribēja rādīt stundas, viņa tik tak apklusa un viņa mehānisms apstājās, tad sūtīja pēc krusttēva Droselmeijers, kurš tūdaļ ieradās skriešus, jo viņš bija mākslinieks, kas savu mākslu patiesi mīlēja. Viņš lika sevi aizvest pie mirušā un to tūdaļ atvēra; izņēmis mehānismu, viņš to novietoja starp ceļgaliem, tad, nolicis savu parūku uz grīdas, izbāzis mēles galu pa lūpu kaktiņu un, vērdamies ar savu vienīgo kā kurbunkuls spīdošo aci, viņš izvilka no ķešas veselu kaudzi mazu instrumentu, kurus pats bija sagatavojis un kuru lietošanas noslēpums vienīgi viņam pašam bija zināms. Izvēlējies visasākos, viņš tos iebāza pulksteņa iekšienē par lielu uztraukumu mazajai Marijai, kas nevarēja ticēt, ka nabaga pulkstenim šī operācija nesagādā nekādas ciešanas, bet kad pēc tam nabaga slimnieks tika uzvilkts un ielikts savā kastē vai uz savas novietnes, tas atkal atdzīvojās, sāka sist un tikšķēt, ka prieks bija dzirdēt. Līdz ar to atdzīvojās arī telpa, kas, pazaudēdama savu līksmo iemītnieku, liekas bija zaudējusi savu dvēseli.

Bez tam vēl pēc mazās Marijas lūguma, kura nevarēja paciest, ka virtuves sunim vajadzēja griezt iesmu, kas ļoti apgrūtināja nabaga dzīvnie­ku, krusttēvs Droselmeijers bija nokāpis no saviem zinātniskajiem augstumiem un uzbūvējis automātisku suni, kurš tagad grieza iesmu bez dusmām un īgnuma, kamēr Turks, kurš, trīs gadus izpildīdams šo amatu, bija kļuvis ļoti salīgs, tagad dzīvoja kā īsts rantjē, sildīdams purnu un ķepas, un tam nebija cita darba, kā vien noskatīties uz savu pēcnācēju, kurš, vienreiz uzvilkts, stundām ilgi izpildīja pienākumus virtuvē.

Un tā, lūk, pēc prezidenta, viņa kundzes, Friča un Marijas arī Turks bija viens no mājas iemītniekiem, kas visvairāk mīlēja un cienīja krusttēvu Droselmeijeru, kuram tas sarīkoja lieliskas ovācijas, tiklīdz redzēja to nākam, un dažu reizi jau tad, kad medicīnas konsultanta kungs vēl nemaz nebija pieskāries vārtu āmuriņam, Turks ar savu skaļo riešanu un astes luncināšanu pavēstīja, ka cienījamais krusttēvs ir ceļā.

Tanī svētsvinīgajā Ziemassvētku vakarā, kad jau sāka satumst, Fricis ar Mariju, kuri visu dienu nebija varējuši ieiet lielajā, izpušķotajā zālē, bija notupušies kādā ēdamistabas kaktiņā.

Kamēr viņu audzinātāja Trūdiņas jaunkundze adīja pie loga, kur tā bija nosēdusies, lai izmantotu pēdējo dienas gaismu, bērnus bija pārņēmusi savāda baiļu sajūta, jo, kā tas šinī svinīgajā vakarā bija parasts, viņiem nebija atnesuši nekādas gaismas, tāpēc tie sarunājās klusā balsī, kā parasti runā, kad ir mazliet bail.